Goha paspēra soli uz priekšu un satvēra meitenes kreiso roku savējā. Tad viņa ierunājās savā valodā. Es kalpoju viņiem un aizgāju no viņiem, sieviete teica. Es neļaušu viņiem!paņemt tevi!
Meitene cieši skatījās Gohā vai varbūt tukšumā, cenzdamās elpot, cenzdamās elpot, cenzdamās elpot.
2. Ceļā uz Piekūna Ligzdu
Bija pagājis vairāk nekā gads un iestājušās karstās, garās dienas pēc Ilgās Dejas. Pa ceļu no ziemeļu puses uz Vidusieleju nāca ziņnesis, taujādams pēc atraitnes Gohas. Ciemata ļaudis parādīja viņam ceļu, un vēlu pēcpusdienā viņš ieradās Ozolu mājās. Ziņnesis bija cilvēks ar asiem vaibstiem un vērīgām acīm. Paskatījies uz Gohu un pēc tam uz aitām, kas aizmugurē ganījās aplokā, viņš teica: — Skaisti jēri. Re Albi mags mani atsūtīja tev pakaļ.
— Viņš atsūtīja tevi? Goha neticīgi pārjautāja, juzdamās gandrīz uzjautrināta. Ja Ogionam kādreiz ievajadzējās Gohu, viņa ziņneši bija ašāki un izsmalcinātāki: ērgļa sauciens vai pat tikai maga balss, kas klusi uzrunāja
vinu vārdā: Vai atnāksi?
»
Vīrietis pamāja ar galvu. Mags ir saslimis, viņš teica. — Vai tu pārdosi kādus no saviem jēriem?
— Varbūt. Ja gribi, parunā ar ganu. Viņš ir tur, aiz žoga. Vai gribi vakariņas? Ja vēlies, vari tepat pārnakšņot, bet es došos ceļā.
— Šovakar?
Šoreiz viņas skatiens nepauda uzjautrinājumu, bet tik tikko jaušamu nicinājumu. Es netaisos kavēties, viņa teica. Pateikusi dažus vārdus vecajam ganam Strautam,
Goha aizgriezās un devās uz māju, kura bija iebūvēta pakalna sānā pie ozolu birzs. Ziņnesis viņai sekoja.
Virtuvē ar akmens grīdu viņš ieraudzīja mazu meiteni, kurai uzmeta tikai vienu skatienu un tūdaļ aši novērsās; meitene pasniedza atnācējam pienu, maizi, sieru un jaunos sīpolus, tad, neteikusi ne vārda, nozuda. Pēc kāda laika viņa parādījās kopā ar sievieti, un abas bija apāvušas kājas ceļam un paņēmušas vieglas ādas ceļasomas. Ziņnesis izgāja viņām līdzi ārā, un atraitne aizdarīja mājas ārdurvis. Visi kopā devās projām, un vīrietis drīz aizgāja savu ceļu, jo vēsts no Ogiona bija tikai nieka pakalpojums, ko viņš uzņēmies piedevām krietni nopietnākam uzdevumam nopirkt vaislas aunu Re Albi valdniekam. Pie takas sazarojuma viņš nogriezās uz ciemata pusi, un sieviete ar apdegušo meiteni pamāja viņam ardievas. Viņas devās kalnup pa to pašu ceļu, kuru viņš bija mērojis šurpnākdams: tas veda uz ziemeļiem, tad nogriezās rietumu virzienā, vīdamies augšup pa Gontas kalna piekājēm.
Gājējas turpināja ceļu, līdz ilgā vasaras krēsla sāka pārtapt tumsā. Tad viņas nogriezās no šaurās takas un iekārtojās uz naktsguļu nelielā ieplakā pie straujas, klusas upītes, kurā caur biezajām vītolu lapotnēm atspulgoja bālās vakara debesis. No sausas zāles un vītolu lapām, kas slēpās biezoknī kā zaķu pūkainās muguras, Goha sačubināja guļvietu, apguldīja tajā meiteni un ievīstīja viņu segā. Tagad tu esi kokons, — viņa teica. No rīta tu kļūsi par tauriņu un izlidosi no apvalka. Goha neiekūra ugunskuru, bet, apmetnī ietinusies, apgūlās meitenei blakus un lūkojās, kā melnajās debesīs cita pēc citas iemirdzas zvaigznes, un klausījās, ko stāsta upe, līdz viņu pārņēma miegs.
Kad viņas saltajā rītausmā pamodās, Goha iekūra nelielu ugunskuru un uzkarsēja katliņā ūdeni, lai izvārītu sev un meitenei auzu tumi. Mazais, sakropļotais tauriņš drebinādamies izkūņojās no sava apvalka, un Goha atdzesēja katliņu rasotajā zālē, lai meitene varētu to saņemt rokās un no tā strēbt. Kad viņas atkal devās ceļā, austrumu pamale virs augstā, tumšā kalna pleca jau zaigoja gaiša un spoža.
Viņas gāja visu dienu, un tempu noteica meitene, kuru ātri pieveica nogurums. Sieviete sirdī tiecās steigties, tomēr gāja lēnām. Panest meiteni lielāku gabalu viņa nevarēja, tāpēc īsināja un atviegloja viņai ceļu ar stāstiem.
— Mēs dodamies apciemot kādu cilvēku, kādu vecu vīru, kuru sauc Ogions, Goha skaidroja, kamēr viņas kāpa augšup pa šauro ceļu starp kalnāju mežiem. Viņš ir gudrs cilvēks, turklāt burvis. Vai tu zini, kas ir burvis, Terru?
Ja meitenei bija vārds, tad viņa to nezināja vai nevēlējās sacīt. Goha sauca viņu par Terru.
Meitene papurināja galvu.
- Patiesībā ari es nezinu, sieviete teica. Taču es zinu, ko viņi spēj darīt. Kad biju jauna vecāka par tevi, bet jauna -, Ogions man bija tāds pats tēvs, kāda es tev esmu māte. Viņš gādāja par mani un centās man iemācīt to, kas man bija jāzina. Viņš palika kopā ar mani, kad labprātāk būtu klejojis vienatnē. Viņam patika staigāt pa tādiem ceļiem kā šie, pa mežiem un savvaļas vietām. Viņš izstaigāja visas šī lielā kalna malas, skatīdamies visapkārt un klausīdamies. Viņš vienmēr klusēja un klausījās, tāpēc cilvēki dēvēja viņu par Kluso. Bet ar mani viņš sarunājās daudz. Stāstīja man stāstus. Ne tikai ievērojamos stāstus, kurus zina visi, par karaļiem un senseniem notikumiem tālās zemēs -, bet arī tādus stāstus, kurus zināja tikai viņš. Nogājusi gabalu klusēdama, sieviete turpināja: Es tev tagad izstāstīšu vienu no šiem stāstiem.
Burvjiem ir tādas spējas, kas ļauj viņiem pārvērsties par kaut ko citu, pieņemt citādu izskatu. Viņi to sauc par apveidu maiņu. Ari parasts zintnieks uz bridi var piešķirt sev cita cilvēka vai dzīvnieka izskatu, tā ka tu viņu nepazītu it kā viņš būtu uzlicis masku. Bet burvji un magi spēj vairāk. Viņi spēj paši kļūt par šo masku, patiešām pārvērsties citā būtnē. Piemēram, ja burvis gribētu tikt pāri jūrai, bet viņam nebūtu laivas, viņš varētu pārvērsties par kaiju un pārlidot otrā pusē. Bet viņam jābūt uzmanīgam Ja viņš ilgi paliek par putnu, viņš sāk domāt putna domas un aizmirst cilvēka domas, viņš var aizlidot tālumā, palikt par kaiju un nekad vairs nekļūt par cilvēku. Stāsta, ka reiz dzīvojis izcils burvis, kuram paticis pārvērsties par lāci, un viņš to darījis tik bieži, ka tiešām kļuvis par lāci un nogalinājis pats savu mazo dēlēnu, un tad citiem viņu vajadzējis nomedīt un nonāvēt. Bet Ogionam patika ari pajokot par šādu pārvēršanos. Vienreiz, kad viņa pieliekamajā bija iekļuvušas peles un apgrauzušas sieru, viņš ar burvju vārdiem vienu sagūstīja un noķēra, tad pacēla plaukstā lūk, tā -, ieskatījās tai acīs un teica: "Es taču tevi brīdināju: netēlo vienmēr peli!" Un man īsu bridi šķita, ka viņš to saka nopietni… Arī šis stāsts būs par kaut ko līdzīgu izskata pārvērtībām, bet Ogions teica, ka tas pārspējot visas apveidu maiņas, par kurām viņš dzirdējis, jo te ir runa par dzīvi divējādā izskatā, par pastāvēšanu divos veidos vienlaikus, un viņš teica, ka tas esot ārpus burvja spēju loka. Tomēr viņš reiz sastapies ar šādu parādību kādā mazā ciematā Gontas ziemeļrietumu krastā, vietā, kuru sauc par Kemeju. Tur dzīvojusi sieviete, veca zvejnieku sieva, kura nebijusi nedz mācīta, nedz burve, bet radījusi dziesmas. Tāpēc Ogions uzzinājis par viņu. Viņš pēc sava paraduma klejojis tajā apvidū un reiz, iedams gar piekrasti un klausīdamies, izdzirdējis kādu dziedam: cilvēki lāpījuši tīklus vai drīvējuši laivas un strādādami dziedājuši:
Tālāk par rietumiem rietumos aiz zemes aizzemēs malas mana cilts dejo citas pasaules vējā.
Ogions ieklausījās gan vārdos, gan melodijā un, tā kā agrāk neko tādu nebija dzirdējis, apvaicājās ļaudīm, no kurienes šī dziesma nākot. Sekoja viena atbilde, otra, trešā, līdz beidzot kāds teica: "Ā, tā ir viena no Kemejas sievietes dziesmām." Tā nu viņš devās uz Kemeju, uz mazo zvejnieku ciematu, kur šī sieviete dzīvoja, un līča piekrastē uzmeklēja viņas māju. Ogions pieklauvēja ar savu maga zizli pie mājas durvīm. Sieviete atvēra durvis un iznāca pretī.