- Tā saimnieks man teica, Taunsends atbildēja.
- Vai tiešām? Tenara atjautāja.
Dzirdēdams mātes toni, Zvirgzds sadrūma vairāk nekā jebkad.
- Nu tad es netraucēšu tevi un tavu saimnieku, Tenara teica un aizgriezās, bet Taunsends sacīja: Man tev nododama ziņa, Goha.
- Trešā reize esot izšķirošā.
- Vecā burve, atceries, vecā Sūna viņai nav gluži labi. Tā kā es taisījos nākt uz Vidusieleju, viņa teica: "Pasaki Gohas kundzei: ja var, lai atnāk šurp, jo es pirms miršanas gribētu viņu redzēt"
Krauklis, maitu krauklis, Tenara nodomāja, naidīgi lūkodamās ļauno ziņu nesējā.
- Vai viņa ir slima?
- Guļ uz miršanu, Taunsends atbildēja ar smīnu, kas varbūt nozīmēja līdzjūtību. Nolikās jau ziemā un kļūst arvien vārgāka, tāpēc lika tev pateikt, ka briesmīgi gribot tevi pirms miršanas redzēt.
- Paldies par ziņu, Tenara rāmi atbildēja un pagriezās uz mājas pusi. Taunsends kopā ar Zvirgzdu devās uz aitu aplokiem
Pusdienas gatavodama, Tenara teica Gedam unTerru: — Man jāiet turp.
- Protams, Geds atbildēja. Ja vēlies, iesim visi trīs.
- Tu nāksi? Pirmo reizi šai dienā Tenaras seja noskaidrojās, it kā negaisa mākonis būtu aizslīdējis pamalē. -Tas ir labi, viņa teica, tas ir labi… Es negribēju lūgt, bet domāju, ka varbūt… Terru, vai tu gribētu iet atkal kādu laiku padzīvot mazajā namiņā Ogiona mājā?
Terru brīdi stāvēja un domāja. — Es varētu apskatīt
savu firziku koku, viņa teica. » »
- Jā, un satikt Niedri… Kripatu… un Sūnu, nabaga Sūnu! Ai, kā es esmu sailgojusies, sailgojusies doties atpakaļ uz turieni, tikai man šķita, ka tas nebūtu labi. Te visu laiku bija tik daudz darba saimniecībā… un…
Viņai likās, ka bijis vēl kāds iemesls, kāpēc viņa nav gājusi atpakaļ, nav ļāvusi sev domāt par iešanu atpakaļ un līdz šim brīdim nav pat zinājusi, ka ir ilgojusies pēc turienes; bet, lai kāds būtu Šis iemesls, tas aizslīdēja projām kā ēna, kā aizmirsts vārds. Nez, vai kāds ir rūpējies par Sūnu, vai ir aizsūtījis pēc dziednieka? Re Albi tuvumā viņa ir vienīgā dziedniece, bet Gontas ostā taču dzīvo cilvēki, kas varētu viņai palīdzēt. Ai, nabaga Sūna! Es gribu iet turp… Šovakar ir pārāk vēls, bet es došos ceļā rit agri no rīta. Un lai saimnieks pats gādā sev brokastis!
— To viņš iemācīsies, Geds teica.
— Neiemācīsies. Viņš atradīs sev kādu muļķa sievieti, kura būs ar mieru to darīt Ek! Viņa aplaida virtuvei kaismīgu skatienu. Man viņai jāatstāj visi divdesmit gadi, kuros esmu berzusi šo galdu. Ceru, ka viņa pratīs to novērtēt!
Zvirgzds atveda Taunsendu vakariņās, bet no naktsmājām aitu tirgonis atteicās, kaut gan tās tika piedāvātas pieņemtās pieklājības labad. Tādā gadījumā viņam būtu jādod viena no viņu gultām, un tāda doma Tenarai nepatika. Viņa ar atvieglojumu noskatījās, kā Taunsends zilajā vasaras vakara krēslā dodas uz ciematu pie saviem paziņām.
— Rīt mēs no paša rīta iesim uz Re Albi, dēls, -Tenara teica Zvirgzdam. Vanags, Terra un es.
Zvirgzds šķita tāds kā iztrūcies.
— Tā vienkārši iesiet prom?
—Tāpat kā aizgāji un atnāci tu, māte atbildēja. Tagad paskaties šurp, Zvirgzd: šī ir tava tēva naudas lādīte. Tajā ir septiņi ziloņkaula gabali un parāda kauliņi no vecā Tilta, bet viņš nekad to nesamaksās, viņam nav naudas. Šos piecus Andradas naudas gabalus Krams dabūja, kad četrus gadus pēc kārtas pārdeva aitādas kuģapreču tirgonim Velmutā, bet tu toreiz biji vēl zēns. Šie trīs Havnoras gabali ir maksa no Vadža par Augstā Strauta saimniecību, kura viņš nopirka no mums. Es pamudināju tavu tēvu to pirkt, palīdzēju to savest kārtībā un vēlāk pārdot. Šo
s trīs gabalus ņemšu es, jo esmu tos nopelnījusi. Pārējais kopā ar saimniecību viss ir tavs. Tu esi saimnieks.
Garais, kalsnais vīrietis stāvēja, pievērsis skatienu naudas lādītei.
- Ņem visu. Es tos negribu, viņš klusi teica.
- Man nevajag. Tomēr paldies tev, dēls. Paturi šos Četrus naudas gabalus. Kad apprecēsies, uzskati to par manu dāvanu tavai sievai.
Viņa nolika lādīti agrākajā vietā aiz lielā šķīvja uz skapja augšējā plaukta, kur to vienmēr bija glabājis Krams.
— Terru, sakārto mantas, jo mēs dosimies ceļā ļoti agri.
- Kad tu būsi atpakaļ?—Zvirgzds jautāja, un viņa balss tonis atsauca Tenarai atmiņā trauslo, nemierīgo bērnu, kāds viņš bija pirms daudziem gadiem. Bet viņa tikai atbildēja: Nezinu, mīļais. Ja būšu tev vajadzīga, atnākšu.
Tenara tūlīt sameklēja visiem ceļa apavus un somas.
- Zvirgzd, viņa teica, tu varētu kaut ko manis dēļ izdarīt.
Dēls bija apsēdies pie pavarda un izskatījās drūmas neziņas pārņemts. Ko tad?
- Aizej drīzumā uz Velmutu un apciemo savu māsu. Un pastāsti, ka esmu aizgājusi atpakaļ uz Pārkares klintīm. Ja esmu viņai vajadzīga, lai atsūta ziņu.
Zvirgzds pamāja ar galvu. Viņa skatiens pievērsās Gedam, kurš jau bija sakravājis savas nedaudzās mantas ar pieredzējuša ceļotāja rūpību un lietpratību un tagad lika vietā šķīvjus, lai atstātu virtuvi kārtībā. Kad tas bija padarīts, viņš apsēdās pretī Zvirgzdam un sāka vērt jaunu auklu savas mugursomas aizdares caurumiņos, lai tās augšdaļu varētu savilkt un aizsiet.
- To dara ar īpašu mezglu, Zvirgzds teica. — Ar jūrnieku mezglu.
Geds klusēdams padeva somu viņam un noskatījās, kā puisis, tāpat klusēdams, samet auklu mezglā.
— Redzi, labāk aizvelkas ciet, viņš teica, un Geds pamāja ar galvu.
Viņi izgāja no mājām rīta tumsā un aukstumā. Gontas kalna rietumu pusē saule parādās vēlu, un sasildīties viņi varēja, tikai strauji iedami, līdz beidzot saule tika garām masīvajai dienvidu virsotnei un sāka apspīdēt ceļinieku muguras.
Terru bija divreiz brašāka gājēja nekā iepriekšējā vasarā, tomēr līdz Re Albi bija divu dienu ceļojums. Pēcpusdienā Tenara jautāja: — Vai mēģināsim šodien tikt līdz Ozolu Avotiem? Tur ir kaut kas līdzīgs naktsmītnei. Mēs tur padzērāmies pienu, vai atceries, Terru?
Geds lūkojās augšup uz kalniem ar dompilnu izteiksmi sejā. Es zinu vienu vietu tepat…
— Jauki, — sacīja Tenara.
Netālu no augstā ceļa pagrieziena, no kura pirmoreiz varēja ieraudzīt Gontas ostu, Geds nogriezās no ceļa mežā, kas sedza stāvās, augšupejošās piekalnes. Rietošā saule raidīja slīpus, sarkanzeltainus starus tumsā starp stumbriem un zem zariem. Apmēram pusjūdzi viņi kāpa augšup pa vietu, kurā Tenara neredzēja nekādas takas, līdz nokļuva nelielā piekalnes laukumiņā pļavā, kuru no vēja aizsargāja klints siena un apkārtējais mežs. No šejienes varēja redzēt kalna ziemeļu augstienes, un starp lielo egļu galotnēm bija skaidri saskatāma rietumu puses jūra. Valdīja pilnīgs klusums, un tikai retumis vējš iešalcās egļu zaros. Augstu kokā, rieta saules apmirdzēts, ilgi dziedāja kalnu cīrulis un, beidzis skanīgo vakara dziesmu, nolaidās ligzdā nenomīdītajā zālē.
Viņi trijatā paēda vakariņās maizi ar sieru. No jūras kalnā pamazām kāpa tumsa. Saklājuši no apmetņiem guļvietu, viņi likās gulēt: Terru blakus Tenarai, Tenara blakus Gedam. Nakts vidū Tenara pamodās. Tuvumā kliedza pūce, un atkārtotais sauciens atgādināja zvana skaņu; tālu, augstu kalnos kā zvana rēgs tai atsaucās otra pūce. Tenara nodomāja: "Es paskatīšos, kā jūrā riet zvaigznes," — taču aizmiga atkal ciešā, mierīgā miegā.
Viņa pamodās pelēkā rītausmā un ieraudzīja Gedu sēžam sev blakus; viņš bija savilcis ap pleciem apmetni un pa kalnu plaisu lūkojās uz rietumiem. Tumšā seja bija pilnīgi nekustīga, klusuma pārņemta, tāda, kādu viņa to bija redzējusi pirms daudziem gadiem Atuanas krastā. Viņa skatiens nebija nolaists lejup kā toreiz; viņš lūkojās tālu rietumu bezgalībā. Sekodama viņa skatienam Tenara redzēja, kā tuvojas ausma sārti zeltainais spožums dzidri atstarojās visā debesu klajumā.