Beidzot viņa aizmiga. Pamodusies viņa neatcerējās, ka būtu redzējusi sapņus.
Pēc dažām mājās nodzīvotām dienām Tenara gandrīz vairs nedomāja par Re Albi pavadīto vasaru. Tā bija sena un tāla. Kaut gan Tērce apgalvoja, ka te neesot "galīgi nekāda darba", darāmā atradās pietiekami daudz: vajadzēja paveikt nepadarītos vasaras darbus un visu, kas saistīts ar ražas novākšanu un lopu kopšanu. Tenara strādāja no rīta līdz vakaram un, ja atlika neliels vaļas bridis, vērpa vai šuva Terru drēbes. Sarkanā kleita beidzot bija gatava un izdevusies ļoti glīta; tai bija balts priekšautiņš svētku reizēm un oranži brūngans ikdienai. Nu re, cik tu izskaties skaista! — Tenara šuvējas lepnumā iesaucās, kad Terru pirmoreiz uzvilka to mugurā.
Terru novērsa seju.
Tu esi skaista,—Tenara sacīja citādā tonī. Paklausies, Terru! Panāc pie manis! Tev ir rētas, lielas un neglītas
rētas, tāpēc ka tev tika nodarīts liels ļaunums. Cilvēki redz šīs rētas. Bet viņi redz ari tevi, un tu neesi tas pats kas rētas. Tu neesi neglīta. Tu neesi ļauna. Tu esi Terru! tu esi skaista. Tu esi Terru, kura var skaisti strādāt, stāigāt, skraidīt un dejot savā sarkanajā kleitā.
Meitene klausījās, un sejas gludā, nesakropļotā puse bija tikpat nedzīva kā sastingusī rētu maska.
Viņa paskatījās lejup uz Tenaras rokām un pēc brīža pieskārās tām ar saviem sīkajiem pirkstiņiem. Tā skaista kleita, meitene teica savā vārgajā, piesmakušajā balsī.
Kad Tenara, palikusi viena, vāca kopā sarkanā auduma atlikumus, viņas acīs sūrstēdamas sakāpa asaras. Viņa jutās kā saņēmusi pārmetumu. Bija pareizi, ka viņa pašuva šo kleitu, un bērnam viņa bija teikusi patiesību. Tomēr "pareizi" un "patiesība" vēl nav viss. Aiz šīs pareizības un patiesības plešas plaisa, aiza, bezdibenis. Mīlestība viņas mīlestība pret Terru un Terru mīlestība pret viņu met tiltu pāri šim bezdibenim, tiltu kā zirnekļu tīkla pavedienu, taču mīlestība nespēj šo aizu piepildīt vai aizvērt To nespēj nekas. Un meitene zina to labāk nekā viņa pati.
Pienāca rudens ekvinokcija, un spoža rudens saule kvēloja cauri miglai. Ozolu lapās rotājās pirmās bronzas nokrāsas. Berzdama krējuma traukus piena kambari, kura logs un durvis bija plaši atvērti spirgtajam gaisam, Tenara domāja par to, ka šodien Havnorā tiek kronēts viņas jaunais karalis. Kungi un dāmas pastaigāsies savos zilajos, zaļajos un sarkanajos tērpos, bet viņš būs ģērbies viscaur baltā. Viņš dosies augšup pa kāpnēm Zobena tomī pa tām pašām kāpnēm, pa kurām bija kāpusi viņa kopā ar Gedu. Karaļa galvā tiks uzlikts Morreda kronis. Taurēm skanot, viņš pagriezīsies un apsēdīsies tronī, kurš tik
daudz gadu ir stāvējis tukšs, un palūkosies uz savu karaļvalsti ar tumšajām acim, kuras pazīst sāpes un bailes"Valdi krietni un valdi ilgi, nabaga zēn!" Tenara sevī teica. Tad viņa nodomāja: "Tam tomēr vajadzēja būt Gedam. kurš uzliek kroni viņa galvā. Gedam vajadzēja
braukt turp!"
Bet Geds ganīja bagātnieka aitas vai varbūt kazas kaut kur augstu kalnu ganībās. Bija skaidrs, sauss, zeltains rudens, un diez vai viņi dzīs ganāmpulkus lejup, iekams tur, kalnos, būs uzsnidzis sniegs.
Kad Tenara devās uz ciematu, viņa nolēma iet gar Efejas māju Dzirnavu takas galā. Pēc tuvākas iepazīšanās ar Sūnu Re Albi pusē viņā bija radusies vēlēšanās labāk iepazīt Efeju, ja vien izdotos gaisināt burves aizdomīgumu un skaudību. Tenarai pietrūka Sūnas, kaut gan šeit bija Cielavas sabiedrība; no Re Albi burves viņa bija daudz iemācījusies un to iemīļojusi, turklāt Sūna bija devusi gan viņai, gan Terru kaut ko tādu, kas viņām vajadzīgs. Tenara cerēja šeit kaut cik aizpildīt šo tukšumu. Taču Efeja, kaut ari krietni tīrāka un uzticamāka nekā Sūna, negrasījās atmest savu nepatiku pret Tenaru. Pret viņas tuvināšanās mēģinājumiem burve izturējās ar nicinājumu, kuru, kā Tenara atzina, viņas varbūt bija pelnījušas. "Tu ej savu ceļu, un es iešu savējo," Efeja viņai pavēstīja nevis vārdos, bet visos citos iespējamajos veidos, un Tenara paklausīja, taču satiekoties turpināja izturēties pret Efeju ar uzsvērtu cieņu. Pārāk ilgi un bieži, Tenara nosprieda, es esmu likusi viņai justies niecīgai, un viņa ir pelnījusi gandarījumu. Acīmredzot piekrizdama šai domai, burve pieņēma Tenaras cieņas apliecinājumus ar nemainīgu saltumu.
Rudens cēliena vidū uz ieleju atnāca zintnieks Skābardis, kuru kāds bagāts lauksaimnieks bija izsaucis ārstēt
savu ģikti. Kādu laiku zintnieks, kā parasti, uzkavējās Vidusielejā un vienu pēcpusdienu pavadīja Ozolu mājās lai paskatītos, kā klājas Terru un parunātos ar Tenaru Skābardis vēlējās zināt visu, ko vien Tenara varēja pastāstīt par Ogiona pēdējām dienām. Viņš bija Ogijona audzēkņa audzēknis un Gontas maga dedzigs apbrīnotājs Tenara juta, ka par Ogionu viņai nav tik grūti runāt kā par pārējiem Re Albi iedzīvotājiem, un izstāstīja Skā bardim visu, ko varēja. Kad viņa bija beigusi, zintnieks mazliet piesardzīgi pavaicāja: Un arhimags vai viņš ieradās tur?
- Jā, — Tenara atbildēja.
Skābardis, gadus četrdesmit vecs miermīlīga izskata vīrietis ar gludu seju, nelielu noslieci uz tuklumu un tumšiem lokiem zem acīm, kas itin kā kontrastēja ar laipno seju, uzmeta sievietei vērīgu skatienu un neko nejautāja,
- Viņš ieradās pēc Ogiona nāves. Un atkal aizgāja,I Tenara atbildēja. Pēc brīža viņa piebilda: Viņš vairs ļ nav arhimags. Vai tu to zināji?
Skābardis pamāja ar galvu.
- Vai ir kaut kas dzirdēts par jauna arhimaga izvēli?
Zintnieks papurināja galvu. Nesen bija piebraucis
kāds kuģis no Enladas, bet tie neko citu nerunāja kā tikai par kronēšanu. Tā viņiem pārņēmusi visas domas. Un šķiet, ka visas zīmes un notikumi vēsta labu. Ja magu labvēlība ir vērtīgs guvums, tad šis mūsu jaunais karalis ir bagāts vīrs… Un šķiet, ka arī darbīgs. Tieši tobrīd, kad es grasījos iet prom no Velmutas, pa sauszemi pienāca pavēle no Gontas ostas, lai augstmaņi, tirgotāji, mērs un viņa padomes vīri sanākot kopā un gādājot, ka visi apgabalu pārvaldnieki būtu uzticami goda vīri, jo tagad tie ir karaļa kalpi, un lai tie pildītu viņa gribu un īstenotu viņa izdotos likumus. Vari iedomāties, ar kādu sajūsmu to apsveica lielķungs Heno! Hcno bija labi pazīstams pirātu atbalstītajs* kurš ilgu laiku bija turējis dūrē gandrīz visus Gontas dienviddaļas pārvaldniekus un jūras uzraugus. Bet tur bija vīri, kas gatavi stāties Heno pretī, ja aiz viņicm stāv karalis. Tie tūlīt uz vietas atlaida visus vecos vietvalžus un iecēla piecpadsmit jaunus pārvaldniekus, kāttigus cilvēkus, kuriem mērs maksās savu tiesu. Heno aizdrāzās lamādamies un draudēdams. Sākas jauni laiki! Skaidrs, ka vienā rāvienā nekas nenotiks, bet pārmaiņas tuvojasKaut skolotājs Ogions būtu nodzīvojis tik ilgi, ļai to redzētu!
-Viņš redzēja, sacījaTenara. Mirdams viņš teica: Viss ir pārvērties…"
Skābardis to uzņēma sev raksturīgajā mierā, lēni pamādams ar galvu. Viss ir pārvērties, viņš atkārtoja.
Pēc brīža zintnieks teica: Mazā ir ļoti labi atkopusies.
Jā… Man reizēm gan liekas nav tik labi, kā vajadzētu.
-Gohas kundze, Skābardis teica, ja viņu būtu paņēmis es vai jebkurš cits zintnieks vai burve, vai, uzdrošinos sacīt, burvis un visu šo garo laiku, kopš notika nelaime, dziedinājis viņu ar savu maģijas mākslu, viņa nebūtu veselāka kā tagad. Varbūt pat tik tālu nebūtu atveseļojusies. Tu esi izdarījusi visu, kas vien bija iespējams, kundze. Tu esi panākusi brīnumu.