Andauru un Avadu. Sensenos laikos, tik senos kā mūžība tāl tālā zemē, tik tālu kā Selidora, reiz dzīvoja kāds meža. cirtējs, vārdā Andaurs, kurš viens pats gāja kalnos. Kādu dienu viņš meža dziļumā nocirta lielu ozolu. Koks krizdams iesaucās cilvēka balsī…
Pēcpusdiena abām pagāja patīkami.
Taču naktī, gulēdama blakus aizmigušajai meitenei, Tenara nevarēja aizmigt. Viņu māca nemiers, cita aiz citas mocīja sīkas raizes vai es aizbultēju aploka vārtus, vai roka man sāp no kāršanas vai varbūt sākas artrīts… Tad viņai kļuva ļoti neomulīgi, jo šķita, ka ārā dzirdami trokšņi. Kāpēc es neesmu iegādājusies suni, Tenara nodomāja. Ļoti muļķīgi tā dzīvot bez suņa. Sājos laikos sievietei, kura dzīvo divatā ar bērnu, ir vajadzīgs suns. Bet šī taču ir Ogiona māja! Neviens nenāks šurp darīt ļaunu! Taču Ogions ir miris, miris, apglabāts meža malā zem koka saknēm. Un neviens nenāks šurp. Zvirbuļvanags ir projām, viņš ir aizbēdzis. Nav vairs pat Zvirbuļvanaga, tikai ēna, kas nevienam nav vajadzīga, miris cilvēks, kurš spiests būt dzīvs. Un man nav spēka, no manis nav nekāda labuma. Es saku Radīšanas vārdu, bet tas mirst manās lūpās, tas ir bez nozīmes. Akmens. Es esmu sieviete, veca sieva, nevarīga un dumja. Viss, ko daru, ir aplam. Viss, kam pieskaros, pārvēršas pelnos, ēnā, akmenī. Es esmu tumsas būtne, tumsas pārņemta un piesūcināta. Vienīgi uguns var mani šķīstīt. Vienīgi uguns var apēst mani, saēst mani kā…
Tenara piecēlās sēdus un iekliedzās savā dzimtajā valodā: Novērsies, lāsts, un griezies atpakaļ! un izstiepa labo roku pret aizvērtajām durvīm. Pēc tam viņa izlēca no gultas, pieskrēja pie durvīm, atgrūda tās vaļā un uzsauca mākoņainajai naktij: Tu nāc par vēlu, Apse! Es tiku apēsta jau sen. Ej svēpēt pats savu māju!
Nebija ne atbildes, ne citas skaņas, bet gaisā jautās viegli rūgtena, netīkami sīva gruzduma smaka apsvilināts audums vai matu šķipsna.
Tenara aizvēra durvis, atslēja pret tām Ogiona zizli un pārliecinājās, vai Terru joprojām mierīgi guļ. Viņa pati Šajā nakti neaizmiga.
No rīta Tenara aizveda Terru uz ciematu, lai pavaicātu Vēdeklim, vai viņam vajadzēs vērpt iesākto dziju. Tas bija iegansts, lai tiktu projām no mājām un bridi pabūtu cilvēku vidū. Vecais vīrs atbildēja, ka ļoti labprāt audīšot viņas dziju, un abi bridi pakavējās sarunās zem lielā, izkrāsotā vēdekļa, kamēr mācekle, drūmi raudzīdamās caur pieri, klabināja stelles. Kad Tenara un Terru izgāja no Vēdekļa mājas, kāds pazibēja aiz mazā namiņa, kurā viņa kādreiz bija dzīvojusi. Tenara sajuta kaklā un galvā kaut ko lidzīgu lapseņu vai bišu dzēlieniem, un visapkārt iegrabējās lietus troksnis kā spēcīga negaisa brāzma, taču mākoņu debesīs nebija. Akmeņi… Viņa redzēja zemē birstam oļus. Terru bija apstājusies un iztrūcināta, apmulsusi lūkojās apkārt. No netālā namiņa aizmugures skriešus prom metās vairāki zēni itin kā slēpdamies, tomēr pārāk nevairīdamies no atklātības; viņi smiedamies sasaucās savā starpā.
Nāc! — Tenara apņēmīgi teica, un viņas devās uz Ogiona mājām.
Tenara drebēja, un ejot drebuļi kļuva arvien spēcīgāki. Vina centās tos noslēpt no Terru, kura izskatījās satraukta, tomēr nobijusies ne, jo nebija īsti sapratusi, kas noticis.
Līdzko viņas iegāja mājā, Tenara saprata, ka viņu prombūtnes laikā šeit kāds ir bijis. Gaisā jautās gruzdošas gaļas un matu smaka. Gultas pārklājs bija izraustīts un sagumzīts.
Kad Tenara mēģināja izdomāt, ko darīt, viņa saprata ka ir kādas burvības vara. Tā bija viņai izlikta un sagaidījusi viņu. Drebuļi nemitējās, un domas kļuva juceklīgas gausas; viņa nespēja skaidri spriest. Viņa nespēja domāt Viņa bija izrunājusi vārdu akmens īsto vārdu -, un tas bija sviests viņai sejā, ļaunuma sejā, atbaidošajā sejā Viņa bija uzdrīkstējusies runāt… Viņa nespēja runāt
Tenara nodomāja pati savā valodā: es nevaru domai hardiešu vārdiem. Es to nedrīkstu.
Kargadiešu valodā viņa spēja domāt. Domas tomēr raisījās lēni. Bija gluži tā, it kā vajadzētu lūgt meiteni Arhu, kas viņa bijusi pirms daudziem gadiem, iznākt no tumsas un domāt viņas vietā. Palīdzēt viņai. Tā, kā Arha bija palīdzējusi pagājušajā naktī, pavērsdama burvja lāstu atpakaļ pret pašu raidītāju. Arha nezināja daudz ko tādu, ko zināja Tenara un Goha, taču viņa zināja, kā izteikt I lāstu, kā dzīvot tumsā un kā ciest klusu.
Tas bija ļoti grūti ciest klusu. Tenarai gribējās kliegt ļ Viņai gribējās runāt aiziet pie Sūnas un pastāstīt, kas noticis, kāpēc jāiet projām, vismaz atvadīties. Tenara mēģināja pateikt Niedrei: Kazas tagad ir tavas, Niedre, un viņai izdevās pateikt to hardiešu valodā, tā ka Niedrei vajadzēja saprast, taču Niedre nesaprata. Viņa paskatījās ieplestām acīm un iesmējās. — Tās tak ir valdnieka Ogiona kazas! viņa teica.
Nu tad… tu… Tenara mēģināja pateikt: Turpini tās kopt, bet viņu pārņēma šķebīgs saltums, un viņa dzirdēja savu balsi spalgi iesaucamies: Aprobežotā, plānprātīgā muļķe! Niedres acis iepletās vēl platākas, un viņa pārstāja smieties. Tenara aizspieda sev muti ar roku. Saņēmusi Niedri aiz pleciem, viņa to pagrieza pret slaukšanas nojumi, kurā rindojās nostāvēties saliktie siera gabali, parādīja uz tiem, tad uz Niedri, tad atkal pēc kārtas uz vienu un uz otru, līdz Niedre apmulsusi pamāja ar galvu un atkal sāka smieties šoreiz par saimnieces dīvaino izturēšanos.
Tenara pamāja Terru ar roku, aicinādama viņu šurp, un iegāja mājā, kur sviluma smaka bija viskodīgākā; Terru, to juzdama, bažīgi ierāva galvu plecos.
Tenara sameklēja abām ceļasomas un gājienam piemērotus apavus. Savā somā viņa ielika tīro kleitu un veļas gabalus, abas Terru vecās kleitas, pusgatavo jauno kopā ar atlikušo auduma gabalu, vārpstiņu rullīšus, kurus bija izgrebusi sev un Terru, mazliet ēdamā un māla pudeli ar ūdeni ceļam. Terru somā Tenara salika meitenes labākos groziņus, kaula cilvēciņu un dzīvnieku pītajā maisiņā, dažas spalvas, nelielu pītu paklāju, ko meitenei bija iedevusi Sūna, un maisiņu ar riekstiem un rozīnēm.
Tenara gribēja sacīt: — Ej un aplaisti firziķu kociņu! -, taču neuzdrīkstējās. Izvedusi meiteni ārā, viņa tai parādīja, kas darāms. Terru rūpīgi aplaistīja nelielo atvasīti.
Viņas izslaucīja un sakopa istabu, darbodamās ātri un klusēdamas.
Nolikdama uz plaukta ūdens krūzi, Tenara otrā plaukta galā pamanīja trīs lielās grāmatas Ogiona grāmatas.
Arha tās redzēja, un viņas acīs tās bija tikai lielas ādas kārbas, kas pilnas ar papīru.
Taču Tenara lūkojās uz tām, kodīja pirkstu kauliņus un, piepūlē saraukusi pieri, centās izlemt, izdomāt, ko darīt, kā tās aiznest sev līdzi. Viņa taču nevarēs tās panest. Bet tas jādara. Tās nedrīkst palikt šeit, apgānītajā namā, kurā ienācis naids. Tās pieder viņam. Ogionam. Gedam. Viņai. Zināšanas. Māci viņai visu! Tenara izņēma no maisa vilnu un dziju, ko bija gribējusi ņemt līdzi, un citu
uz citas salika tajā grāmatas, tad aizsēja maisu ar ādas saiti, galā apmezdama nesamo cilpu. Tad viņa teica: -Mums jāiet, Terru! To viņa sacīja kargadiešu valodā, bet arī meitenes vārds bija ņemts no kargadiešu valodas liesma, uguns liesmošana; Terru nejautādama tūdaļ paklausīja un atnāca pie Tenaras, nesdama uz muguras mazo . somiņu ar savu mantību.