Tu jau atceries, ko mēs runājām par cilvēku vārdiem: bērniem ir bērnu vārdiņi, ikvienam ir savs iedēvētais vārds, varbūt ari iesauka. Dažādi cilvēki var saukt tevi dažādos vārdos. Man tu esi Terru, bet varbūt, vecāka kļūdama, tu iemantosi kādu hardiešu vārdu. Bet, kad kļūsi pieaugusi sieviete, ja viss noritēs tā, kā tam jānorit, tu iegūsi arī savu īsto vārdu. To tev dos kāds, kuram piemīt patiess spēks, burvis vai mags, jo vārdu došana ir viņu vara, viņu māksla. Un to vārdu tu varbūt nekad neteiksi nevienam cilvēkam, jo tavs īstais vārds ir tava īstā būtība. Tas ir tavs spēks un tava vara, bet citam tas ir risks un nasta, un to var atklāt viņam tikai sevišķas vajadzības vai uzticēšanās gadījumā. Bet izcils mags, kurš zina visus vārdus, tavu vārdu var zināt ari tad, ja tu viņam to neteiksi.
Tā nu Ogions, kurš ir izcils mags, stāvēja pie nelielās mājiņas jūras krastā, un vecā sieviete atvēra viņam durvis. Tad Ogions atkāpās, pacēla savu ozola zizli un pacēla arī roku — re, tā -, it kā gribēdams pasargāt sevi no liela karstuma, un pārsteigumā un izbailēs skaļi izrunāja viņas īsto vārdu: "Pūķi!"
Viņš man teica, ka pirmajā brīdī durvīs ieraudzījis nevis sievieti, bet uguns kvēli un spožumu, zelta zvīņu un nagu mirdzumu un pūķa lielās acis. Pūķim nedrīkstot skatīties acīs.
Pēc tam tas viss pazuda, un viņš redzēja durvīs nevis pūķi, bet vecu sievieti gara auguma zvejnieku sievu ar mazliet salīkušiem pleciem un lielām rokām. Viņa skatījās uz Ogionu tāpat kā Ogions skatījās uz viņu. Un tad viņa teica: "Nāc iekšā, valdniek Ogion!"
Viņš iegāja mājā. Sieviete pacienāja viņu ar zivju zupu, abi paēda un, sēdēdami pie viņas pavarda, šo to pārrunāja. Ogions saprata, ka viņa pieprot apveidu maiņu, bet nezināja, vai tā ir sieviete, kura spēj pārvērsties par pūķi, vai pūķis, kas spēj pārvērsties par sievieti. Tāpēc viņš beidzot pavaicāja: "Vai tu esi sieviete vai pūķis?" Viņa neatbildēja, bet teica: "Es tev nodziedāšu kādu stāstu, ko zinu."
Un šis ir tas stāsts, kuru viņa nodziedāja Ogionam
Kad Segojs laiku aizsākumā izcēla no jūras dziļumiem pasaules salas, paši pirmie no zemes un vēja, kurš pūš pār zemi, piedzima pūķi. Tā stāsta Radīšanas dziesma. Bet sievietes dziesma pastāstīja ari to, ka toreiz, pašā sākumā, pūķi un cilvēki bijuši viens un tas pats. Visi viņi bijuši viena cilts, viena tauta spārnotas būtnes, kas runājušas Patiesajā valodā.
Tās bijušas skaistas, spēcīgas, gudras un stipras būtnes.
Taču laika gaitā nekas nepaliek nemainīgs. Un pūķcilvēku vidū daži arvien vairāk pievērsās lidojumam un pirmatnībai un arvien mazāk gribēja zināt par radīšanas norisēm, par mācīšanu un mācīšanos, par mājām un pilsētām. Viņi gribēja tikai lidot arvien tālāk un tālāk, medīt un rit savu laupījumu, vienmēr palikt tumsonīgi un bezrūpīgi, meklēt arvien vairāk un vairāk brīvības.
Citi pūķcilvēki tikmēr aizvien mazāk domāja par lidošanu, bet krāja dārgumus, mantas, izgatavotās lietas un apgūtās zinības. Viņi būvēja mājas, cietokšņus, kuros glabāt savus dārgumus, lai visu sakrāto varētu nodot tālāk bērniem, un nemitīgi gādāja sev kaut ko klāt. Un pamazām viņi sāka baidīties no savvaļas mīļotājiem, kuri varētu atlidot un izpostīt visus viņu krājumus, sadedzināt tos uguns liesmās tīrās neuzmanības vai trakulības dēļ.
Savvaļas tīkotāji nebaidījās ne no kā. Tie neko nemācījās. Un, būdami tumsonīgi un bezbailīgi, tie neprata glābties, kad nelidotāji tos gūstīja kā zvērus un nogalināja. Bet citi savvaļnieki lidoja turp un aizdedzināja skaistās mājas, postīja un nonāvēja. Tie, kuri bija visstiprākie, mežonīgākie vai gudrākie, ātrāk par pārējiem nogalināja cits citu.
Tie, kuri bija bailīgāki, vairījās no cīnām un, kad vairs nevarēja paslēpties, tad metās bēgt. Viņi izmantoja savas radīšanas prasmes, pagatavoja laivas un devās uz austrumiem, projām no rietumu salām, kurās lielie, spārnotie radījumi cīnījās starp pussagrautajiem torņiem.
Tā nu tie, kuri reiz bija gan pflki, gan cilvēki, pamazām pārvērtās, un pasaulē radās divas ciltis pūķi, kuru palika arvien mazāk un kuri, savā bezgalīgajā, nesaprātīgajā alkatībā un dusmās kļūdami arvien mežonīgāki, palika izkliedēti Rietumu Robežjoslas tālajās salās, un cilvēki, kuru bagātajās pilsētās un ciemos saradās arvien vairāk, līdz tie aizpildīja Iekšējās salas un visus dienvidus un austrumus. Tomēr viņu vidū palika tādi, kuri saglabāja pūķu gudrību Patieso Radīšanas valodu, un tie tagad ir burvji.
Bet dziesma stāstīja vēl ko: mūsu vidū esot tādi, kuri zinot, ka viņi reiz bijuši pūķi, un arī pūķu vidū esot tādi, kuri apzinoties savu radniecību ar mums. Un šie pūķi stāstot, ka toreiz, kad viena cilts tapa par divām, daži no viņu vidus, kuri joprojām bija reizē pūķi un cilvēki un joprojām spārnotas būtnes, laidušies nevis uz austrumiem, bet uz rietumiem, pāri Atklātajai jūrai, līdz nonākuši pasaules otrā malā. Tur viņi dzīvojot mierā un saticībā lielas, spārnotas būtnes, reizē pirmatnīgas un gudras, ar cilvēka prātu un pūķa sirdi. Un sieviete dziedāja:
Tālāk par rietumiem rietumos aiz zemes aizzemēs malas mana cilts dejo citas pasaules vējā.
Tāds bija stāsts, kuru Kemejas sieviete pastāstīja savā dziesmā, un tas beidzās ar šādiem vārdiem.
Tad Ogions viņai teica: "Kad es tevi pirmoreiz ieraudzīju, es redzēju tavu patieso būtību. Sieviete, kura sēž man pretī pie pavarda, ir tāda pati Čaula kā kleita, kas viņai mugurā."
Bet sieviete papurināja galvu un iesmējās, un viņas atbilde bija īsa: "Ja tas būtu tik vienkārši!"
Tā nu pēc kāda laika Ogions atgriezās Re Albi. Un, izstāstījis šo notikumu man, viņš teica: "Kopš tās dienas es visu laiku domāju: vai kāds cilvēks vai pūķis ir jebkad bijis tālāk par rietumiem rietumos, un kas īsti mēs esam, un kur ir mūsu veseluma būtība…" Vai tev sāk gribēties ēst, Terru? Izskatās, ka tur, pie ceļa pagrieziena ir ērta vieta, kur apsēsties. Varbūt no turienes mēs varēsim saskatīt Gontas ostu — tā ir lejā, kalna pakājē. Tur ir liela pilsēta, vēl lielāka nekā Velmuta. Kad būsim aizgājušas līdz līkumam, apsēdīsimies un brītiņu atpūtīsimies.
No augstā ceļa pagrieziena viņas patiešām varēja pārskatīt plašās nogāzes, kurās meži mijās ar akmeņainām pļavām, līdz pat pilsētai pie līča, klintīm pie līča ieejas un laivām, kas tumšajā ūdenī izskatījās kā skaidas vai ūdensvaboles. Raugoties augšup sava ceļa virzienā un pat vēl augstāk par ceļu, viņas tālumā redzēja klinti, kas it kā izauga no kalna malas: tā bija Pārkares klints, uz kuras atradās Re Albi ciemats Piekūna Ligzda.
Terru nežēlojās, bet, kad Goha drīz vaicāja: Nu, vai iesim tālāk? — meitene, sēdēdama starp ceļu un jūras un debess līčiem, papurināja galvu. Saule karsēja, un kopš brokastīm ieplakā viņas bija nogājušas krietnu ceļa gabalu.
Goha izvilka ūdens pudeli, un viņas vēlreiz padzērās; pēc tam sieviete somā sameklēja maisiņu ar rozīnēm un valriekstiem un iedeva to meitenei.
Mūsu ceļa gals ir jau saskatāms, viņa teica, un, ja tas būs iespējams, es gribētu nokļūt tur pirms tumsas. Es vēlos pēc iespējas drīzāk redzēt Ogionu. Tu esi ļoti nogurusi, bet mēs neiesim ātri. Un šovakar būsim jau tur, siltumā un drošībā. Paturi maisiņu pie sevis, iesien to jostā. Rozīnes dod kājām spēku. Vai tu gribētu nūju, tādu kā burvjiem lai vieglāk paiet?