- Pasaki, lūdzama, kā tev šķiet: vai manai audžumeitai Terru ir kādas spējas tavā amata mākslā vai viņai piemīt kāds spēks?
- Viņai? Protams! burve atbildēja.
Tenaru mazliet pārsteidza un samulsināja tūlītējā un nicīgā atbilde. Šķiet, ka Skābardim arī tā liekas, viņa sacīja.
- Tas redzams pat aklam sikspārnim alā, Efeja noteica. Vai tas bija viss?
- Nē. Es gribētu tavu padomu. Kad būšu uzdevusi jautājumu, tu pateiksi, cik vērta ir tava atbilde. Labi?
-Labi.
- Kad Terru būs mazliet vecāka, vai man vajadzētu sūtīt viņu mācībā pie burves?
Efeja kādu laiku klusēja; apsver cenu, nodomāja Tenara. Taču burves atbilde bija citāda. Es viņu neņemtu, — Efeja teica.
- Kāpēc?
- Es baidītos, burve atbildēja, pēkšņi pievērsdama Tenarai kaismīgi bargu skatienu.
- Baidītos? No kā?
- No viņas! Kas viņa ir?
- Bērns. Bērns, kuram nodarīts pāri!
- Tas nav viss.
Tenarā uzbangoja tumšs dusmu vilnis, un viņa teica: Tātad māceklei noteikti jābūt jaunavai?
Bridi Efeja stīvu skatienu lūkojās Tenarā. Pēc brīža viņa teica: Es nedomāju par to.
- Bet par ko tad?
- Es nezinu, kas viņa ir. Kad viņa skatās uz mani ar vienu redzīgo un otru aklo aci, es nezinu, ko viņa redz.
Es redzu, ka tu staigā kopā ar viņu kā ar jebkuru citu bērnu, un es domāju: kas viņas ir? No kurienes nāk šīs sievietes spēks jo viņa nav muļķe —, no kurienes viņai speks, lai turētu rokā uguni, lai vērptu pavedienu ar viesuli:? Cilvēki stāsta, ka tu, kundze, pati esot bērnībā dzīvojuši pie Senajiem, pie Tumšajiem, pie Pazemes spēkiem un esot bijusi tiem valdniece un kalpone. Varbūt tāpēc tu nebaidies no tās meitenes. Es nezinu, kāds spēks viņai piemīt, es to nevaru pateikt. Bet zinu, ka tas sniedzas ārpus manas mācības robežām ārpus Skābarža un jebkura man zināma burvja vai burves spēju robežām! Es došu tev padomu, kundze, došu no brīva prāta un bez maksas. Tas ir šāds: sargies! Sargies no viņas tai dienā, kad viņa atradīs savu spēku! Tas ir viss.
Pateicos, Efejas kundze, Tenara atbildēja ar svinīgu saltumu, kāds piederas Atuanas kapeņu priesterienei, un izgāja no siltās istabas dzestrajā rudens nogales vējā.
Viņa joprojām bija nikna. Neviens negrib palīdzēt, viņa domās teica. Skaidrs, ka šis uzdevums nav viņas pašas spēkos, tas nav īpaši jāatgādina bet neviens cits negrib palīdzēt. Ogions ir miris, vecā Sūna nesakarīgi buldurē, Efeja brīdina, Skābardis turas pa gabalu, bet Geds vienīgais, kurš patiešām būtu varējis palīdzēt, Geds ir aizbēdzis projām. Aizbēdzis kā nopērts suns un nekad neatsūta viņai ne vārdu, ne ziņu, nekad nedomā par viņu vai par Terru, bet tikai par savu dārgo kaunu. Tas ir viņa bēms un lolojums. Tas ir vienīgais, par ko viņš bēdā. Nekad viņš nav ne bēdājis, ne domājis par viņu, Tenaru, tikai par spēku viņas spēku, savu spēku, par to, kā to izmantot, kā no tā radīt vēl lielāku spēku. Savienot salauzto Gredzenu, atjaunot Rūnu, celt tronī karali. Un, kad viņa spēks ir galā, viņš joprojām spēj
domāt vienīgi par to: par to, ka tas zudis, izsīcis, atstājis viņam tikai viņu pašu, viņa kaunu, viņa tukšumu.
Tu esi netaisna, Goha sacīja Tenarai.
Neesmu vis! Tenara atsaucās. Vai viņš pats bija tais. nīgs?
Jā, Goba teica. Bija. Vai vismaz mēģināja tāds būt.
Nu tad lai ir taisnīgs pret savām kazām ganībās, man vienalga, sacīja Tenara, iedama mājās caur vēja brāzmām un juzdama sejā pirmās retās, saltās lietus lāses.
- Šonakt varbūt snigs, teica Tenaras nomnieks Malks, sagaidīdams viņu uz ceļa pie Kahedas pļavām.
- Tik agri? Es ceru, ka ne.
- Bet sals gan būs pavisam droši.
Un, kad saule norietēja, patiešām iestājās sals: lietus peļķes un pielijušās grambas pārvilkās ar plānu, necaurspīdīgu ledus kārtiņu, Kahedas niedru lauki sastinga sala važās, pat vējš pierima kā aukstuma sastindzināts.
Pavardā kūrās uguns smaržīgāka uguns nekā Efejas pavardā, jo tajā dega malka no vecās ābeles, kura bija nozāģēta pagājušajā pavasarī, un Tenara kopā ar Terru, novākušas vakariņu galdu, apsēdās brītiņu vērpt un parunāties.
- Pastāsti to stāstu par kaķu spokiem, Terru teica savā piesmakušajā balsī, sākdama vērpt tumšu, zīdainu kazas vilnu mīkstā dzijas pavedienā.
- Tas ir vasaras stāsts. Terru piešķieba galvu.
-Ziemā stāstiem jābūt diženiem. Ziemā tev jāiemācās "Ea zemes radīšana", lai, vasarai atnākot, tu varētu to dziedāt Ilgajā dejā. Ziemā jāiemācās Ziemas korālis un "Jaunā karaļa varoņdarbs", un to tu varēsi dziedāt Saules atgriešanās svētkos, kad saule pavēršas uz ziemeļiem, lai vestu šurp pavasari.
__ Ej nemāku dziedāt, — meitene Čukstus teica. Tenara veiklām, ritmiskām kustībām tina pavedienu no ratiņa kamolā.
- Dzied ne tikai balss, — viņa teica. Dzied arī prāts, pat skaistākā pasaules balss nav neko vērta, ja prāts nezina dziesmas. Viņa notina pēdējo pavediena galu, Igs bija savērpts pirmais. Tev ir spēks, Terru, un spēks № zināšanām ir bīstams.
- Kā tie,kuri negrib mācīties, sacīja Terru, -kuriem labāk patika savvaļā. -Tenara nesaprata, par ko meitene nina, un jautājoši paskatījās uz viņu. Tie, kuri palika rietumos, Terru paskaidroja.
- Ā, pūķi… Kemejas sievietes dziesmā. Jā. Pilnīgi pareizi. Tātad ar ko saksim: ar to, kā no jūras tika izceltas salas, vai ar to, kā karalis Morreds atveda atpakaļ Melnos kuģus?
- Salas, Terru čukstus atbildēja. Tenara bija cerējusi, ka meitene izvēlēsies "Jaunā karaļa varoņdarbu", jo Morredu viņa redzēja ar Lebannena seju, taču meitenes izvēle bija pareiza. Labi, Tenara sacīja. Paskatījusies augšup uz Ogiona lielajām seno zinību grāmatām plauktā un iedrošinādama sevi: ja aizmirsīsies vārdi, tie būs atrodami tur, viņa ievilka elpu un sāka dziedāt.
Līdz gulētiešanas laikam Terru zināja, kā Segojs izcēlis no Laika dzīlēm pirmās salas. Šoreiz, apsēdusies uz gultas un ievīstījusi meiteni segā, Tenara viņai nedziedāja kā citkārt, bet abas kopā klusi atkārtoja Radīšanas dziesmas pirmā panta vārdus.
Pēc tam, klausīdamās pilnīgajā klusumā visapkārt, Tenara aiznesa mazo eļļas lampiņu atpakaļ uz virtuvi. Sals bija ieskāvis un sakalis važās visu pasauli. Nemirgoja neviena zvaigzne. Virtuves vienīgajā logā blīvējās melna tumsa. Akmens grīdas dvašoja saltumu.
Tenara atgriezās pie uguns, jo viņai vēl nenāca miegs Dziesmas cildenie vārdi bija pacilājuši viņas garu, un sievietē joprojām kūsāja dusmas un nemiers pēc sarunas ar Efeju. Paņēmusi kruķi, viņa sabikstīja tālāko pagali lai izvilinātu no tās nelielu uguntiņu. Prāvajam nodegulim veļoties, mājas aizmugurē atskanēja atbalss.
Tenara izslējās taisni un ieklausījās.
Vēlreiz atskanēja kluss, dobjš būkšķis vai belziens… kaut kur mājas ārpusē… vai tas būtu aiz pienkambara loga?
Nenolikusi kruķi, Tenara pa tumšo priekštelpu aizgāja līdz durvīm, kas veda uz pieliekamo telpu. Aiz tās atradās piena kambaris. Māja bija būvēta zemā piekalnē, un abas šīs telpas, sakļaudamās ar nogāzi, aizmugures daļā turpinājās zem kalna kā pagrabi, tomēr palika vienā līmenī ar pārējo mājas daļu. Pieliekamajai telpai bija tikai vēdināmās lūkas; piena kambarim bija durvis un vienīgajā ārsienā zems, plats logs, līdzīgs virtuves logam Stāvēdama pieliekamās telpas durvīs, Tenara dzirdēja, ka šo logu kāds mēģina izkustināt un atdabūt vaļā, un ārā varēja saklausīt čukstošas vīriešu balsis.
Krams bija bijis rūpīgs saimnieks. Visām viņa mājas durvīm, izņemot vienas, katrā pusē bija ierīkota bulta garš un masīvs, pārbīdāms tērauda stienis. Visas bultas tika kārtīgi tīrītas un eļļotas, un neviena nekad netika aizdarīta.