Tenarai patika jaunākā vīrieša gudrā un laipnā seja, patika tas, kā viņš bija nometies uz ceļgala, godinādams viņu kā karalieni, patika viņa smaids, kurā jautās slepena sazināšanās. Tenara pagriezās un paskatījās atpakaļ. Abi sūtņi gāja uz savrupnama pusi kopā ar burvi Apsi. Visi šķita draudzīgi sarunājamies, it kā nekas nebūtu noticis.
Tas mazliet pieplacināja Tenaras cerību un uzticības vilni. Protams, viņi ir galma ļaudis. Viņiem nepiederas ķildoties, izdarīt spriedumus vai paust nepatiku. Un Apse ir burvis, turklāt viņu namatēva burvis. Un tomēr, Tenara nodomāja, šiem cilvēkiem nebija vajadzības tik draudzīgi pastaigāties un sarunāties ar viņu.
Havnoras vīri uzkavējās Re Albi valdnieka namā vairākas dienas, varbūt cerēdami, ka arhimags mainīs savas domas un atnāks pie viņiem, tomēr sūtņi viņu nemeklēja un neizprašņāja Tenaru, kur viņš varētu būt Kad karaļa vīri beidzot aizbrauca, Tenara sev teica: tagad jāizlemj, ko darīt tālāk. Palikt šeit īpaša iemesla nebija, toties divi nopietni iemesli skubināja doties projām: Apse un Ašais, kuri diezin vai ļaus viņai un Terru mierīgi dzīvot tālāk.
Tomēr izlemt nebija viegli, jo doma par promiešanu sāpīgi nospieda sirdi. Atstājot Re Albi, viņa atstās un pazaudēs Ogionu uz visiem laikiem; kamēr viņa kopa veca vīra māju un ravēja viņa sīpolus, zaudējums vēl nelikās tik jūtams. Un Tenara domāja: "Tur, lejā, es nekad vairs nesapņošu par debesīm" Šeit, kur bija atlidojis Kalesins, viņa bija Tenara. Tur, lejā, viņa atkal būs tikai Goha. Sieviete vilcinājās. Viņa sev teica: "Vai man jābaidās no šiem neliešiem, jābēg no viņiem? Tieši to jau viņi grib! Vai lai es eju un nāku pēc viņu gribas?" Un tad viņa sev teica: "Es tikai pabeigšu siet sieru." Terru viņa tagad vienmēr paturēja acīs, savā tuvumā. Un dienas ritēja.
Atnāca Sūna ar savu stāstu. Tenara bija apvaicājusies viņai par burvi Apsi, neizstāstīdama visu notikušo, bet teikdama, ka burvis viņai draudējis, — un ļoti iespējams, ka tas patiešām bija viss viņa nolūks. Sūna parasti turējās no kungu nama pa gabalu, tomēr ziņkāre par to, kas tur notiek, mudināja viņu izmantot izdevīgus gadījumus, lai patērzētu ar paziņām—kādu sievu, no kuras vina savulaik mācījusies saņemt bērnus, un citiem, kuriem palīdzējusi ar savu dziedināšanas vai atrašanas māku. Sūna prata novirzīt sarunas uz to, kas notiek kungu mājā. Apsi neviens neieredzēja un tāpēc labprāt tenkoja par vinu, bet vajadzēja ņemt vērā, ka pusi no šiem stāstiem radījis naids vai bailes. Un tomēr arī iztēle glabā faktu drumslas. Sūna pati apstiprināja, ka pirms trim gadiem, kad šeit vēl nebija Apses, jaunākais valdnieks mazdēls bijis spirgts un vesels, tikai pabikls un drūms, "tāds kā iebaidīts", sacīja Sūna. Un tad, ap to laiku, kad nomirusi jaunā valdnieka māte, vecais valdnieks aizsūtījis uz Rouku pēc burvja. "Kāpēc? Kad valdnieks Ogions dzīvo nepilnas jūdzes attālumā! Un tur, kungu mājā, viņi paši visi ir tādi burvestīgi un raganīgi."
Tomēr Apse bija atbraucis šurp. Ierazdamies viņš Ogionam bija parādījis pieņemto godu, bet ne vairāk un apmeties uz pastāvīgu dzīvi valdnieka mājā. Kopš tā laika mazdēls tika redzēts arvien retāk, un tagad ļaudis runāja, ka viņš dienu un nakti guļot gultā. "Kā slims bērns, savītis un sačokurojies," bija teikusi kāda sieva, kurai reiz vajadzējis iegriezties kungu mājā. Bet vecais valdnieks "Savus simt gadus vecs vai loti tuvu simtam, kas zina, vai nav pat vecāks," apgalvoja Sūna, kura nebaidījās no lieliem skaitļiem un nejuta pret tiem bijību, vecais valdnieks staigāja spirgts un "plīsa aiz veselības", kā sacīja ļaudis. Un viens no sulaiņiem jo kungu mājā par kalpotājiem turēja tikai vīriešus — bija teicis kādai ciemata sievai: vecais valdnieks esot nolīdzis burvi, lai tas liktu viņam dzīvot mūžīgi, un burvis to darot, barodams valdnieku ar mazdēla dzīvības sulu. Stāstītājs tur nekā ļauna nesaskatījis un teicis: "Kurš gan negribētu dzīvot mūžīgi?"
Ak tā, Tenara satriekta novilka. Diezgan atbaidošs stāsts. Vai tad ciematā par to nerunā?
Sūna paraustīja plecus. Ari šeit attieksme bija: "Lai jau!" Tiem, kuriem nav varas, neklājas spriest par vareno darbiem. Turklāt ļaužu prātos bija iesakņojusies neapzināta, akla uzticība: vecais virs ir viņu valdnieks. Re Albi valdnieks, un nevienam citam nav daļas gar to, ko viņš
dara… Laikam kaut ko līdzīgu juta ari Sūna.-Tas nav droši, viņa teica, tāds numurs viegli var noiet greizi tomēr par ļaunu darbu viņa to nenosauca.
Vīrs, kuru sauca par Ašo, savrupmājā vairs nebija redzēts. Vēlēdamās justies droša, ka viņš aizgājis no šī apvidus, Tenara apjautājās dažiem ciemata paziņām, vai tie nav redzējuši tādu cilvēku, taču atbildes bija negn. bīgas un nenoteiktas. Ciematnieki negribēja iesaistīties viņas darīšanās. "Lai jau…" Vienīgi vecais Vēdeklis izturējās pret Tenaru kā draugs un labs kaimiņš. Un, kasi zina, varbūt tas bija tāpēc, ka sliktās acu gaismas dēļ viņš nevarēja skaidri saredzēt Terru.
Iedama uz ciematu vai citos tālākos gājienos, Tenara tagad vienmēr ņēma meiteni līdzi.
Terru šī atkarība nelikās apgrūtinoša. Viņa turējās cieši Tenaras tuvumā, kā varētu darīt daudz mazāks bērns, un darbojās kopā ar viņu vai vienkārši rotaļājās. Viņas rotaļas bija "kaķa šūpulis", groziņu darināšana un darbošanās ar pāris kaula figūriņām, kuras Tenara bija atradusi mazā, no zāļu stiebriem pītā maisiņā uz Ogiona plaukta. Viena no tām bija dzīvnieks suns vai varbūt aita, otra atveidoja cilvēciņu. Tenarai nelikās, ka tajās slēptos kāds spēks vai briesmas, un Sūna sacīja: — Spēlītes vien ir. Terru tās uzlūkoja kā maģiskus priekšmetus. Stundām ilgi vina tās bīdīja mēmā, citiem neizprotamā rakstā un vienmēr spēlējās klusēdama. Dažreiz viņa būvēja cilvēkam un dzīvniekam mājas akmens krāvumus, dubļu un salmu būdas. Figūriņas vienmēr atradās viņas kabatā, ieliktas pītajā maisiņā. Meitene mācījās vērpt; viņa spēja noturēt sprēslīcu apdegušajā rokā un ar otru roku virpināt spoli. Kopš apmešanās šajās mājās viņas regulāri bija ķemmējušas kazas, un tagad bija sakrājies jau prāvs maiss ar zīdainu kazas vilnu, kas gaidīja vērpšanu.
"Bet man vajadzētu viņu mācīt," Tenara satraukta domāja. "Māci viņai visu, teica Ogions, bet ko es viņai mācu? Gatavot ēdienu un vērpt? " Tad Gohas balsī ierunājās cita prāta daļa: "Un vai tad tās nav patiesas mākslas, vajadzīgas un cildenas prasmes? Vai gudrība nozīmē tikai vārdus?"
Tomēr šī doma viņai nedeva miera, un kādu pēcpusdienu, kamēr Terru plucināja kazas vilnu, lai to attīrītu un atšķetinātu, bet Tenara to kārsa, sēdēdama firziķu kociņa paēnā, viņa meitenei teica: Terru, varbūt tev vajadzētu sākt mācīties lietu īstos vārdus. Ir valoda, kurā visām lietām ir īstie vārdi, un vārds ir tas pats, kas veikums. Runādams šajā valodā, Segojs izcēla salas no jūras dziļumiem. Tā ir valoda, kurā sarunājas pūķi.
Meitene klusēdama klausījās.
Tenara nolika kāršamās ķemmes un pacēla no zemes nelielu akmentiņu. -Tajā valodā šo sauc tolk, viņa teica.
Terra vēroja Tenaras kustības un atkārtoja dzirdēto vārdu tolk, taču bez skaņas, tikai ar lūpām, kuras rēta bija atvilkusi mazliet uz labo pusi.
Akmens gulēja Tenaras plaukstā parasts akmens.
Abas klusēja.
Vēl ne, Tenara noteica. Tas man pašlaik vēl nav tev jāmāca. — Ļaudama akmentiņam nokrist zemē, viņa atkal paņēma kāršamās ķemmes un pelēki pūkaino vilnas sauju, ko Terru bija sagatavojusi kāršanai. Varbūt to vajadzēs darīt tad, kad tev būs savs īstais vārds. Vēl ne. Tagad klausies! Tagad ir laiks stāstiem tev laiks sākt iegaumēt stāstus. Es varu tev pastāstīt par Arhipelāgu un par Kargadu zemēm. Reiz es tev stāstīju to, ko uzzināju no sava drauga Aihala Klusā. Tagad pastāstīšu stāstu, kuru dzirdēju no savas draudzenes Cielavas, kad viņa to stāstīja saviem un maniem bērniem. Tas ir stāsts par