Geds apsēdās pie galda un apātiski papurināja galvu. Nē, nē.
- Vai viņi zina, ka tu esi šeit?
- Es nezinu.
- No kā tu baidies? — Tenara vaicāja bez neiecietības, bet ar saprātīgu noteiktību balsī.
Viņš paslēpa seju plaukstās un, lūkodamies lejup, saberzēja deniņus un pieri. — Es biju… — viņš iesāka. — Es neesmu…
Vairāk neko viņš nespēja pateikt.
Tenara viņu pārtrauca. Ir jau labi, ir labi, viņa teica. Pieskarties Gedam viņa neuzdrošinājās, lai ar žēluma izpausmi nepazemotu viņu vēl vairāk. Sievieti pārņēma dusmas gan uz Gedu, gan Geda dēļ. Nav viņu darīšana, kur tu esi, viņa teica, kas tu esi un ko gribi
vai negribi darīt! Cik ziņkārīgi nāks, tik ziņkārīgi aizies! Tas bija Cielavas teiciens. Tenara izjuta ilgas pēc parastas, prātīgas sievietes sabiedrības. Un varbūt tam kuģim vispār nav nekāda sakara ar tevi. Varbūt trenc pirātus mājās. Nebūtu slikti, ja karalis par to parūpētos… Es bufetes dibenā atradu vīnu vairākas pudeles. Interesanti, cik ilgi Ogions to tur glabājis. Man šķiet, ka mums abiem derētu kāda glāze vīna. Un maize ar sieru. Maza jau paēda un aizgāja kopā ar Niedri ķert vardes. Varbūt vakariņās būs varžu kājas. Bet tagad maize un siers. Un vīns. Interesanti, no kurienes tas nācis, kas to atnesis Ogionam un cik tas vecs. Tā viņa turpināja sievišķīgi čalot, lai Gedam nevajadzētu atbildēt vai pārprast klusuma bridi, līdz viņš būs pārvarējis kauna uzplūdu, kaut ko ieēdis un iedzēris glāzi vecā, maigā, sarkanā vīna.
- Labāk būs, ja es iešu prom, Tenara, viņš teica. Līdz iemācīšos būt tas, kas esmu tagad.
- Kur prom?
- Augšup kalnā.
- Klejot kā Ogions? Tenara palūkojās uz Gedu. Viņa atcerējās, kā abi bija gājuši pa Atuanas ceļiem un viņa bija pazobojusies: Vai burvji bieži lūdz dāvanas? Un viņš bija atbildējis: Jā, bet viņi cenšas dot kaut ko pretī.
Tenara piesardzīgi pajautāja: — Vai tu varētu kādu laiku būt par laikdari vai atradēju? Viņa piepildīja Geda glāzi.
Viņš papurināja galvu. Izdzēris vīnu, viņš novērsa skatienu. Nē, viņš teica. Nevaru. Tas viss ir cauri.
Tenara neticēja. Viņai gribējās sacelties, noliegt, saukt: "Kā tas var būt, kā tu tā vari runāt it kā būtu aizmirsis visu, ko esi mācījies, ko iemācījies no Ogiona un Roukā, un savos ceļojumos! Tu nevari būt aizmirsis vārdus, nosaukumus, savas mākslas gudrības! Tu savu spēku iemācījies un nopelnīji!" Bet viņa savaldījās un paturēja to sevī, tikai nomurmināja: Es nesaprotu. Kā tas viss var…
_ Krūzīte ūdens, viņš teica, mazliet pieliekdams glāzi, it kā izlietu tās saturu. Pēc brīža viņš piebilda: Bet es nesaprotu, kāpēc viņš atnesa mani atpakaļ. Jaunības labsirdība ir nežēlīga… Tā nu es esmu šeit, un man jātiek ar to galā, līdz varēšu atkal doties turp.
Tenara īsti nesaprata, ko Geds grib teikt, taču dzirdēja viņa balsī vainu vai gaušanos, un tāda izpausme šajā cilvēkā viņu satrieca un sadusmoja. Tenara salti teica: -Tas bija Kalesins, kas tevi atnesa šurp.
Mājā aiz aizvērtajām durvīm bija tumšs, un tikai mazais rietumu lodziņš ļāva ieplūst vēlajai pēcpusdienas gaismai. Tenara īsti neredzēja Geda sejas izteiksmi, bet pēc brīža viņš pacēla glāzi, mīklaini pasmaidīja un iedzēra malku.
Šis vīns, viņš teica. — To Ogionam noteikti atnesis kāds ievērojams tirgonis vai pirāts. Neko tik izcilu vēl neesmu dzēris. Pat Havnorā ne.—Viņš pasvārstīja plato, zemo glāzi plaukstā, lūkodamies lejup uz to. Es sev izdomāšu kādu vārdu, — viņš teica, — un došos uz kalna viņu pusi, uz Ārmutu un austrumu mežiem, kur esmu dzimis. Tur tagad būs siena laiks. Pie siena un ražas vākšanas vienmēr vajadzīgas darbarokas.
Tenara nesaprata, ko atbildēt. Geds bija trauslas būves vīrietis, turklāt izskatījās nevesels, un tādu darbu viņam varētu dot tikai aiz žēlastības vai cietsirdības; ja viņš to dabūtu, tikpat netiktu galā.
Ceļi vairs nav tādi kā agrāk, viņa teica. Pēdējos gados visur klaiņo zagļi un laupītāju bandas. Svešzemju ieklīdeņi, kā teica mans draugs Taunsends. Vienam staigāt vairs nav droši.
Cauri krēslai lūkodamās uz Gedu, lai redzētu, ka viņš to uzņems, Tenara īsu bridi skaudri nodomāja: kāta jābūt, ja nekad neesi baidījies no otra cilvēka… kā tas ir kad jāiemācās baidīties?
- Bet Ogions staigāja… viņš iesāka, tad spēji aprāvās, atcerēdamies, ka Ogions bija mags.
— Lejā, salas dienvidos, ir daudz ganāmpulku, tenara teica. Aitas, kazas, vērši. Pirms Ilgās Dejas viņus dzen augšā kalnos un gana, līdz sākas lieti. Tur vienmēr vajag ganus. Viņa iedzēra malku vīna. Tas bija kā pūķa vārds viņas mutē. Bet kāpēc tu nevari palikt tepat?
- Ogiona mājā nevaru. Sī ir pirmā vieta, uz kuru vini nāks mani meklēt.
- Nu un tad, ja atnāks? Ko viņi gribēs no tevis?
- Lai es esmu tas, kas es biju. Izmisums Geda balsī Tenara stindzināja. Sieviete klusēja, cenzdamās atcerēties, kā bija tad,
kad viņa bija varena, kad bija Apēstā, kad bija Vienīgā Atuanas kapeņu priesteriene un pēc tam to visu zaudēja, aizmeta projām, kļuva tikai par Tenara, par sevi pašu. Un vēlāk kad viņa bija sieviete pašā dzīves plaukumā, ar bērniem un vīra un pēc tam to visu zaudēja, kļuva veca, bezspēcīga atraitne… Bet pat tad viņai neizdevās saprast Geda kaunu, viņa ciešanas un pazemojumu. Iespējams, ka tā var justies tikai vīrietis. Sieviete pierod pie kauna.
Bet varbūt Sūnas tantei taisnība: kad kodols izēsts, Čaula paliek tukša.
Raganu domas, Tenara sevi apsauca. Un, lai pievērstu gan Geda, gan savas domas kaut kam citam ari tāpēc, ka saldenais, ugunīgais vīns raisīja domas un valodu, viņa teica: Vai zini, es kādreiz domāju… tolaik, kad Ogions gribēja mani mācīt un es negribēju turpināt, bet
aizgāju, atradu savu zemnieku un apprecēju viņu… Kad es to darīju, es domāju un pat savā kāzu dienā domāju: kad Geds to uzzinās, viņš būs dusmīgs! To teikusi, Tenara iesmējās.
- Es biju dusmīgs, — viņš teica.
Tenara gaidīja.
- Es biju vīlies, viņš teica.
- Dusmīgs, — Tenara sacīja.
- Dusmīgs, Geds atkārtoja.
Viņš piepildīja Tenaras glāzi.
-Toreiz man bija spēks, kas ļāva pazīt spēku, viņš teica. Un tu… tu mirdzēji tajā briesmīgajā vietā Labirintā, tajā tumsā…
- Nu tad pasaki man: ko es būtu iesākusi ar savu spēku un zināšanām, kuras Ogions centās man dot?
- Lietojusi tos.
-Kā?
- Tā, kā lieto maģijas mākslu.
-Kas?
- Burvji, viņš mazliet sāpīgi atbildēja.
- Tātad maģija nozīmē burvju un magu prasmes un mākslas?
- Ko gan citu tā var nozīmēt?
- Vai tas ir viss, ko tā jebkad var nozīmēt?
Geds domīgi klusēja un pāris reižu pacēla skatienu pret viņu.
- Kad Ogions man mācīja Senvalodas vārdus, viņa teica, mācīja tepat, pie šī pavarda, manā mutē tie padevās tikpat viegli un tikpat grūti kā viņa mutē. It kā es mācītos valodu, kuru būtu runājusi pirms dzimšanas. Bet pārējais senās mācības, spēka rūnas, burvju vārdi, likumi, spēku izsaukšana tas viss man šķita nedzīvs. Pilnīgi sveša valoda. Toreiz es domāju: es taču varētu
pārģērbties par kareivi —ar zobenu, šķēpu, pušķi pie bruncepures un visu pārējo —, bet tas ar mani nesaderētos vai tā nav? Ko es iesāktu ar zobenu? Vai tas mani darītu par varoni? Tā būtu tikai es pati svešās, man nepiederīgas drēbēs, vairāk nekas, un droši vien es lāgā nespētu pat paiet