Tenara nebija aizmirsusi jautājumu, kuru tika uzdevusi Gedam, guļot pie pavarda zem aitādas apmetņa. Viņa to uzdeva vēlreiz pēc dažām dienām — vai varbūt pēc dažiem mēnešiem, jo akmens mājā, ziemas ieskautās saimniecības vidū, laiks abiem traucās raiti un patīkami. Tu man neesi pateicis, — Tenara atgādināja, — kā tas gadījās, ka tu dzirdēji to vīru sarunu uz ceļa.
- Man šķiet, ka es teicu. Kad dzirdēju aiz muguras nākam svešiniekus, nogriezos no ceļa un paslēpos.
- Kāpēc?
- Es biju viens un zināju, ka apkārt klīst visādas bandas.
—Jā, protams… Bet tieši tad, kad Sams gāja tev garām viņš runāja par Terru?
— Man šķiet, ka viņš pieminēja Ozolu mājas.
— Tas ir pilnīgi iespējams. Izklausās ļoti ērti. Zinādams, ka Tenara negrasās apvainot viņu melos, Geds atlaidās uz muguras un gaidīja.
— Ta mēdz gadīties burvjiem, — viņa teica.
— Un dažiem citiem ari. -Varbūt.
— Mīļā, tu taču negribi iecelt mani atpakaļ burvjos?
— Nē. Nepavisam ne. Vai tas būtu prātīgi? Ja tu būtu burvis, vai tad tu būtu šeit?
Viņi gulēja lielajā ozolkoka gultā, sasegušies ar aitādām un dūnu pēļiem, jo istabā nebija kamīna un ārā valdīja sniegota nakts ar stipru salu.
—Es gribu zināt, lūk, ko. Vai līdzās tam, ko tu sauc par spēku, pastāv vēl kaut kas — varbūt kaut kas tāds, kas bijis jau pirms šī spēka? Vai kaut kas tāds, kas tiek izmantots spēkam, bet ne tikai tam vien? Tā kā šoreiz. Ogions reiz sacīja par tevi: jau pirms visām burvju skolām un mācībām tu esot bijis mags. Dzimis mags, viņš teica. Tāpēc es iedomājos: lai kādam varētu būt spēks, viņam vispirms vajadzīga telpa šim spēkam. Tukšums, kuru piepildīt Un, jo lielāks šis tukšums, jo vairāk spēka tajā var iepildīt Bet, ja spēks nekad netiek iegūts vai ari tiek atņemts vai atdots, — šī telpa joprojām paliek.
- Tukšums, viņš atkārtoja.
- Tukšums ir tikai viens no iespējamiem vārdiem. Varbūt tas nav īstais vārds.
- Apslēpta iespējamība? Geds jautāja un papurināja galvu. Tas, kas varētu būt., piepildīties.
- Man šķiet, ka tu biji uz tieši tā ceļa tieši tajā brīdī, tāpēc ka tāpēc ka ar tevi tā notiek. Tu neliki tam notikt tu to neizraisījiTas nebija tava "spēka" dēļ. Tas ar tevi notika Tava… tukšuma dēļ.
pēc brīža Geds teica: Kaut ko līdzīgu man zēna gados mācīja Roukā: ka patiesa magu māksla nozīmē darīt tikai to, kas jādara. Bet šis ir solis tālāk. Nevis rīkoties, bet bыt pakjautam ārējai rīcībai…
- Man šķiet, ka tā gluži nav. Drīzāk tas ir kaut kas tāds, no kā dzimst patiesa rīcība. Vai tad tu neatnāci un neizglābi man dzīvību vai neuzvarēji Samu? Tā taču bija "rīcība", tas nozīmēja darīt to, kas jādara…
Geds kādu laiku klusēja, iegrimis domās, un beidzot jautāja: Vai šī ir tā gudrība, ko tev mācīja kā Atuanas kapeņu priesterienei?
- Nē. Tenara mazliet izstaipījās, lūkodamās tumsā. Arhai mācīja: lai gūtu spēku, vajag upurēt. Upurēt sevi un citus. Līgums: dod un tāpēc vari ņemt! Un es neteikšu, ka tas būtu gluži nepareizi. Bet mana dvēsele nespēj dzīvot tik šaurā vietā šis pret to, zobs pret zobu, nāve pret dzīvību… Ārpus tā pastāv brīvība. Ārpus maksām, atmaksām un izpirkšanas maksām ārpus visiem līgumiem un līdzsvariem pastāv brīvība.
Tikai durvis mēs zinām, kas vienu no otra Šķir, — Geds klusi sacīja.
Tonakt Tenara sapņoja. Sapnī viņa redzēja durvis no "Ea zemes radīšanas". Patiesībā tas bija mazs lodziņš ar grumbuļainu, aizmiglotu, biezu stiklu, un tas atradās kādas vecas mājas rietumu sienā zemu virs jūras. Logs bija ciet. Tas bija aizdarīts ar bultām. Viņa mēģināja to atvērt, bet vajadzēja kādu vārdu vai atslēgu, ko viņa bija aizmirsusi, — vārdu, atslēgu vai nosaukumu, bez kura to nevarēja atvērt. Viņa meklēja to pa akmens istabām, kuras kļuva arvien mazākas un tumšākas, līdz attapās, ka Geds viņu tur savās rokās, mēģina pamodināt un nomierināt teikdams: Viss ir labi, mana mīļā, viss būs labi!
Es netieku brīvībā! viņa iesaucās, pieplakdama Gedam.
Geds mierinādams glāstīja viņas matus, un bridi abi gulēja, atlaidusies uz muguras; tad viņš nočukstēja: paskaties!
Bija uzlēcis dilstošs mēness. Tā baltais spožums nesen uzsnigušajā sniegā atstarojās istabā, jo, par spīti aukstumam, Tenara neparko negribēja vērt ciet slēģus. Gaiss virs viņiem bija gaiša mirdzuma caurstrāvots. Viņi gulēja ēnā, bet šķita, it kā griesti būtu tikai plāns šķidrauts starp viņiem un bezgalīgajām, sudrabainajām, mierpilnajām gaismas dzīlēm.
Šī Gontas salā bija sniegiem bagāta un gara ziema. Bija aizvadīts labas ražas gads. Ēdamā pietika gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem, un galvenais darāmais bija to ēst un uzturēt siltumu.
Terra tagad zināja visu "Ea zemes radīšanu". Saules Atgriešanās dienā viņa norunāja Ziemas korāli un "Jaunā karaļa varoņdarbu". Viņa zināja, kas jādara ar pīrāga garozu, prata vērpt ar ratiņu un vārīt ziepes. Viņa zināja ikviena virs sniega redzamā auga nosaukumu un izmantojumu un daudz citu zinību attiecībā uz augu un vārdu pasauli; Geds tās bija paturējis galvā no sava neilgā mācekļa laika pie Ogiona un no garajiem gadiem Roukas skolā. Tomēr viņš ne reizi nebija ņēmis no plaukta Rūnu un Zinību grāmatas un nebija mācījis meitenei nevienu vārdu Radīšanas valodā.
Reiz viņi ar Tenaru sāka par to runāt. Tenara pastāstīja Gedam, kā mācījusi Terra vienīgo vārdu tolk un tad aprāvusies, jo licies, ka nav pareizi to darit, kaut gan iemeslu viņa nezināja.
Domāju, varbūt tas ir tāpēc, ka es nekad neesmu īstj runājusi šajā valodā, nekad neesmu izmantojusi to maģjļjas mākslā. Nospriedu, ka varbūt viņa to iemācīsies no kāda Īsta pratēja.
«Tādu starp vīriem nav.
Starp sievām nav ne tik.
- Es gribēju teikt, ka vienīgi pūķi prot to lietot kā savu dzimto valodu.
- Vai viņi to mācās?
Jautājums pārsteidza Gedu, un viņš vilcinājās ar atbildi. acīmredzot atsaukdams atmiņā visu, kas viņam stāstīts un zināms par pūķiem Es nezinu, viņš beidzot teica. Ko mēs par pūķiem vispār zinām? Vai viņi māca cits citu tāpat kā mēs māte bērnu, vecākais jaunāko? Vai varbūt viņi ir tādi kā dzīvnieki, kas šo to iemācās, bet lielāko tiesu savas gudrības zina jau piedzimstot? Pat to mēs nezinām. Bet es visdrīzāk teiktu, ka pūķis un pūķa valoda ir viens. Vienota būtne.
- Un viņi nerunā nevienā citā valodā.
Geds pamāja ar galvu. Viņi nemācās, viņš teica. -Viņi ir.
Virtuvei cauri izskrēja Terru. Viens no viņas pienākumiem bija vienmēr piepildīt iekuru kasti, un, aitādas virsjakā ietinusies, siltu cepuri galvā, meitene cītīgi skraidīja no malkas šķūnīša uz virtuvi. Iemetusi nešļavu kastē pie pavarda, viņa atkal izsteidzās ārā.
- Ko viņa dzied? Geds jautāja.
- Terru?