Mājas durvis, kā parasti, bija vaļā, lai pavērtu ceļu gaismai un gaisam. Zvirbuļvanags sēdēja bez gaismekļa un bez uguns zemajā sēdeklī pie neaizkurta pavarda. Tur viņš sēdēja bieži. Tenara nodomāja, ka tā laikam bijusi viņa ierastā vieta zēna gados, neilgajā mācekļa laikā pie Ogiona. Tā bija arī Tenaras vieta tajās ziemas dienās, kad viņa bija Ogiona audzēkne.
Tenarai ienākot, Geds pacēla skatienu, taču pirms tam viņa acis bija pievērstas nevis durvīm, bet tumšajam aizdurves kaktam labajā pusē. Tur bija atsliets Ogiona zizlis smaga ozola nūja cilvēka augumā, turekļa vietā spīdīga un nogludināta. Tai blakus Terru bija atslējusi savu lazdas nūjiņu un alkšņa zaru, ko Tenara abām bija nogriezusi ceļā uz Re Albi.
Bet kur ir viņa paša nūja, Tenara nodomāja, viņa burvju zizlis no īves koka, ko viņam iedeva Ogions, kur tas ir? Tajā pašā brīdī viņas prātā uzzibēja jautājums: kāpēc es to iedomājos tikai tagad?
Mājā bija tumšs, un gaiss šķita smacīgs. Tenara jutas nomākta. Viņai bija gribējies, kaut Geds paliktu tepat un aprunātos ar viņu, bet tagad viņš te sēdēja, un ne vienam, ne otram nebija nekā, ko sacīt.
— Es sāku domāt, viņa beidzot teica, nolikdama četrus šķīvjus uz ozolkoka plaukta, ka man varbūt laiks doties atpakaļ uz savām mājām.
Geds neko neatbildēja. Iespējams, ka viņš pamāja ar galvu, bet Tenara bija pagriezusi muguru.
Pēkšņi viņa jutās ļoti nogurusi un būtu vēlējusies tūlīt likties gultā, taču Geds sēdēja tepat netālu no durvīm, un vēl nebija pavisam satumsis; viņa klātbūtnē Tenara nevarēja izģērbties. Kauns izraisīja dusmas. Viņa jau gribēja teikt Gedam, lai tas uz brīdi iziet ārā, bet tad viņš nokremšļojās un stomīgi sāka runāt:
- Grāmatas. Ogiona grāmatas. Rūnas un abas Zinību grāmatas. Vai tu tās ņemsi līdzi?
-Līdzi?
- Tu biji viņa pēdējā audzēkne.
Tenara aizgāja līdz pavardam un apsēdās viņam pretī uz Ogiona trijkāju ķeblīša.
- Es iemācījos rakstīt hardiešu rūnas, bet lielāko daļu no tā esmu aizmirsusi. Viņš man iemācīja ari kaut ko no pūķu valodas. To es drusku atceros. Bet vairāk neko. Es nekļuvu par lietpratēju, par burvi. Tu jau zini, ka es apprecējos. Vai Ogions būtu gribējis atstāt savas gudrības grāmatas parastai zemnieka sievai?
Pēc klusuma brīža Geds neizteiksmīgi sacīja: Tātad viņš tās nevienam nenovēlēja?
Protams, novēlēja tev.
Zvirbuļvanags neko neatbildēja.
Tu biji viņa pēdējais māceklis, viņa lepnums un draugs. Viņš neko neteica, bet skaidrs, ka grāmatas paliek tev.
Ko lai es ar tām iesāku?
Ieplestām acīm Tenara lūkojās viņā cauri istabas krēslai. Logs rietuma sienā meta uz viņiem blāvu gaismas atblāzmu. Neatslābstošais, saspringtais niknums viņa balsi ari Tenarā ies vēla dusmas.
- Un to man jautā tu arhimags? Kāpēc tu iztēlo mani par lielāku muļķi, nekā es esmu, Ged?
Tad viņš piecēlās kājās. Viņa balss drebēja. Bet vai tad tu… vai tu neredzi? …Tas viss ir beidzies… man nekā vairs nav!
Tenara sēdēja, nenovērsdama skatienu no Geda un cenzdamās saredzēt viņa seju.
- Man nav vairs nekāda spēka man nav nekā. Es to atdevu… iztērēju… visu, kas man bija… lai aizvērtu… un tāpēc… tāpēc viss ir beidzies, viss pagalam!
Tenarai gribējās noliegt dzirdēto, taču viņa to nespēja.
- Tas bija tāpat kā izliet mazu drusciņu ūdens, — viņš teica, tasi ūdens smiltīs. Sausajā zemē. Man tas bija jādara. Bet tagad man nav vairs atlicis nekā, ko dzert. Un ko tas deva, ko mainīja — viena tase ūdens visā tuksnesī? Vai tuksnesis tāpēc ir zudis? "Ā! Klausies!" tā man vienmēr Čukstēja no durvju viņas puses. "Klausies, klausies!" Un es aizgāju uz sauso zemi, kad biju vēl jauns. Un tur es to sastapu, kļuvu par to, savienojos ar to ar savu nāvi. Tā deva man dzīvību. Ūdeni, dzīvības ūdeni. Es biju strūklaka, avots, kas plūst un dod. Bet tur avoti netek. Viss, kas man beigās atlika, bija viena tase ūdens, un man to vajadzēja izliet smiltīs, sausās upes gultnē,
tumsā starp klintsakmeņiem. Un tas ir projām. Tā vairs nav. Viss ir beidzies.
No Ogiona un Geda stāstiem Tenara zināja pietiekami daudz, lai saprastu, par kādu zemi viņš runā, un,kaut gan viņš runā tēlos, Šie tēli nav patiesības aizsegs, bet pati patiesība tāda, kādu viņš to pazinis. Tenara saprata arī to, ka jānoliedz viņa teiktais, kaut arī tā būtu patiesība. Tev vajadzīgs laiks, Ged, viņa teica. Atgriešanas ļ no nāves nozīmē ilgu ceļojumu pat pūķa mugurā. Tagad tev vajadzīgs laiks. Laiks un miers, klusums, atpūta. Tu esi ievainots. Laiks tevi izdziedēs.
Viņš ilgi stāvēja tajā pašā vietā un klusēja. Tenarai šķita, ka viņa pateikusi īstos vārdus un devusi viņam mazliet mierinājuma. Taču beidzot viņš ierunājās:
- Tāpat kā to meiteni?
Šis nazis bija tik ass, ka viņa pat nejuta to ieurbjamies savā miesā.
- Es nesaprotu, viņš teica tādā pašā klusā, neskanīgā balsī, kāpēc tu viņu paņēmi, labi zinādama, ka viņa I nav izdziedināma. Zinādama, kāda būs viņas dzīve. Laikam jau tas piederēja pie tā laika, kurā mēs dzīvojām pie tumsības laika, iznīcības laika, bojāejas laika. Droši vien tu viņu paņēmi tā paša iemesla dēl, kura dēļ es devos pretī savam ienaidniekam tāpēc ka citādi nebija iespējams. Un tā nu mums jādzīvo jaunajā laikā ar savām ļaunuma uzvaras trofejām. Tev ar savu apdegušo bērnu un man ar pilnīgu tukšumu.
Izmisums mēdz runāt vienmuļā, rāmā balsī.
Tenara pagriezusies paskatījās uz maga zizli tumšajā kaktā pa labi no durvīm, taču tajā nebija gaismas. Nūja bija pilnīgi tumša no iekšpuses un no ārpuses. Pa atvērtajām durvīm varēja redzēt dažas augstas, blāvas zvaigznes. Tenaras skatiens kavējās pie tām. Viņai gribējās zināt,
kas tās par zvaigznēm. Viņa piecēlās un, taustīdama ceļu, devās gar galdu uz durvju pusi. Ārā bija sabiezējusi migla, un redzēt varēja tikai nedaudzas zvaigznes. Viena no tām, ko Tenara bija redzējusi pa atvērtajām durvīm, bija baltā vasaras zvaigzne, kuru Atuanā, turieniešu valodā, sauca par Tehanu. Tenara nezināja, kā Tehanu sauc šeit, hardiešu valodā, un kāds ir tās īstais vārds, kā to dēvē pūki. Viņa zināja tikai to, kā šo zvaigzni būtu saukusi viņas māte: Tehanu, Tehanu. Tenara, Tenara…
- Ged, viņa nepagriezdamās jautāja no durvju puses, kas tevi audzināja, kad tu biji bērns?
Viņš pienāca un apstājās Tenarai blakus, un ari viņa skatiens pievērsās dūmakas aizplīvurotajam jūras apvārsnim, zvaigznēm un tumšajiem Gontas kalna apveidiem, kas pacēlās pār viņiem.
-Tā īsti neviens, Geds atbildēja. Mana māte nomira, kad es biju pavisam maziņš. Man bija vairāki vecākie brāļi. Es viņus neatceros. Vēl bija mans tēvs, kalējs. Un manas mātes māsa. Viņa bija Desmit Alkšņu burve.
- Sūnas tante, Tenara piemetināja.
- Jaunāka. Viņai bija spēks.
- Kāds bija viņas vārds?
Geds klusēja.
- Es neatceros, viņš lēni teica.
Pēc kāda laika Geds piebilda: Viņa man mācīja vārdus. Piekūns, medību piekūns, ērglis, zivjērglis, klijāns, zvirbuļvanags…
- Kā jūs saucat to zvaigzni? To balto, tur augšā.
- Gulbja Sirds, paskatījies turp, Geds atbildēja. Desmit Alkšņos to sauca par Bultu.
Tomēr viņš nesacīja tās vārdu Radīšanas valodā un nenosauca ari burves mācītos vanaga, piekūna, ērgļa, zvirbuļvanaga īstos vārdus.