- Es skatījos zemē, sacīja Lebannens.
- Beidzot mēs palūkojāmies uz to, kurš zina vārdus: uz Vārdu maģistru. Un viņš vēroja Veidotāju, kurš nebija izrunājis neviena vārda, tikai sēdēja starp saviem kokiem kā celms. Mēs, redzi, sanākam kopā Birzī, starp kokiem, kuru saknes sniedzas dziļāk nekā salas. Tobrīd jau bija vēls vakars. Dažreiz tur starp kokiem atmirdz gaisma, bet tovakar tās nebija. Valdīja tumsa, nebija zvaigžņu, virs lapotnēm pletās mākoņainas debesis. Tad Veidotājs piecēlās kājās un teica… bet viņš runāja savā kargadiešu valodā, nevis Senvalodā vai hardieŠu valodā. To no mums prata tikai nedaudzi, daži pat nezināja, kas tā par valodu, un mēs nesapratām, ko domāt. Bet Vārdu maģistrs mums pateica, ko sacījis Veidotājs. Viņš bija teicis: Sieviete no Gontas.
Mags apklusa. Viņš vairs neskatījās uz Tenaru. Pēc brīža Tenara jautāja: Vai vairāk viņš neteica neko?
- Neviena vārda. Kad mēs uzstājām, viņš raudzījās mūsos stingu skatienu un nevarēja atbildēt, jo viņu bija
pārņēmusi vīzija: viņš bija redzējis notikumu apveidus tēlu aprises, un to reti iespējams izpaust vārdos, bet idejas nosaukt ir vēl grūtāk. Par saviem vārdiem viņš nezināja ko domāt, tieši tāpat kā mēs pārējie. Bet vairāk mūsu ziņā nebija nekā.
Roukas maģistri galu galā bija skolotāji, un Vēju maģistrs bija ļoti labs skolotājs; viņam visu allaž vajadzēja izklāstīt tik skaidri, cik vien iespējams. Varbūt pat skaidrāk, nekā viņš pats būtu vēlējies. Mags vēlreiz uzmeta Tenarui skatienu, tad novērsās.
Tā nu, redzi, likās, ka mums jābrauc uz Gontu. Bet kādā vajadzībā? Ko meklēt? "Sieviete" vien taču bija par maz! Acīmredzot šai sievietei ir lemts mūs vadīt, kaut kā norādīt mums ceļu pie jaunā arhimaga. Un, kā tu pati vari iedomāties, mana kundze, tūdaļ tapa runāts par tevi jo vai tad mēs esam dzirdējuši par kādu citu sievieti no Gontas? Šī sala nav liela, bet tava slava ir aizskanējusi tālu. Tad viens no mums teica: "Viņa mūs aizvedīs pie Ogiona." Bet mēs visi zinājām, ka Ogions jau sen atteicies būt par arhimagu un tagad, būdams vecs un slims, nepiekritīs neparko. Patiesībā šīs sarunas laikā, man šķiet, Ogions jau bija uz nāves gultas. Tad kāds cits teica: "Bet viņa mūs aizvedīs ari pie Zvirbuļ vanaga!" Un tad mēs jutāmies nonākuši pilnīgā tumsā.
- Un kā vēl! piebilda Lebannens. Jo tur, starp kokiem sāka līt lietus. Viņš pasmaidīja. Es biju domājis, ka nekad vairs nedzirdēšu līstam lietu. Tas mani ļoti iepriecināja.
- Mēs bijām deviņi slapji, Vēju maģistrs teica, un viens laimīgs.
Tenara iesmējās. Šis cilvēks tomēr nevarēja nepatikt. Ja maģistrs ir tik piesardzīgs pret viņu, tad arī viņai pienākas izturēties ar tādu pašu piesardzību, taču pret Lebanennu un Lebannena klātbūtnē jāvalda vaļsirdībai
Tādā gadījumā es nevaru būt jūsu sieviete no Gontas, jo es jūs nevedīšu pie Zvirbuļvanaga.
-Ari es biju tādās domās, mags teica ar šķietamu un varbūt pat īstu vaļsirdību, ka tu tā nevari būt, mana kundze. Pirmkārt, viņš vīzijā noteikti būtu nosaucis tavu vardu. Ļoti maz ir tādu, kas atklāti nes savus īstos vārdus! Taču Roukas padome man uzticējusi tev pavaicāt: vai tu Šajā salā pazīsti kādu sievieti, kura varētu būt mūsu meklētā-māsa vai māte kādam ar spēku apveltītam cilvēkam, varbūt pat viņa skolotāja, jo dažas burves ir ļoti gudras. Varbūt Ogions pazina tādu sievieti? Viņš esot pazinis katru dzīvu dvēseli šajā salā, kaut ari pats dzīvoja viens un klejoja pa neapdzīvotām vietām. Kaut viņš šobrīd būtu dzīvs un spētu mums palīdzēt!
Tenara jau bija paguvusi iedomāties zvejnieku sievu no Ogiona stāsta. Taču tā bija veca jau tad, kad Ogions pirms daudziem gadiem viņu sastapa, un tagad noteikti ir mirusi. Tiesa, mēdz stāstīt, ka pūķi dzīvojot ļoti garu mūžu.
Kādu brīdi Tenara neteica neko, tad atbildēja: Es
nevienu tādu sievieti nepazīstu.
Viņa juta magā briestam apslāpētu neiecietību pret
sevi. Skaidrs,ka viņš domā: kas šai sievai aiz ādas? Ko
viņa slēpj? Un Tenara nesaprata, kāpēc nevar viņam to sacīt. Viņa kurlums apslāpēja sievietes vārdus. Viņam nevar pat pateikt, ka viņš ir kurls.
-Tātad Jūrzemei tagad nav arhimaga, viņa beidzot teica. Toties tai ir karalis.
Kuram mēs dāvājam savas cerības un uzticību, mags teica ar sirsnību, kas viņam labi piederējās. Lebannens skatīdamies un klausīdamies pasmaidīja.
Pēdējo gadu laikā bijis daudz posta un nelaimju,. Tenara vilcinādamās teica. Mana… tā mazā meitene. Tādi gadījumi kļuvuši pārāk ikdienišķi. Un es esmu dzirdējusi, ka ar spēku apveltīti vīrieši un sievietes stāsta: viņu spēks gaistot vai kļūstot citāds.
Tas cii vēks Skals, kuru arhimags un mans valdnieks uzvarēja sausajā zemē, izraisīja neredzētu postu un nelaimes. Mums vēl ilgi vajadzēs atjaunot savu mākslu, dziedināt savus burvjus un burvju spējas, mags pārliecināti teica.
Diez vai ar atjaunošanu un dziedināšanu pietiks,sacīja Tenara, kaut gan arī tas, protams, būs jādara… Bet es domāju, vai nevar būt tā… Ja nu tādam vīram kā Skals bija tik milzīgs spēks tieši tāpēc, ka pasaule jau bija sākusi mainīties… un ka ir notikusi un joprojām notiek kaut kāda pārmaina, liela pārmaiņa? Un varbūt tieši šīs pārmaiņas dēļ mums Jūrzemē atkal ir karalis varbūt karalis pašlaik vajadzīgs vairāk nekā arhimags?
Vēju maģistrs palūkojās viņā tā, it kā tālumā pie apvāršņa redzētu briestam negaisa mākoni. Viņš pat pacēla labo roku, izdalīdams pirmo kustību vēju saistīšanas burvībā, tad atkal to nolaida. Mags pasmaidīja. Nebaidies, mana kundze, viņš teica. Rouka un maģijas māksla izturēs. Mūsu dārgumi ir labi apsargāti!
Pasaki to Kalesinam! Tenara atmeta, piepeši vairs nespēdama paciest viņa pilnīgi neapzināto necieņu. Protams, tas maģistru apmulsināja. Viņš dzirdēja pūķa vārdu. Taču tas viņam nelika sadzirdēt Tenaru. Kā gan cilvēks, kurš nav klausījies sievietē kopš savas mātes pēdējās šūpļa dziesmas, būtu varējis viņu dzirdēt?
Tā ir, sacīja Lebannens, Kalesins atlidoja uz Rouku, kas tiek uzskatīta par pilnīgi drošu, no pūķiem aizsargātu vietu, un tas nenotika mana valdnieka burvību dēļ jo tad viņam vairs nebija maga spēka… Bet es nedomāju, Vēju maģistr, ka Tenaras kundze baiļotos sevis de|.
Mags nopietni mēģināja labot savu aizskarošo izturēšanos. Piedod, mana kundze, viņš teica. Es runāju ar tevi kā ar parastu sievieti.
Tenara gandrīz iesmējās. Viņai gribējās šo cilvēku sapurināt. Tomēr viņa tikai vienaldzīgi atbildēja: Manas bailes ir parastas bailes. Nav nozīmes runāt, jo maģistrs tikpat viņu nedzird.
Taču jaunais karalis klusēdams klausījās.
Kuģa zēns augstu virs galvas reibinošajā, līganajā mastu, buru un rāju pasaulē skaidrā, skanīgā balsī iesaucās: Aiz raga redzama pilsēta! Nākamajā brīdī visi, kas stāvēja uz klāja, ieraudzīja nelielu pelēku jumtu puduri, zilganu dūmu grīstes, rietošās saules atspulgus dažās logu rūtīs un Velmutas molus un piestātnes mazajā, zilgani samtainajā līcī.
- Vai man pašam vadīt kuģi ostā, vai to darīsi tu, mans kungs? rāmais kuģa kapteinis jautāja, un Vēju maģistrs atbildēja: Brauc pats, kaptein! Man negribas līkumot starp visiem tiem krāmiem! Un viņš pamāja uz daudzajām līcī izkaisītajām zvejas laivām. Tā nu karaļa kuģis kā gulbis starp pīlēniem sāka lēni un cēli peldēt pa līci, saņemdams sveicienus no katras laivas, kurai pabrauca garām.