— Tas, ko es teicu… tur iekšā… viss bija nepareizi Geds klusi sacīja. Man vispār nevajadzēja runāt. Piedod!
- Ja tu negribi runāt, kas man cits atliek kā aiziet no tevis? Tenara pagriezās pret viņu. Kāpēc tu vienmer domā tikai par sevi? Vienmēr par sevi! Izej uz bridi ārā! viņa pikti uzsauca. Es gribu likties gulēt.
Apmulsis, murminādams neskaidrus atvainošanas vārdus, viņš izgāja ārā, un Tenara, iedama uz guļamo nišu, nometa apģērbu un ielīda gultā, kur tūdaļ paslēpa seju Terru zīdainā pakauša maigajā siltumā.
"Zinādama, kāda būs viņas dzīve…"
Tenaras dusmas uz Gedu, viņas nesaprātīgo Geda vārdu noliegumu izraisīja vilšanās. Kaut gan Cielava neskaitāmas reizes bija atkārtojusi, ka tur neko nevar līdzēt, viņa klusībā tomēr bija cerējusi, ka Tenara varbūt sadziedēs meitenes apdegumus, un, par spīti savam apgalvojumam, ka to nebūtu spējis pat Ogions, Tenara bija cerējusi, ka Geds varēs izdziedināt Terru uzlikt roku viņas rētām, lai apdegušās vietas kļūtu veselas, aklā acs atgūtu redzi, kroplā roka atjaunotos agrākajā izskatā un izpostītā dzīve kļūtu neskarta.
"Zinādama, kāda būs viņas dzīve…"
Novērstas sejas, žesti, kas atvaira ļaunumu, šausmas un ziņkāre, šķebīgs žēlums un slepeni draudi, jo ļaunums dzemdē ļaunumu… Nekad viņa nepazīs vīrieša rokas. Neviens viņu neturēs apskautu. Neviens cits, tikai Tenara. Ai, Gedam taisnība, meitenei vajadzēja nomirt, vajadzēja būt mirušai. Tenarai, Cielavai un Efejai, uzmācīgajām, mīkstsirdīgajām, nežēlīgajām sievām, vajadzēja ļaut viņai doties uz sauso zemi. Viņam taisnība, viņam vienmēr ir taisnība. Bet tad iznāk, ka vīrieši, kuri šo bērnu izmantoja savām vajadzībām un iegribām, un sieviete, kas ļāva viņu izmantot, tie rīkojušies pilnīgi pareizi, piekaudami viņu līdz nemaņai un iegrūzdami ugunī sadegt un nomirt Tikai viņi nebija padarījuši visu līdz galam. Viņiem bija pietrūcis dūšas, un viņi bija atstājuši meitenē kādu nieku dzīvības. Tas bija nepareizi. Un nepareizi bija ari viss, ko darījusi viņa, Tenara. Būdama bērns, viņa bija atdota tumsas spēkiem; tie viņu bija aprijuši, un viņa bija ļāvusi sevi aprit. Vai viņa iedomājās, ka, aizbraukdama pār jūrām, iemācīdamās citas valodas, kļūdama kāda vīrieša sieva un bērnu māte, vienkārši dzīvodama savu dzīvi, viņa spēs kļūt par kaut ko citu un vairs nebūs tā pati, kas ir, šo spēku kalpone, ēsma, īpašums, ko tie izmanto savām vajadzībām un iegribām? Pati būdama iznīcināta, viņa piesaistījusi sev otru iznīcināto kā daļu no savas iznīcības, sevis apsēstā ļaunuma iemiesojumu.
Meitenes mati bija smalki, silti, smaržīgi. Viņa gulēja saritinājusies Tenaras apskāviena siltumā un sapņoja. Kā viņas esamība var būt nevēlama? Jā, viņai nodarīts pāri, nodarīts tas, kas nav atdarāms, bet viņa pati tāpēc nav nevēlama! Nav zudusi, nav zudusi, nav zudusi! Turēdama meiteni apskāvienā, Tenara ļāvās mieram un saviem gaismas sapņiem, mirdzošā gaisa plašumiem, un domāja par pūķa vārdu, zvaigznes vārdu, Gulbja Sirdi, Bultu, Tehanu.
Tenara sukāja melno kazu, vākdama smalko pūkvilnu, lai varētu savērpt un aiznest audējai noaust zīdaino Gontas salas "mīkstvilnas" audumu. Vecā, melnā kaza bija sukāta neskaitāmas reizes, un tai patika šī norise, šī ļaušanās un piekļaušanās stiep]otās sukas vilcieniem. Izsukātie pelēcīgi melnie kamoli pārauga mīkstā, netīrā mākonī, kuru Tenara beidzot iemīcīja savā pītajā somā; par pateicību izvilkusi no kazas ausu pinkām vairākas dadžu pogaļas, viņa draudzīgi paplikšķināja pa mucai līdzīgo sānu. Bē! kaza atbildēja un aiztipināja prom. Tenara izgāja no iežogotā aploka un apstājās mājas priekā pārlaizdama skatienu pļavai, lai redzētu, vai Terru joprojām rotaļājas turpat.
Sūna bija mācījusi meitenei darināt groziņus no zāļu stiebriem, un, par spīti kroplās rokas neveiklībai, Tenu bija sākusi apgūt šo prasmi. Meitene sēdēja pļavas zāle ar pinumu klēpī, taču nestrādāja. Viņa vēroja Zvirbuļvanagu.
Viņš stāvēja krietnu gabalu tālāk, tuvu pie klints kraujas. Viņš bija pagriezis muguru un nezināja, ka viņu kāds vēro, jo pats viņš vēroja putnu jaunu lauka piekūnu, un putns savukārt vēroja sīku laupījumu, ko bija pamanījis zālē. Piekūns tupēja, vēcinādams spārnus, gribēdams iztramdīt noskatīto peli, iztrūcināt to skrējienam uz alu. Vīrietis stāvēja tikpat saspringts, tikpat alkains un cieši raudzījās uz putnu. Lēnām viņš pacēla labo plaukstu elkoņa augstumā un, šķiet, mēģināja runāt, kaut gan vējš nesa prom viņa vārdus. Piekūns pagriezās, izkliedza savu spalgo, ķērcošo, dedzīgo saucienu, uzšāvās gaisā un aizlidoja uz mežu pusi.
Vīrietis nolaida roku lejā un, nekustīgi stāvēdams, nolūkojās putnam pakaļ. Ari meitene un sieviete stāvēja nepakustēdamās. Vienīgi putos lidoja, lidoja brīvi, līksmi un aizrautīgi."Viņš reiz atlidoja pie manis piekūna izskatā kā klejotājpiekūns," kādā ziemas dienā bija teicis Ogions, sēdēdams pie pavarda uguns. Pirms tam viņš bija stāstījis Tenarai par Pārvērtību burvībām, par apveidu mainām, par magu Bordžeru, kurš bija kļuvis par lāci. "Viņš atlidoja pie manis no ziemeļrietumiem un apmetās man uz rokas. Es ienesu viņu te iekšā, pie pavarda uguns. Viņš nespēja runāt. Tā kā es viņu pazinu, es varēju viņam palīdzēt; viņš spēja nomest piekūna izskatu un atkal kļūt par cilvēku. Taču viņā vienmēr palika kaut kas no vanaga. Dzimtajā pusē viņu sauca par Zvirbuļvanagu, jo savvaļas vanagi paklausīja viņa saucienam un lidoja klāt. Kas mēs esam? Ko tas nozīmē būt cilvēkam? Pirms viņš ieguva savu vārdu, pirms ieguva savas zināšanas un savu spēku, viņā jau mājoja vanags, cilvēks, mags un vēl kas vairāk to, kas viņš bija, mēs nevaram nosaukt vārdā. Un tāpat ir ar mums visiem."
Meitene, kura sēdēja pie pavarda, bija lūkojusies ugunī, klausījusies un acu priekšā redzējusi vanagu, redzējusi cilvēku un putnus, kas pēc viņa sauciena lido šurp, dzirdēdami savus īstos vārdus, vēzēdami spārnus un ar asajiem nagiem ķerdamies viņa piedurknē; viņa bija redzējusi pati sevi kā vanagu kā brīvu savvaļas putnu.
7. Peles
Kādu pēcpusdienu pie viņiem atnāca Taunsends, aitu tirgonis, kurš bija aiznesis Ogiona ziņu Tenarai uz Vidusielejas mājām
— Vai tagad, kad valdnieks Ogions ir miris, tu pārdosi viņa kazas?
—Varbūt, — Tenara bez īpašas intereses atbildēja. Patiesībā viņa jau labu laiku prātoja, kā tiks ar visu galā, ja paliks Re Albi mājās. Kā visiem burvjiem, Ogionam bija palīdzējuši cilvēki, kuriem kalpoja viņa prasmes un spēks, — šai gadījumā gandrīz visi Gontas iedzīvotāji. Viņam būtu vajadzējis tikai palūgt, un viss vajadzīgais ar pateicību tiktu sagādāts, jo ikvienam šķita izdevīgi iemantot maga labvēlību, taču Ogionam nekad nevajadzēja lūgt. Drīzāk notika tā, ka viņam vajadzēja izdalīt citiem pārbagāti sanesto ēdienu, apģērbu, darbarīkus, lopus un visus citus praktiskos un skaistuma priekšmetus, kas viņam tika piedāvāti vai vienkārši atstāti pie durvīm — Ko es ar to lai iesāku? — viņš mēdza neziņā jautāt, stāvēdams un turēdams rokās kasti ar pikti čiepstošiem cāļiem, prāvu auduma baķi, māla podu kaudzi vai konservētas bietes.
Bet Tenara savu iedzīvi bija atstājusi Vidusielejā. Kad vajadzēja tik piepeši no turienes aiziet, viņa nebija domājusi par to, cik ilgi vajadzēs palikt šeit Viņa nebija paņēmusi Ildzi no Krama mantotos septiņus ziloņkaula gabalus, un šai naudai tikpat nebija īpašas vērtības tā noderētu vienīgi tad, ja viņa gribētu pirkt zemi vai lopus vai ari pirkt no kāda Gontas ostas tirgoņa zvērādas vai Lorbanerijas zīdus, ko tie palaikam piedāvāja Gontas bagātajiem zemniekiem un kungiem Krama saimniecība bija devusi visu, kas viņai un Terra vajadzīgs, lai abas būtu paēdušas un apģērbtas, bet Ogiona sešas kazas un sīpolu un pupu dobes bija kalpojušas drīzāk vaļaspriekam nekā vajadzībai. Tenara ilgāku laiku bija iztikusi no Ogiona pieliekamā krājumiem, no dāvanām, ko ciemata ļaudis viņai atnesa, godinādami veco vīru, un no Sūnas tantes devības. Vēl vakar burve bija teikusi: Mīlulīt, mana vista ar raibo kaklu izperējusi cāļus, un, kad tie būs drusku ap vēluši es, es tev atnesīšu kādu pārīti. Mags negribēja, teica, ka tie esot trokšņaini un dumji, bet kas tā par māju, kurā nav neviena cāļa?