- Tad, kad viņa ir viena.
- Bet viņa nekad nedzied. Viņa to nevar.
- Savā veidā var. "Tālāk par rietumiem rietumos…"
- Ā! Tenara iesaucās. Tas stāsts! Vai Ogions tev nav stāstījis par sievieti no Kemejas?
- Nē, viņš atbildēja, pastāsti!
Tenara vērpdama sāka stāstīt, un ratiņš dūca klusinātu pavadījumu. Stāsta beigās viņa sacīja: Kad Vēju maģistrs man teica, ka viņi meklējot "sievieti no Gontas" man ienāca prātā viņa. Bet tagad viņa jau noteikti ir mirusi. Un kā gan zvejnieku sieva, kura reizē ir pūķis, varētu būt arhimags!
- Bet Veidotājs taču neteica, ka sievietei no Gontas jākļūst par arhimagu, Geds sacīja. Viņš lāpīja saplēstas bikses, sēdēdams uz palodzes, kur kaut cik varēja izmantot krēslainās dienas gaišumu. Bija pagājis pusmēnesis kopš Saules atgriešanās, un joprojām bija gada aukstākais laiks.
- Ko tad viņš teica?
- "Sieviete no Gontas." Tā tu pati man stāstīji.
- Bet viņi tolaik taujāja, kurš būs nākamais arhimags.
- Un nesaņēma atbildi uz šo jautājumu.
- Bezgalīgi un mūžīgi ir magu dažādie spriedumi, Tenara sausi noteica.
Geds norāva diegu un aptina neizmantoto galu ap diviem pirkstiem
- Es Roukā mazliet paskolojos vārdu spēlēs, viņš atzinās. Bet šī, manuprāt, nav vārdu spēle. "Sieviete no Gontas" nevar kļūt par arhimagu. Neviena sieviete nevar būt arhimags. Kļūdama par to, viņa zaudētu visu iepriekš gūto prasmi. Roukas magi ir vīri viņu spēks ir vīru spēks, viņu zināšanas ir vīru zināšanas. Vīru cilts un magu cilts ir cirstas no vienas klints: spēks pieder vīriem. Ja sievietēm būtu šis spēks, vīri būtu tikpat kā
sievas, kas nespēj dzemdēt bērnus. Un sievas būtu tikpat kā vīri, kas to spēj.
_ Ha! Tenara atmeta un pēc brīža viltīgi ievaicājās: . Vai tad pasaule nepazīst karalienes? Vai tās nav bijušas sievietes, kurām piemīt spēks?
- Karaliene ir tikai sieviešu kārtas karalis. Tenara nicīgi nosēcās.
- Tas nozīmē, ka spēku viņai dod vīrieši. Tie ļauj viņai lietot savu spēku. Bet tas taču nepieder viņai, vai ne? Ne jau tāpēc karaliene ir varena, ka ir sieviete, bet par spīti tam.
Tenara pamāja ar galvu. Izstaipīdamās viņa atliecās atpakaļ no ratiņa. — Un kas tad ir sievietes spēks? viņa jautāja.
- To mēs laikam nezinām.
- Kad sievietei ir spēks tieši tāpēc, ka viņa ir sieviete? Droši vien tad, kad ir bērni. Kādu laiku…
- Varbūt viņas spēks ir mājās.
Tenara aplaida skatienu virtuvei. Bet mājas durvis ir ciet, — viņa teica. — Durvis ir aizbultētas.
- Tāpēc, ka jūs esat vērtīgas.
- Ā, jā. Mēs esam dārgumi. Kamēr mums nav spēka… Labi atceros, kad es to pirmoreiz iemācījos! Kosila man draudēja man, vienīgajai Kapeņu priesterienei. Un es aptvēru, ka esmu bezpalīdzīga. Man bija gods, bet spēks bija viņai — no Dievkarala, no vīrieša. Ai, kā tas mani saniknoja! Un izbiedēja… Mēs ar Cielavu par to reiz runājām. Viņa teica: "Kāpēc vīrieši baidās no sievietēm?"
- Ja spēks ir tikai otra vājumā, tad jādzīvo bailēs, sacīja Geds.
—Jā, bet šķiet, ka sievietes baidās pašas no sava spēka, baidās pašas no sevis.
— Vai viņas jebkad tiek mācītas sev uzticēties? Geds jautāja, un nākamajā brīdī virtuvē atkal ienāca Terru. Geda un Tenaras skatieni sastapās.
—Nē, Tenara teica. Uzticēšanos mums nemāca. Viņa noskatījās, kā meitene saliek kaste iekuru malku. Ja spēks būtu uzticēšanās… Man patīk šis vārds. Ja tas nenozīmētu visu šo iedibināto kārtību, kur cits par citu augstāks — karaļi un maģistri, magi un īpašnieki… Tas viss šķiet tik nevajadzīgi! īsta spēka, īstas brīvības pamatā ir uzticēšanās, nevis vara.
— Kā bērnu uzticēšanās vecākiem, — Geds piebilda. Brīdi abi klusēja.
— Uzticēšanās tiek dāvāta pat necienīgam ņēmējam, — viņš teica. — Roukas vīri uzticas sev un cits citam. Viņu spēks ir šķīsts, nekas to neaptraipa, un šo šķīstību viņi pieņem par visgudrību. Viņi nespēj iedomāties, ka varētu rīkoties (auni.
Tenara paskatījās uz viņu. Geds nekad vēl nebija tā runājis par Rouku no malas, kā pilnīgi nesaistīts svešinieks.
— Varbūt tur būtu vajadzīgas dažas sievietes, kas varētu viņiem norādīt uz šādu iespēju, sacīja Tenara, un Geds iesmējās.
Viņa atsāka vērpt. Es tomēr nesaprotu: ja var būt sieviešu kārtas karaļi, kāpēc nevar būt sieviešu kārtas arhimagi?
Terra klausījās.
—Karsts sniegs, sauss ūdens, — Geds atkārtoja gontiešu parunu. Karaļiem spēku dod citi vīrieši. Maga spēks ir viņa paša spēks — tas ir viņš pats.
—Un tas ir vīrieša spēks. Jo mēs pat nezinām, kas ir sievietes spēks. Labi. Saprotu. Un tomēr: kāpēc viņi nespēj atrast arhimagu vīrieti?
Geds pētīja atirušo bikšu vīli. Ja Veidotājs neatbildēja uz viņu jautājumu, tad viņš atbildēja uz citu uz jautājumu, ko viņi netika uzdevuši. Varbūt vajadzīgs to uzdot.
Vai tā ir mīkla? vaicāja Terru.
Jā, Tenara atbildēja. Bet mēs šo mīklu nezinām. Zinām tikai atbildi. Atbilde ir: "Sieviete no Gontas."
To ir daudz, kādu laiku padomājusi, Terru teica. Acīmredzot apmierināta ar dzirdēto, viņa devās pēc oakamās iekuru nastas.
Geds noraudzījās meitenei pakaļ. "Viss ir pārvērties…" viņš sacīja. Viss… Dažreiz es domāju, Tenara, varbūt Lebannena karaļvalsts ir tikai visa sākums. Durvis… Un viņš ir durvju saīgs. Tādam netikt garām.
Viņš šķiet tik jauns, Tenara maigi teica.
-Tikpat jauns kā Morreds, kad sastapa Melnos kuģus.
Tikpat jauns kā es, kad… — Geds aprāvās un pievērsa skatienu logam, aiz kura caur kailajiem kokiem vīdēja sasaluši lauki. — Un ari tu, Tenara, tajā tumšajā vietā… Kas ir jaunība vai vecums? Es nezinu. Reizēm man šķiet, ka esmu dzīvojis tūkstoš gadu; reizēm pašam sava dzīve šķiet kā bezdelīgas lidojums garām mūra plaisai. Esmu miris un atdzimis gan sausajā zemē, gan šeit, zem saules, vairāk nekā vienu reizi. Un "Radīšana" mums stāsta, ka mēs visi esam atgriezušies un mūžīgi atgriežamies pie sākotnes un sākotne ir neizsīkstoša. Vien nāvē dzīve… Es par to domāju, kalnos ganīdams kazas, un diena turpinājās mūžīgi, kaut ari ik pa brīdim nemanot pienāca vakars un atkal rīts… Es iemācījos kazu gudrību. Un domāju: par ko ir šīs manas bēdas? Kuru cilvēku es apraudu? Arhimagu Gedu? Kāpēc kazu gans Vanags ļimst aiz bēdām un kauna par viņu? Ko es esmu izdarījis, lai man vajadzētu kaunēties?
Neko, — Tenara teica. Nekad un neko!
Esmu gan, iebilda Geds. Visa cilvēku diženība balstās uz kaunu, izaug no tā. Tā nu kazu gans Vanags i apraudāja arhimagu Gedu. Un ganīja kazas, kā zēnam viņa gados piederas darīt…
Pēc brīža Tenara pasmaidīja. Mazliet bikli viņa teica— Sūna stāstīja, ka tev toreiz esot bijis ap piecpadsmit gadu.
- Tā varēja būt. Ogions man rudenī deva vārdu, un nākamajā vasara es aizbraucu uz Rouku… Kas bija tas zēns? Tukšums… Brīvība.
- Kas ir Terru, Ged?
Viņš ilgi neatbildēja, un Tenara nodomāja, ka atbildes nebūs, bet tad viņš teica: — Ar tādām zīmēm… Kāda brīvība viņu gaida?
- Tātad mūsu brīvība esam mēs paši?
- Tā man šķiet.
- Tu ar savu spēku šķiti tik brīvs, cik vien cilvēks var būt. Bet par kādu cenu? Kas tevi darīja brīvu? Un es… Mani veidoja kā māla figūru, mani darināja to sieviešu griba, kuras kalpoja Senajiem Spēkiem vai varbūt vīriešiem, kuri izgudroja visas šīs kalpošanas, ceļus un vietas… es vairs nezinu, kam viņas kalpoja. Tad es aizgāju un bridi biju brīva kopā ar tevi, pēc tam ar Ogionu. Bet tā nebija mana brīvība. Tā tikai deva man izvēli, un es izvēlējos. Izvēlējos veidot sevi kā māla figūru, kas noderīga lauku mājām, māju saimniekam un mūsu bērniem. Es izveidoju sevi par trauku. Es pazīstu tā formu. Bet mālu ne. Dzīve lika man dejot. Es protu dejas. Bet nezinu, kas ir dejotāja.