Viņa iedzēra malciņu vīna.
- Tāpēc es to visu novilku nost, viņa teica, Un uzvilku pati savas drēbes.
- Ko Ogions teica, kad tu aizgāji no viņa?
- Ko Ogions parasti teica?
Tas vēlreiz izraisīja mīklaino smaidu. Geds neko neatbildēja.
Tenara pamāja ar galvu.
Pēc brīža viņa turpināja sirsnīgāk: Ogions mani pieņēma tāpēc, ka mani atvedi tu. Pēc tevis viņš vairs negribēja nevienu mācekli, un meiteni viņš nekad nebūtu pieņēmis, ja to nebūtu lūdzis tu. Tomēr viņš mani mīlēja Viņš man parādīja godu. Un ari es viņu mīlēju un godāju. Taču viņš man nevarēja dot to, ko es gribēju, bet es nevarēju pieņemt to, ko viņš man varēja dot. Viņš to zināja. Bet, Ged, pavisam citādi bija, kad viņš ieraudzīja Terra. Dienu pirms savas nāves. Tu teici un ari Sūnas tante teica, ka spēks pazīst spēku. Es nezinu, ko viņš meitenē redzēja, bet viņš teica: "Māci viņu!" Un vēl viņš teica…
Geds gaidīja.
Viņš teica: "Tie no viņas baidīsies." Un teica: "Māci viņai visu! Uz Rouku ne." Es nezinu, ko viņš ar to domāja. Kā lai es to zinu? Ja toreiz es būtu palikusi šeit kopā ar Ogionu, varbūt tad zinātu. Varbūt saprastu, kas viņai jāmāca. Bet es nolēmu: atgriezīsies Geds un viņš zinās. Zinās, kas viņai jāmāca, kas viņai jāzina manai nelaimes piemeklētajai meitenei.
- Es to nezinu, Geds ļoti klusi sacīja. Es redzēju… Tajā bērnā es redzu tikai… viņai nodarīto pārestību. Ļaunumu.
Viņš iztukšoja glāzi.
- Man nav, ko viņai dot, viņš teica.
Pie durvīm atskanēja klusa skrabināšanās. Geds acumirklī sarāvās, un tā pati bezpalīdzīgā kustība pauda vēlēšanos bēgt, meklēt vietu, kur paslēpties.
Tenara aizgāja līdz durvīm un atvēra tās nelielā spraugā; vēl neieraudzījusi, viņa pēc smaržas pazina Sūnu.
- Ciemā ir vīri, vecā sieva satraukta Čukstēja. Visādi smalki ļaudis sanākuši no ostas… stāsta, ka no tā lielā kuģa, kurš atbraucis no Havnoras pilsētas. Esot atbraukuši pakaļ arhimagam.
- Viņš negrib tos satikt, — Tenara nevarīgi teica. Viņa nesaprata, ko darīt.
- Droši vien ne, burve piekrita. Bridi pagaidījusi, viņa jautāja: Kur tad viņš ir?
- Šeit, Zvirbuļvanags teica, pienākdams pie durvīm un atvērdams tās platāk. Sūna nomērīja viņu ar skatienu un neko nesacīja.
- Vai viņi zina, kur es esmu?
- No manis nav uzzinājuši, Sūna atbildēja.
Ja viņi atnāks šurp, Tenara teica, tev nekas cits nav jādara, tikai jāsūta viņi projām galu galā, tu taču esi arhimags.
Ne Geds, ne Sūna nepievērsa Tenaras vārdiem uzmanību.
- Uz manu māju viņi nenāks, Sūna sacīja. Iesim turp, ja tu gribi.
Geds viņai sekoja, paskatījies uz Tenaru, bet neteicis viņai ne vārda.
- Bet ko lai es viņiem saku? Tenara vaicāja.
- Neko, mīlulīt, burve atbildēja.
Niedre un Terru atgriezās no purva ar septiņām beigtām vardēm tīkliņā, un Tenara labu bridi rosījās, griezdama un dīrādama varžu kājas, lai vakariņās pacienātu abas ķērājas. Kad darbs gāja uz beigām, viņa izdzirda ārā balsis un, pacēlusi skatienu pret atvērtajām durvīm, ieraudzīja tajās stāvam vairākus vīrus platmales, zeltītas pīnes, mirdzums… Gohas kundze? pieklājīga balss vaicāja.
-Nāciet iekšā! Tenara atbildēja.
Viņi ienāca istabā-pieci vīri, gari un stalti, un zemajā telpā izskatījās, ka viņu ir divtik daudz. Viņi paskatījās apkārt, un Tenara zināja, ko viņi redz.
Viņi redzēja sievieti, kura stāv pie galda ar garu, asu nazi rokā. Uz galda atradās griežamais dēlis un vienā pusē uz tā gulēja maza kaudzīte nodīrātu, zaļganbaltu kāju, bet otrā pusē kaudze treknu, asiņainu, beigtu varžu. Pustumsā aiz durvīm kaut kas īsi parēgojās bērns, taču sakropļots, izķēmots bērns ar pusi sejas un nagotai ķetnai līdzīgu roku. Nišā uz gultas zem vienīgā loga sēdēja liela, kaulaina, jauna sieviete, kas blenza viņos ar vaļēju muti. Viņas rokas bija asiņainas un dubļainas, un slapjie svārki dvakoja pēc purva rāvas. Redzēdama sev pievērstos svešinieku skatienus, viņa mēģināja paslēpt seju aiz svārkiem, atsegdama kājas līdz augšstilbiem.
Vīri novērsās no viņas un no meitenes, un viņiem atlika vienīgi skatīties uz sievieti līdzās beigtajām vardēm.
- Gohas kundze, viens no vīriem atkārtoja.
- Tā mani sauc, Tenara atbildēja.
- Mēs nākam no Havnoras, no karaļa, sacīja pieklājīgā balss. Viņa nevarēja skaidri saskatīt vīrieša seju, jo tas stāvēja pret gaismu. Mēs meklējam arhimagu, Zvirbuļvanagu no Gontas. Karalis Lebannens tiks kronēts rudens iestāšanās dienā, un viņš vēlas redzēt sev blakus arhimagu, savu valdnieku un draugu, lai tas palīdzētu viņam sagatavoties kronēšanai un kronētu viņu, ja arhimags tā vēlēsies.
Vīrietis runāja nesteidzīgi un svinīgi, it kā viņa priekšā stāvētu pils dāma. Viņam kājās bija vienkāršas ādas bikses un mugurā linu krekls, noputējis garajā kāpienā no Gontas ostas, bet audums bija smalks, pie kakla izšūts ar zelta diegu.
- Viņa te nav, Tenara teica.
Pāris mazu puišeļu no ciemata ieskatījās pa durvīm, atrāvās, aši ieskatījās vēlreiz un klaigādami aizskrēja projām.
- Varbūt jūs varat mums pateikt, kur viņš ir, Gohas kundze, vīrietis teica.
Es to nevaru.
Tenara pārlaida skatienu visiem atnācējiem. Bailes, ko viņa bija jutusi pirmajā brīdī, varbūt Zvirbuļvanaga panikas atbalss, bet varbūt tikai muļķīgs izbīlis no svešiem cilvēkiem — pamazām atkāpās. Viņa stāvēja šeit, Ogiona mājā, un labi saprata, kāpēc Ogions nekad nebija baidījies no ievērojamiem cilvēkiem.
- Jūs esat noguruši pēc tālā ceļa, Tenara teica. Vai negribat apsēsties? Šeit ir vīns. Pagaidiet, man jānomazgā glāzes.
Viņa aiznesa griežamo dēli pie bufetes, ielika varžu kājas pieliekamajā un pārējo nokasīja un iekratīja samazgu spainī, kuru Niedre rit aiznesīs audēja Vēdekļa cūkām, tad nomazgāja bļodā rokas un nazi un noskaloja abas glāzes, no kurām viņi ar Zvirbuļvanagu bija dzēruši vīnu. Skapī bija vēl viena glāze un divas māla krūzītes bez osām. Tās viņa nolika uz galda un ielēja atnācējiem vīnu; pudelē pietika dzēriena tieši vienai reizei. Vīri bija saskatījušies, bet nebija apsēdušies. To varēja aizbildināt ar krēslu trūkumu. Tomēr pieklājības likumi prasija pieņemt sievietes piedāvāto vīnu. Katrs saņēma viņas pasniegto glāzi vai krūzi un nomurmināja dažus pieklājības vārdus. Sveikdami namamāti, vīri pacēla glāzes pie lūpām.
- Nepārspējams, viens no vīriem teica.
- Andradas vīns, Vēlā Raža, sacīja otrs, vīrietis ar apaļām acīm.
Trešais papurināja galvu. Andradas jā, bet Pūķa Gads, — viņš svinīgi sacīja.
Ceturtais pamāja ar galvu un bijīgi iedzēra vēl vienu malku.
Piektais vīrs, kurš bija pirmais sācis runāt, pacēla savu māla krūzi pret Tenaru un teica: Tu cienā mūs ar karaļa vīnu, kundze.
- Tas bija Ogiona vīns, Tenara atbildēja. Šī bija Ogiona māja. Šī ir Aihala māja. Vai jūs to zinājāt, kungi?
- Zinājām, kundze. Karalis atsūtīja mūs uz šo māju, domādams, ka arhimags būs atnācis šurp, un, kad Havnoru un Rouku sasniedza vēsts, ka viņa skolotājs miris, karalis vēl vairāk jutās par to pārliecināts. Bet no Roukas uz šejieni arhimagu atnesa pūķis. Un kopš tā laika neviens vārds un neviena vēsts no viņa nav sasniegusi ne Rouku, ne karali. Un karalim dziļi sirdī nedod miera jautājums, kurš ļoti rūp arī mums, pārējiem: vai arhimags ir šeit, vai viņš ir sveiks un vesels? Vai viņš atnāca šurp, kundze?