Tenaru aizkustināja šī patiesā uzslava, tomēr viņai kļuva ari skumji, un viņa mēģināja izskaidrot šīs izjūtas, i Ar to ir par maz, — sieviete teica. Es nespēju viņu izdziedēt. Viņa ir… Ko viņa iesāks? Kas ar viņu notiks? Tenara aptina iesāktā vērpuma galu ap vārpstiņas kātu un nopūtās. Man bail.
Viņas dēļ, Skābardis pa pusei jautājoši noteica.
— Bail tāpēc, ka bailes saista viņu pie sevis pašas pie savu baiļu cēloņa. Bail tāpēc, ka…
Taču Tenara neatrada vārdus, lai to pasacītu.
-Ja viņa dzīvos bailēs, viņa nodarīs ļaunu, -sieviete beidzot teica. Un man no tā bail.
Zintnieks domīgi klusēja. Es esmu domājis ja izrādītos, ka viņai ir spējas, pēc ilgāka klusuma brīža viņš sacīja, un man liekas, ka viņai tās ir… tad viņu varētu drusku apmācīt maģijas mākslā. Burvei šāds… izskats tik daudz nekaitēm varbūt Skābardis nokremšļojās — Ir burves, kuras veic ļoti cienījamu darbu, viņš pie. bilda.
Tenara brīdi ļāva savērptajam pavedienam slīdēt caur pirkstiem, pārbaudīdama tā gludumu un izturību. Ogj. ons teica, lai es viņu mācot. "Māci viņai visu!" viņš teica un pēc tam piemetināja: "Roukā ne." Es nezinu, ko viņi ar to gribēja sacīt
Skābardim tas šķita skaidrs. Viņš gribēja teikt, ka Roukas mācības Augstās mākslas meitenei nebūs piemērotas, zintnieks paskaidroja. Un kroplītei nepavisam. Bet, ja Ogions teica, lai tu māci viņai visu, tikai ne Roukas gudrības, jādomā, ka ari viņš paredzēja meitenei burves nākotni. Skābardis atkal iegrima domās, tad teica jau možāk, juzdams itin kā Ogiona atbalstu. Pēc gada vai diviem, kad viņa būs pavisam stipra un drusku paaugusies, tu vari palūgt, lai Efeja sāk viņai kaut ko mācīt. Protams, daudz to nevajag darīt, pirms viņa dabūjusi savu īsto vārdu.
Tenarā tūdaļ uzbangoja iekšēja pretestība pret šo ierosinājumu. Viņa neko neteica, taču Skābardis bija vīrs ar asu uztveri. Efeja ir drūma sieva, viņš teica. Bet, ko viņa prot, to dara godam. Un to nevar sacīt par visām burvēm. Tu jau zini : vājš kā sievietes burvju spēks, ļauns
kā sievietes burvju spēks! Bet es esmu pazinis burves ar patiesām dziedināšanas spējām. Dziedināšana sievietei piederasTā viņai dota no dabas. Un meitene var tiekties pēc tā jo pati tikusi ievainota.
Viņa labsirdība ir patiesa un nevainīga, Tenara nodomāja-
Pateikusies Skābardim, viņa apsolīja rūpīgi pārdomāt zinātnieka teikto. Un to viņa patiešām darīja.
Tajā pašā mēnesī visu Vidusielejas ciematu ļaudis sanāca kopā pie Sodevas Apaļās klēts, lai ieceltu savus jaunos pārvaldniekus un noteiktu paši sev nodokļus, ar ko samaksāt pārvaldnieku algas. Tāds bija karaļa rīkojums, kuru tālāk nodeva mēri un ciematu vecākie un kurš labprāt tika izpildīts, jo pa ceļiem joprojām klaiņoja tikpat daudz ubagu un zagļu kā agrāk un ciematu ļaudis un zemnieki bija noilgojušies pēc kārtības un drošības. Klīda nelāgas baumas, it kā lielkungs Heno esot nodibinājis Neliešu padomi un uzpērkot visus apkārtnes neģēļus, lai tie pulcējoties bandās un ejot šķaidīt karaļa pārvaldniekiem galvas, bet cilvēki teica: Lai tikai pamēģina! — un devās mājās, stāstīdami cits citam, ka tagad godīgs cilvēks beidzot varēšot naktī mierīgi gulēt un visu, kas sagājis greizi, karalis atkal darīšot taisnu, kaut arī nodokļi esot nesaprātīgi augsti un, tos maksādami, viņi visi mūžam palikšot nabagi.
Tenara apmierināta noklausījās šo Cielavas stāstu, bet nepievērsa tam lielu uzmanību. Viņa ļoti daudz strādāja un kopš atgriešanās mājās gandrīz neapzināti bija apņēmusies neļaut savu un Terru dzīvi ietekmēt domām par Ašo vai citiem neliešiem. Nevar turēt meiteni visu laiku sev blakus, tādējādi arvien atjaunojot viņas bailes, arvien atdzīvinot atmiņas, ar kurām nav iespējams dzīvot!
Meitenei jābūt brīvai un jāzina, ka viņa ir brīva, viņai jāaug, labestības apņemtai.
Terru pamazām bija atbrīvojusies no bai|pilnā trana, gurna, viņa vairs neslēpās un droši staigāja pa mājas tuvāko apkārtni un takām un pat viena gāja uz ciematu. Tenara nebrīdināja viņu ievērot piesardzību, kaut ari reizēm gandrīz ar varu vajadzēja apvaldīt šo tieksmi. Mājas tuvumā Terru ir drošībā, ciematā viņa ir drošībā, neviens viņai nedarīs pāri, un tas jāuztver kā pašsaprotama patiesība. Un Terru patiešām nemēģināja to apšaubīt. Šeit ir viņa, Tenara, tepat tuvumā ir Tērce un Strauts, lejas ēkā dzīvo Lāse un Malks, netālu ciematā ir Cielavas ģimene, Vidusielejā valda brīnum skaists rudens kāds ļaunums gan meiteni var apdraudēt?
Turklāt viņas iegādāsies suni līdzko dzirdēs, ka dabūjams tāds, kādu viņa vēlas: liels, pelēks Gontas aitu suņu sugas kucēns ar sprogainu galvu un gudrām acīm.
Šad tad Tenara iedomājās tāpat kā Re Albi dienās: "Man viņa jāmāca! Tā teica Ogions." Bet allaž iznāca mācīt viņai tikai lauku darbus, un vakaros, kad sāka krēslot un pēc vakariņām viņas abas kavējās pie pavarda uguns, Tenara meitenei pirms gulētiešanas stāstīja vecos stāstus. Varbūt Skābardim taisnība un vajadzētu sūtīt Terru mācībā pie kādas burves. Tas būtu labāk, nekā apmācīt viņu aušanā, kā Tenara bija prātojusi iepriekš. Bet tikai drusku labāk. Terru joprojām bija augumā sīka un savā vecumā zināja un prata diezgan maz, jo pirms apmešanās Ozolu mājās viņai neviens neko nebija mācījis. Viņa bija augusi kā zvērēns, tik tikko mācējusi runāt un nepratusi nekādas cilvēku iemaņas. Meitene mācījās ātri un bija divkārt cītīgāka un paklausīgāka par Cielavas nevaldāmajām meitenēm un smejošajiem, slinkajiem zēniem. Terru prata kopt māju, klāt galdu, vērpt, drasku gatavot
ēst drusku Šūt, pieskatīt vistas, pārdzīt mājās govis un nevainojami veikt darbus piena kambari. Kārtīga lauku meitene, pielabinādamies mēdza teikt vecais Malks. Bet Tenara bija redzējusi, kā viņš, Terru garām ejot, slepus izdara žestu, lai atvairītu ļaunumu. Tāpat kā lielākā daļa cilvēku, Malks ticēja: tu esi tas, kas ar tevi notiek. Bagātie un stiprie neapšaubāmi ir krietni, bet tas, kuram nodarīts ļaunums, noteikti ir slikts un tāpēc pelnījis taisnīgu sodu.
Tāpēc tas daudz nepalīdzētu, ja Terru kļūtu kaut vai par pašu kārtīgāko lauku meiteni visā Gontā. Pat bagātība nespētu dzēst uz visiem laikiem iededzināto pāridarījuma zirni viņas ārienē. Tāpēc Skābardis nolēmis, ka meitenei jākļūst par burvi, pieņemdams šo zīmi par nenovēršamu un pat savā veidā izmantojamu. Vai to bija domājis Ogions, sacīdams: "Roukā ne," — sacīdams: "Tie no viņas baidīsies."? Vai tas būtu viss?
Kādu dienu, kad izdevība saveda Tenaru kopā ar Efeju uz kādas ciemata ieliņas, Tenara teica: Es tev gribētu kaut ko jautāt, Efejas kundze. Tas attiecas uz tavu amatu.
Burve pievērsa Tenarai ciešu skatienu. Viņai bija vērīga acs.
- Uz manu amatu, tu saki?
Tenara apņēmīgi pamāja ar galvu.
- Nu tad nāc! Efeja, paraustījusi plecus, noteica un devās pa Dzirnavu ceļu uz sava nelielā namiņa pusi.
Tas nebijā nolaists vistu miteklis kā Sūnas māja, bet īsts burves mājoklis: pie sijām karājās neskaitāmi kaltētu un kaltējamu zālīšu saišķi, pavardā zem pelēkas pelnu kārtas kā sarkana acs gailēja viena maza oglīte, uz plaukta gulēja lunkans, melns runcis ar vienu baltu ūsu, un visas malas bija apkrautas ar mazām kastītēm, podiņiem, krūzēm, paplātēm, aizkorķētām pudelēm ar sīvu, saldenu vai dīvainu, stipru smaržu.
- Kā varu tev pakalpot, Gohas kundze? kad viņas bija iegājušas iekšā, Efeja sausi vaicāja.