Šai tālajā Pārkares malā auga vienīgi ķērpji un klinšaugi; šur tur vīdēja vēl kāda zila, vēju pluinīta pīpene kā raupjajos, apdrupušajos akmeņos iekritusi poga. Uz ziemeļaustrumiem no kraujas, salas iekšzemes pusē, virs šauras purvāju joslas augšup slējās tumšais, milzīgais Gontas kalna sāns, gandrīz līdz virsotnei apaudzis mežiem. Klints pacēlās tik augstu virs līča, ka vajadzēja noliekties lejup, lai redzētu tā ārējos krastus un Esari attālās zemienes. Aiz tām, dienvidrietumu virzienā, redzamas bija tikai debesis un jūra.
Re Albi pavadītajos gados Tenara allaž labprāt bija nākusi šurp. Ogions mīlēja mežus, bet viņa bija ilgus gadus dzīvojusi tuksnesī, kur simtiem jūdžu apkārtnē vienīgie koki grubuļaini, zaroti firziķi un ābeles auga tikai niecīgajā dārzā un bezgalīgajās vasarās tos vajadzēja laistīt ar rokām, un kur neauga nekas zaļš, valgs un lekns, bet redzams bija vienīgi kalns, plašs līdzenums un debesis, un viņai klints krauja patika labāk nekā mežu ielenkums. Viņai patika, ja virs galvas pletās klajas debesis.
Arī ķērpji, pelēkie klinšaugi un bezkātu pīpenes viņai patika, jo tie bija veci paziņas. Tenara apsēdās uz klints plātnes dažas pēdas no kraujas malas un lūkojās jūrā, kā bieži bija darījusi agrāk. Saule karsēja, bet nerimtīgais vējš nožāvēja sviedrus uz rokām un sejas. Tenara atliecās atpakaļ, atbalstīdamās uz plaukstām, un, ne par ko nedomādama, ļāva sevi pārņemt saulei, vējam, debesīm un jūrai. Tomēr kreisā plauksta atgādināja viņai par savu esamību, un vina paskatījās, kas to dursta. Tas bija sīks dadzis, paslēpies smilšakmens spraugā un tik tikko izslējis savus bezkrāsas dzelkšņus gaismā un vējā. Vējam pūšot, tas stīvi klanījās un, turēdamies ar saknēm akmenī, pretojās pūsmai. Tenara ilgi lūkojās tajā.
Kad viņa atkal pacēla skatienu uz jūru, zilajā dūmakā, kur ūdens sastopas ar debesīm, viņa vēl zilāku ieraudzīja kādas salas piekrasti: tā bija Oranea, Iekšējo salu vistālākā austrumu cietzeme.
Tenara sapņodama lūkojās tik tikko saskatāmajā sapņu ainā, līdz viņas uzmanību piesaistīja kāds putns, kas no rietumu puses lidoja pāri jūrai. Tā nebija kaija, jo lidojums bija ļoti vienmērīgs, un pelikāns nevarēja lidot tik lielā augstumā. Vai tā būtu meža zoss vai varbūt starp salām ieklīdis albatross — lielais, retais viesis no atklātās jūras? Tenara vēroja lēnos spārnu vēzienus tālu un augstu žilbinošajā gaisā. Tad viņa piecēlās kājās, mazliet atkāpās no kraujas malas un palika nekustīgi stāvam; viņas sirds sāka neganti dauzīties un elpa iestrēga kaklā, bet acis kā piekaltas raudzījās uz izliekto, tēraudpelēko ķermeni, ko nesa gari, ugunssarkani plēvspārni, uz izstieptajiem nagiem un dūmu grīstēm, ko lidotājs atstāja gaisā aiz sevis.
Tas lidoja tieši uz Gontu, tieši uz Pārkares klintīm, tieši pie viņas. Tenara redzēja rūsgano zvīņu mirdzumu un spīdumu garenajā acī. Viņa redzēja sarkano mēli, kas bija liesmu mēle. Dvesdams uguni, pūķis ar dārdošu šņācienu tuvojās laukumam virs klints, un vējš nesa šurp deguma smaku.
Nezvēra ķetnas atsitās pret klinti. Dzelkšņotā aste locīdamās nožvadzēja, un spārni, kas saules apspīdētajās vietās kvēloja koši sarkani, ar dunošu švīkstu piekļāvās zvīņotajiem pleciem. Galva lēni pagriezās. Pūķis paskatījās uz sievieti, kura stāvēja sirpjiem līdzīgo nagu tvēriena attālumā. Sieviete skatījās uz pūki. Viņa juta milzīgā auguma karstumu.
Tenara bija dzirdējusi, ka cilvēki nedrīkstot skatīties pūķiem acīs, bet tam nebija nekādas nozīmes. Pūķis skatījās tieši viņā ar savām dzeltenajām acīm zem bruņotajiem vairogiem, kas plašā lokā slējās virs šaurā puma un kvēlošajām, kūpošajām nāsīm Un Tenaras sīkā, maigā seja un tumšās acis raudzījās tieši uz pūķi.
Neviens neteica ne vārda.
Pūķis pagrieza galvu mazliet iesāņus, lai runādams neapdedzinātu sievieti, bet varbūt tas iesmējās, ar oranžu liesmu izdvesdams varenu: Ha!
Tad lielais ķermenis pieplaka zemei, un pūķis ierunājās, bet vārdi nebija domāti viņai.
— Ahivaraihe, Ged, — tas itin rāmi teica, dvesdams dūmus un zibinādams liesmaino mēli, tad nolieca galvu.
Tikai tad Tenara pirmoreiz pamanīja, ka pūķim uz muguras ir cilvēks. Tas sēdēja iedobē starp diviem augstajiem, zobeniem līdzīgajiem izciļņiem, kuri stiepās pār visu pūķa muguru; iedobe atradās aiz kakla virs pleciem, kur sākās spārni. Cilvēka plaukstas bija iekrampējušās pūķa tumši rūsganajās kakla zvīņās un galva atspiesta pret dzeloņveidīgā izciļņa pamatni, it kā viņš būtu aizmidzis.
— Ahi eheraihe, Ged! — pūķis teica mazliet skaļāk; garā mute visu laiku šķita itin kā smaidām un atsedza dzeltenīgus zobus Tenaras apakšdelma garumā ar baltiem, asiem galiem.
Vīrietis nepakustējās.
Pūķis pagrieza iegareno galvu un atkal paskatījās uz Tenaru.
- Sobriost, tas sacīja Čukstā, kas izklausījās kā metāla šņirksts pret metālu.
Šo Radīšanas valodas vārdu viņa zināja. Ogions viņai bija iemācījis visu, ko viņa šajā valodā gribēja apgūt. Kāp augšā, teica pūķis, kāp augšā! Un Tenara redzēja pakāpienus. Nagotā ķetna, izliektais elkonis, pleca locītava, pirmie spārnu muskuļi: Četri pakāpieni.
Arī Tenara izdvesa: Ha! -, taču viņa nemēģināja smieties, tikai atgūt elpu, kas joprojām strēga kaklā; uz brīdi viņa nolieca galvu, lai apspiestu reibinošo vārgumu. Tad sieviete devās uz priekšu, pagāja garām ķetnām, garajai bezlūpu mutei un garajai, dzeltenajai acij un uzkāpa pūķim uz pleca. Viņa saņēma vīrieša roku. Viņš nepakustējās, taču noteikti bija dzīvs, jo pūķis viņu bija
atnesis šurp un runājis ar viņu. Nāc! Tenara teica, tad ieskatījās viņa sejā un atsvabināja kreisās rokas krampjaino tvērienu. Nāc, Ged! Iesim!
Viņš mazliet pacēla galvu. Viņa acis bija atvērtas, taču skatiens neredzošs. Tenarai vajadzēja apiet viņam apkārt, saskrambājot kājas pret karsto, zvīņoto pūķa ādu, un atbrīvot labo roku no smailā izciļņa lielā dzeloņa pamatnē. Cieši satvērusi vīrieti aiz rokām, Tenara pa pusei nēšus, pa pusei vilkšus nonesa viņu lejup pa Četriem dīvainajiem pakāpieniem līdz zemei.
Geds saņēmās tiktāl, lai spētu turēties pie Tenaras, taču spēka viņam nebija nemaz. Viņš novēlās no pūķa uz klinšainās zemes kā maiss, kas izmests pāri bortam, un palika nekustīgi guļam.
Pūķis pagrieza milzīgo galvu un pēc gluži dzīvnieciska paraduma apošņāja guļošo ķermeni.
Tad nezvērs pacēla galvu, un ar žvadzošu, metālisku troksni pa pusei pacēlās arī tā spārni. Lielās ķetnas pavirzījās tālāk no Geda, tuvāk kraujas malai. Dzeloņu rinda uz kakla sakustējās, pūķis pagrieza galvu atpakaļ un vēlreiz paskatījās Tenarai tieši sejā; tad atskanēja balss, kas atgādināja cepļa uguns sauso dārdoņu: Thesse Kalessin.
Jūras vējš svilpoja pūķa puspaceltajos spārnos.
— Thesse Tenar, — sieviete skaidrā, drebošā balsī atbildēja.
Pūķis pievērsa skatienu jūras rietumu pamalei. Metāliskajām zvīņām grabot un žvadzot, garais ķermenis izliecās, un nezvērs, spēji izpletis spārnus, pieplaka zemei un palēkdamies uzlidoja no kraujas malas gaisā. Aste, pārslīdēdama klintij, atstāja smilšakmenī nevienādas švīkas. Sarkanie spārni nolaidās, pacēlās, vēlreiz nolaidās, un Kalesins jau atradās tālu no zemes, lidodams taisnā ceļā uz rietumiem.
Tenara noraudzījās pūķim pakaļ, līdz tas izskatījās mazs kā meža zoss vai kaija. Gaiss visapkārt šķita salts. Pūķa klātbūtnē te bija valdījis speltes karstums, ko izstaroja tā iekšējā uguns. Tenara nodrebinājās. Viņa apsēdās uz akmens blakus Gedam un sāka raudāt. Paslēpusi seju rokās, viņa ļāva vaļu skaļiem šņukstiem. Ko lai es tagad daru? sieviete iesaucās. Ko es tagad varu darīt?