- Tu atbrauci sameklēt viņu, Tenara teica. Arhimagu. Zvirbuļvanagu.
- Gedu, — viņš atbildēja, palūkodamies uz Tenaru ar tik tikko jaušamu smaidu. Tu, viņš un es tiekam saukti savos īstajos vārdos.
- Tu un es jā. Bet viņš ir Geds tikai tev un man.
Karalis pamāja ar galvu.
- Viņam draud briesmas no skauģiem, no ļaunas gribas cilvēkiem, un viņam nav… vairs nav iespējas aizsargāties. Vai tu to zini?
Skaidrāk izteikties viņa nespēja, bet Lebannens atbildēja: Viņš man teica, ka esot zaudējis savu maga spēku. Iztērējis to rīcībā, kura glāba mani un mūs visus. Bet man bija grūti tam ticēt. Man gribējās viņam neticēt.
- Man tāpat. Bet tā ir. Un tāpēc viņš… Tenara atkal ļ sastomījās. Viņš grib būt viens, līdz sadziedēs savas brūces, — viņa beidzot piesardzīgi sacīja.
- Mēs ar viņu kopā bijām tumšajā zemē, sausajā zemē. Mēs kopā nomirām. Kopā šķērsojām turienes kalnus. Šķērsojot kalnus, ir iespējams atgriezties. Ir tāds ceļš. Viņš to zināja. Bet šo kalnu vārds ir Sāpes. Akmeni… Akmeņi griežas miesā, un brūces dzīst ilgi.
Viņš paskatījās lejup uz savām rokām. Tenara atcercjās Geda rokas sagraizītas un savainotas, sažņaugtas dūrēs virs vaļējām brūcēm. Brūces cieši savilktas, aizžņaugtas ciet.
Viņas plauksta sakļāvās ap nelielo akmeni kabatā, ap vārdu, kuru viņa bija pacēlusi uz stāvā kalnu ceļa.
Kāpēc viņš slēpjas no manis? jaunais vīrietis izmisis iesaucās. Pēc tam viņš klusi piebilda: Es patiešām cerēju viņu satikt. Bet, ja viņš to nevēlas, tad, protams, viss ir izlemts. -Tenara atcerējās Havnoras sūtņu pieklājīgo, galanto, godbijīgo izturēšanos un juta pret to cieņu, jo zināja tās vērtību. Bet jauno karali viņa mīlēja tieši šī izmisuma dēļ.
Viņš noteikti aizbrauks pie tevis. Tikai dod viņam laiku! Viņš bija dziļi ievainots… viņam viss bija atņemts… Bet, kad viņš runāja par tevi, kad izrunāja tavu vārdu, ai, tad es uz bridi redzēju viņu tādu kā agrāk… un tādu, kāds viņš atkal būs… Lepnu!
Lepnu? Lebannens itin kā satrūcies atkārtoja.
Jā. Protams, lepnu. Kurš vēl lai justos lepns, ja ne viņš?
Man viņš vienmēr likās… Viņš bija tik pacietīgs, — Lebannens teica un tad iesmējās par savu neatbilstošo raksturojumu.
- Tagad viņš vairs nav pacietīgs, — Tenara teica, un viņš ir nesaprātīgi nežēlīgs pret sevi. Man šķiet, ka pagaidām mēs viņam neko nevaram palīdzēt tikai ļaut viņam iet pašam savu ceļu, līdz izsīkst spēki… Piepeši viņa juta, ka pašas spēki ir izsīkuši, un viņu pārņēma tāds gurdums, kas līdzinājās slimības vārgumam. Man laikam tagad vajadzētu atpūsties, viņa sacīja.
Lebannens tūlīt piecēlās. Tenara, tu teici, ka esot bēgusi no viena ienaidnieka, bet sastapusi citu; es turpretī
atbraucu šurp, meklēdams draugu, bet sastapu citu draugu. Tenara pasmaidīja par viņa atjautību un laipnību. Kāds jauks puisis, viņa nodomāja.
Kad Tenara pamodās, uz kuģa valdīja dzīva rosība: dēļi Čīkstēja un krakstēja, virs galvas dunēja skrejošu soļu troksnis, buru audekls plandījās vējā, kuģa vīri sasaucas savā starpā. Terru bija grūti pamodināt, un atmodusies viņa izskatījās apātiska, varbūt karsoņa mocīta; tiesa, meitene vienmēr bija tik silta, ka Tenara neprata noteikt, kad viņai ir karsonis. Juzdama nožēlu par to, ka vilkusi trauslo bērnu kājām piecpadsmit jūdzes, un par visu, kas bija noticis vakiir, Tenara mēģināja viņu uzmundrināt, stāstīdama, ka viņas atrodas kuģī un ka šajā kuģī ir īsts karalis, un ka šī mazā istabiņa, kurā viņas atrodas, ir paša karaļa istaba; ka šis kuģis vedīs viņas uz mājām, uz veco lauku saimniecību, un mājās viņas sagaidīs Cielavas tante, un varbūt tur būs arī Zvirbuļvanags. Taču ari tas neizraisīja Terru interesi. Viņa palika mēma, trula un apātiska.
Uz meitenes sīkās, tievās rociņas Tenara ieraudzīja pēdas četrus pirkstu nospiedumus, sarkanus kā ugunszīmes, tādus, ko būtu varējis atstāt rupjš satvēriens. Bet Ašais taču nebija sagrābis viņas roku, tikai pieskāries viņai. Tenara bija teikusi, bija apsolījusi meitenei, ka šis cilvēks nekad, nekad vairs viņai nepieskarsies. Solījums bija lauzts. Viņas vārds zaudējis nozīmi. Un kurš vārds var kaut ko iespēt pret kurlu, rupju varmācību?
Viņa noliecās un noskūpstīja zīmes uz Terru rokas. Žēl, ka es nepaguvu pabeigt tavu sarkano kleitu, viņa teica. Karalim droši vien būtu paticis to redzēt. Bet laikam jau cilvēki nemēdz valkāt labākās drēbes uz kuģa pat karaļi ne.
Terru sēdēja guļvietā nokārtu galvu un neko neatbildēja. Tcnara sāka sukāt viņas matus. Tie beidzot bija sākusi| spēcīgi augt, un tumšs, zīdains mākonis nosedza galvas apdedzinātās daļas. Vai tu esi izsalkusi, putniņ? Tu vakar paliki bez vakariņām. Varbūt karalis pacienās mūs ar brokastīm. Viņš man vakar deva kūkas un vīnogas.
Atbildes nebija.
Kad Tenara sacīja, ka laiks iet ārā no kajītes, meitene paklausīja. Uz klāja viņa visu laiku turēja galvu piespiestu plecam. Meitene neskatījās ne uz baltajām, rītavēja piepūstajām burām, ne uz dzirkstošo ūdeni, ne atpakaļ uz Gontas kalnu, kas liels, mežots un majestātisks slēja debesīs klinšaino virsotni. Viņa nepacēla galvu, kad Lebannens viņu uzrunāja.
-Terru, -Tenara klusi teica, notupusies pie meitenes uz ceļiem, kad karalis runā ar tevi, ir jāatbild.
Terru klusēja.
Kad Lebannens lūkojās meitenē, viņa sejas izteiksme bija neizdibināma. Varbūt tā bija maska, pieklājības maska, aiz kuras slēpās riebums un šausmas. Taču viņa tumšās acis lūkojās cieši un noteikti. Ļoti viegli viņš pieskārās meitenes rokai un sacīja: — Tu droši vien juties ļoti savādi, pamozdamās jūras vidū.
Brokastīs meitene apēda tikai mazdrusciņ augļu. Kad Tenara jautāja, vai viņa vēlas iet atpakaļ uz kajīti, Terru pamāja ar galvu. Tenara negribīgi atstāja meiteni saritinājušos guļvietā un devās atpakaļ uz klāja.
Kuģis slīdēja uz priekšu starp Bruņuklintīm drūmām, augstām klinšu sienām, kuras šķita liecamies pāri burām. Strēlnieki, kuri stāvēja sardzē augstu uz klintīm mazajās, bezdelīgu ligzdām līdzīgajās nocietinājumu vietās, skatījās lejup uz kuģa klāju, un jūrnieki apveltīja viņus nebēdīgām klaigām. Ceļu karalim! viņi sauca un no augšas atskanēja atbilde, tāla un klusa kā bezdelīgas čiepsts: — Karalim!
Lebannens stāvēja pie kuģa augstā priekšgala blakus kapteinim un pavecam, kalsnam vīrietim ar šaurām acīm un pelēku apmetni, kādus nēsāja Roukas salas magi. Ari Gedam todien, kad viņi atveda Erreta-Akbes gredzenu uz Zobena torni, bija šāds tīrs un smalks apmetnis; uz Atuanas kapeņu aukstajiem akmeņiem un tuksnesīgo kalnu smiltīs, abiem kopā šķērsojot šos kalnus, viņa vienīgais apsegs bija vecs, notraipīts, nodilis un netin ceļojuma apmetnis. Tenara kavējās šajās domās, raudzidāmās, kā gar kuģa sāniem gaisā ceļas baltas putu vērpetes un augstās klintis palēnām atkāpjas aizmugurē.
Kad kuģis bija pabraucis garām pēdējiem rifiem un pagriezies uz austrumu pusi, visi trīs vīri pienāca pie Tenaras. Lebannens teica: Mana kundze, šis ir Vēju maģistrs no Roukas salas.
Mags paklanījās, un vērīgās acis lūkojās Tenarā ar atzinību un reizē ar ziņkāri; šis ir cilvēks, kurš grib zināt, no kuras puses pūš vējš, Tenara nodomāja.
— Tagad man vairs nav jāvēlas, kaut pieturētos labs laiks, jo es varu uz to droši paļauties, — viņa teica Vēju maģistram.