Terru košļādama pamāja ar galvu. Goha izvilka nazi un nogrieza meitenei stingru lazdas nūju; pēc tam, ieraudzījusi pār ceļu nolīkušu alksni, viņa nolauza zaru un nobraucīja tam lapas, lai arī pašai būtu viegla un stingra nūja.
Viņas atkal devās ceļā, un meitene, iepriecināta par rozīnēm, cītīgi gāja uz priekšu. Lai īsinātu abām laiku, Goha dziedāja dziesmas — mīlestības dziesmas, ganu dziesmas un balādes, kuras bija iemācījusies Vidusielejā; bet tad piepeši viņas balss meldijas vidū aprāvās. Goha apstājās un brīdinoši pastiepa roku.
Četri vīrieši, kas gabalu tālāk stāvēja priekšā uz ceļa, jau bija pamanījuši abas gājējas. Nebija nozīmes mēģināt paslēpties mežā un cerēt, ka tie aizies tālāk vai paies garām.
Ceļinieki, Goha sacīja Terru un devās tālāk. Viņas plauksta cieši sažņaudza alkšņa nūju.
Cielavas teiktie vārdi par bandām un zagļiem nebija parastā žēlošanās, kas raksturīga katrai paaudzei: laiki vairs nav tādi kā agrāk, un pasaule iet uz galu. Dažu pēdējo gadu laikā Gontas pilsētiņās un laukos bija zudis ierastais miers un paļāvība. Jauni cilvēki savējo vidū uzvedās kā svešinieki: ļaunprātīgi izmantoja viesmīlību, zaga un pārdeva zagtās mantas. Ubagošana, kādreiz retums, tagad bija kļuvusi par parastu parādību, un ubags, kas palicis tukšā, draudēja ar vardarbību. Sievietes nelabprāt izgāja uz ielām un ceļiem vienas, un šāds brīvības ierobežojums viņām nepatika. Dažas jaunās sievietes aizbēga un piebiedrojās zagļu un klaidoņu bandām. Bieži vien viņas gada laikā atgriezās drūmas, zilumiem klātas, uz grūtām kājām. Un par ciema zintniekiem un burvēm klīda baumas, ka to amata prasmes aizgājušas neceļos: vārdi, kas vienmēr bija dziedējuši, tagad vairs nedziedēja, atrašanas burvības nepalīdzēja atrast vai atrada pavisam ko citu, mīlas dzērieni cilvēkos iekveldināja nevis alkas, bet slepkavniecisku greizsirdību. Un runāja, ka kļūstot vēl ļaunāk: cilvēki, kuri neko nezinot no burvju mākslām, to likumiem, robežām un draudiem kas slēpjas to pārkāpšanā, saucot sevi par visvareniem un solot saviem sekotājiem visādus brīnumus, pat nemirstību.
Efeja, Gohas ciemata burve, un Skābardis, Velmutas zintnieks, bija drūmi un bažīgi izteikušies par burvju spēka vājināšanos. Skābardis, vērīgs un pieticīgs vīrs, bija atnācis Efejai palīgā kaut cik atvieglot Terru sāpes un apārstēt apdegumu brūces. Viņš bija Gohai teicis: "Man šķiet, ka laiks, kurā var notikt kaut kas tāds, ir posta laiks, saprāta laikmeta gals. Cik gadsimtu jau pagājis kopš tā laika, kad Havnorā bija karalis? Tā nevar turpināties. Mums atkal jāatgūst centrs vai ari jāiet pazušanā, un tad celsies sala pret salu, cilvēks pret cilvēku, tēvs pret bērnu… " Viņš bija pametis skatienu uz Gohu biklu, bet modru un vērīgu skatienu. "Erreta-Akbes gredzens ir nogādāts atpakaļ Havnoras tornī," viņš teica. "Es zinu, kurš to aizveda turp… Tā bija zīme, tā noteikti bija zīme, ka jānāk jaunam laikam! Bet mēs neesam rīkojušies. Mums nav karaļa. Mums nav centra. Mums jāatrod sava sirds, savs spēks. Varbūt arhimags beidzot rīkosies." Un Skābardis ar paļāvību piebilda: "Viņš galu galā ir no Gontas."
Tomēr nebija atnākusi nekāda vēsts par arhimaga darbiem vai par mantinieku Havnoras karaļa tronim, un nelāgie notikumi turpinājās.
Tāpēc Goha, redzēdama uz ceļa četrus svešos vīrus, sajuta bailes un drūmu niknumu; tie stāvēja pa divi katrā ceļa pusē, tā ka viņai ar meiteni, ceļu turpinot, vajadzēja iziet tiem pa vidu.
Terru gāja cieši blakus Gohai ar zemu noliektu galvu, tomēr neķērās sievietei pie rokas.
Viens no vīriem, drukns tēvainis ar asām, melnām ūsām, kas no augšlūpas krita pār muti, smīkņādams sāka runāt. — Ei, jūs! — viņš uzsauca, bet Goha ierunājās reizē ar viņu, turklāt skaļāk. — Nost no ceļa! viņa uzkliedza, paceldama alkšņa nūju, it kā tā būtu burvja zizlis. — Man ir darīšanas pie Ogiona! Viņa stalti izsoļoja svešiniekiem pa vidu, un Terru sīkiem, ašiem solīšiem viņai sekoja. Vīri, noturējuši sievietes drosmi par burvestības spēju izpausmi, palika stāvam. Varbūt Ogiona vārdam joprojām bija spēks. Vai varbūt spēks mita pašā Gohā vai meitenē. Kad viņas bija pagājušas garām, viens no vīriem teica: — Vai redzēji, ko? — un nospļāvies izdarīja kustību, kas atvaira ļaunumu.
- Ragana ar savu kverpi, izmeta otrs. — Lai viņas iet!
Cits vīrietis ādas kamzolī un cepurē vēl brīdi palika stāvam un stīvi noskatāmies pakaļ pārējiem, kuri dīkā solī sāka iet tālāk. Viņa seja izskatījās slimīgi pelēka un satriekta, un šķita, ka viņš grasās pagriezties un sekot sievietei ar meiteni, bet tad ūsainis viņam uzsauca: — Ejam, Ašais! un viņš paklausīja.
Tikusi aiz pagrieziena, kur vīri viņas vairs nevarēja redzēt, Goha tūdaļ paņēma Terru uz rokām un steidzās uz priekšu, līdz vairs nespēja paiet; tad viņa elsodama nolika meiteni zemē. Meitene neko nejautāja un necentās Gohu aizkavēt. Līdzko sieviete atkal spēja iet tālāk, Terru gāja viņai blakus, cik ātri vien varēdama, un turēja viņas roku.
- Tu esi sarkana, meitene teica. S Kā uguns.
Terru runāja reti, un viņas balss bija stipri piesmakusi
un grūti saprotama, taču Goha viņu saprata.
Es esmu nikna, — Goha atbildēja, mēģinādama pasmieties. Kad esmu nikna, es kļūstu sarkana. Tāpat kā jūs, jūs sarkanie, pirmatnējie radījumi no rietumu salām… Redzi, tur priekšā ir ciemats, droši vien Ozolu Avoti. Šajā ceļā citu ciemu nav. Tur mēs bridi pakavēsimies un atpūtīsimies. Varbūt dabūsim kādu lāsi piena. Un pēc tam, ja varēsim turpināt ceļu, ja tev liksies, ka tu spēj noiet līdz Piekūna Ligzdai, dosimies augšup un, cerams, pirms krēslas būsim galā.
Meitene pamāja ar galvu. Atraisījusi savu rozīņu un riekstu maisiņu, viņa drusciņu iebāza mutē. Abas gājējas devās tālāk.
Kad viņas izgāja cauri ciematam un sasniedza Ogiona māju klints virsotnē, saule jau kopš laba brīža bija norietējusi. Rietumos virs jūras augstā apvāršņa, starp tumšajiem mākoņu vāliem, iemirgojās pirmās zvaigznes. Pūta jūras vējš, locīdams īsos zāļu stiebrus. Aiz zemās, nelielās mājas ganībās ieblējās kaza. Vienīgajā logā blāvoja dzeltenīga gaisma.
Goha atslēja savu un Terru nūju pret mājas sienu blakus durvīm un, saņēmusi meitenes roku, vienreiz pieklauvēja.
Atbildes nebija.
Viņa atgrūda durvis vaļā. Uguns pavardā bija izdzisusi un pārtapusi melnos izdedžos un pelnos, bet eļļas lampiņa uz galda vāji apspīdēja istabu, un no grīdas matrača vienīgās istabas kaktā atskanēja Ogiona balss: Nāc iekšā, Tenara!
3. Ogions
Goha apguldīja meiteni rietumu nišas guļvietā. Viņa iekūra uguni. Pēc tam viņa aizgāja pie Ogiona un sakrustotām kājām apsēdās uz grīdas blakus viņa matracim.
- Neviens tevi neaprūpē!
- Es visus aizsūtīju prom, vecais vīrs nočukstēja.
Viņa seja bija tikpat tumša un skarba kā vienmēr, bet
mati bija plāni un balti, un blāvā lampa viņa acīs neiededza nevienu gaismas dzirksti.
- Tu varēji viens pats nomirt! Goha dusmīgi teica.
- Palīdzi man to izdarīt! vecais vīrs atbildēja.
- Vēl ne, viņa lūdza un noliekusies piespieda pieri sirmgalvja rokai.
- Šonakt ne, viņš piekrita. Rīt.
Pacēlis roku, Ogions sakopoja spēkus un vienreiz noglauda Tenaras matus.
Tenara atkal izslējās taisni. Uguns bija iedegusies. Tās gaisma rotaļīgi zibēja pa sienām un zemajiem griestiem, likdama ēnām atkāpties un biezēt garās telpas kaktos.
- Ja atnāktu Geds, vecais vīrs nomurmināja.
- Vai tu esi sūtījis pēc viņa?