— Mīļo profesor, Nils ir sajūsmā par jūsu lekciju!
— Ai, mīļā Dotij, man ir ne mazāk iemesla būt sajūsmā par Nilu.
Šos vārdus teikdams, es pametu aizdomu pilnu skatienu uz viņa pusi, taču jaunā cilvēka seja laistījās miera pilnā priekā.
— Kur tad Lianas kundze? Kādēļ viņa nav kopā ar jums? — Dotija apjautājās.
— Vai tad viņa bija šeit?
Dotija un Nils pavērās manī platām acīm. Par laimi es atcerējos savu sarunu ar sargu un šķietamā Birminga lūgumu, lai Liana viņam piezvanot uz klubu. «Tātad Liana atbrau
kusi tieši šurp.» Es uz mirkli aizveru acis, lai noslēptu apjukumu, kas mani bija pārņēmis, centos atgūties. «Un mans teledubultnieks ir saticies ar viņu! …»
— Piedodiet, Dotij, bet man būtu ļoti nepieciešams parunāt ar Nilu vienatnē.
Šķiet, meitene jau pati sāka noģist, ka noticis kas neparasts.
— Varbūt jums būtu labāk uzkāpt augšā, mazajā viesistabā, — viņa ierosināja neparasti bikli, ar nedrošu kustību atmezdama no pieres gaišo matu cirtu.
— Ieiešu tev pakaļ, tiklīdz atbrīvošos, — Nils piemetināja.
Desmitiem ziņkārīgu skatienu mūs pavadīja līdz pašām viesistabas durvīm.
Nils ierunājās pirmais:
— Profesora kungs, es nemūžam nebūtu domājis, ka ir iespējama tik strauja evolūcija.
— ? ?
— Es domāju — jūsu uzskatu evolūciju.
— Manu uzskatu?
Nils acīm redzami apmulsa, nezinādams, kā uz šiem jautājumiem reaģēt. Ar pūlēm pārvarējis kautrību, viņš mēģināja turpināt pārtraukto domu:
— Jūsu viedokli kara jautājumā… vārdu sakot, jūs, profesora kungs, ļoti labi saprotat, par ko es runāju …
— Jā, jā, zināms, lūdzu turpiniet.
— Jūs, protams, iemantosiet ne mazums ienaidnieku, tomēr es uzskatu… nē, tas laikam nav īstais vārds … es esmu pilnīgi pārliecināts, ka…
-— Nil, — es pārtraucu, — atgādiniet, lūdzu, ko īsti es šovakar teicu par karu?
Šai brīdī mēs iegājām viesistabā.
Cieši apsistajām durvīm cauri netika ne visniecīgākā skaņa. Mīkstie, ērtie atzveltnes krēsli noskaņoja uz atklātu, uzticības pilnu sarunu. Mēs tomēr laikam viens otru pilnībā nesapratām. Saruna neraisījās.
Es jau daudzkārt biju tērzējis ar Kersenu par visdažādākajiem tematiem. Viņš pret mani arvien mēdza būt atklāts un dažreiz izteica tādus spriedumus, kas, nonākuši ausīs kādam no priekšniecības, varētu radīt nopietnas sekas. Nils, kurš savas jaunības dēļ tiecās uz radikālām, brīvdomīgām idejām, jāatzīstas, ar saviem uzskatiem parasti manī neizraisīja sevišķu sajūsmu. Šoreiz es it īpaši nejutu ne mazāko vēlēšanos ielaisties diskusijā par šādiem jautājumiem.
Mans pēdējais jautajums tik ļoti parsteidza Nilu, ka viņš ilgi nevarēja attapties.
— Bet vai tad jūs, profesora kungs, esat aizmirsis . ..
— Iedomājieties, Nil, — es viņu pārtraucu, — es neatceros itin nekā. Bet kāpēc tad jūs izliekaties, it kā būtu visu aizmirsis?
— Apžēlojaties, profesora kungs …
— Nepārtrauciet! Ļaujiet man pabeigt. Ko jūs esat izdarījis? Atbildiet, kur ir televīzijas ierīce un kas ar to noticis?!
Pārsteigtais Nils aiz brīnumiem bija zaudējis valodu.
— Jūs domājat baterijas, profesora kungs? — viņš stomīdamies izdabūja pār lūpām.
— Nē! Es runāju par savu televīzijas * ierīci!
— Bet es taču jums jau ziņoju, profesora kungs…
— Kad un kam jūs ziņojāt?
Nils nobāla.
— Profesora kungs, es jūs nemaz vairs nesaprotu.
— Jūs ļoti labi saprotat, par ko ir runa.
— Kad mēs abi kopā iznācām no laboratorijas, es jums sīki izstāstīju par baterijā atklāto defektu…
— Pagaidiet. Es jau jums teicu, ka neko neatceros. Kad jūs izstāstījāt?
— Kad iznācām no «Pils».
Es nevilšus paliecos uz priekšu. Tajā brīdī mans izskats laikam bija tik draudīgs, ka Nils instinktīvi atrāvās atpakaļ.
— Ņemiet vērā, Nil, ka viss, ko tagad sakāt, ir ārkārtīgi svarīgs!
— Bet, dieva dēļ, kas tad ir noticis? Pasakiet jel beidzot. Es jūs lūdzu . . .
— Tas esat jūs, kam viss ir atklāti jāizstāsta! Klājiet vaļā visu, kas notika pēc tam, kad jūs uzkāpāt laboratorijā pārbaudīt, baterijas.
Nils nedroši pa mīņājās no vienas kajas uz otru.
— Nu, runājiet taču!
— Tikko biju sagatavojies ziņot jums par atklāto defektu …
— Tālāk …
— … Kad jūs ienācāt studijā.
— Bet pēc tam?
— Bet profesora kungs …
— Kas notika pēc tam, es jums prasu?!
— Pēc tam mēs devāmies uz klubu. Pa ceļam es jums sīki izstāstīju par bojājumu…
— Vai manā rīcībā jūs nekā sevišķa nesaskatījāt?
— Toreiz vēl ne.
— Tā. Tātad vēlāk tomēr saskatījāt. Un kad tad? — Nils nosarka.
— Nekautrējieties! Šoreiz ceremonijas nav vietā!
— Patiesību sakot, vienīgi pašlaik, profesora kungs.
Cik daudz reižu man vēlāk nācās atcerēties šo sarunu!
Nils tobrīd bija tik nopietns kā vēl nekad, tomēr es viņu sarāju:
— Pie velna jūsu jokus! Man tagad prāts uz tiem nenesas!
Nils neatbildēja. Man pēkšņi kļuva viņa žēl. Es nodomāju, ka vienkāršāk būtu bijis viņam pateikt tieši: «Nil, «reproducētais Bir- mings» ir pazudis. Kāds to nolaupījis. Es turu aizdomās jūs. Ko jūs par to varat teikt?» Tomēr kāda iekšēja balss mani brīdināja no tā: «Neizstāsti visu Nilam, — ja nu izrādīsies, ka tavs dubultnieks nemaz nav nozagts…»
— Nil, saprotiet: viss, kas noticis pēdējās stundās, ir pilnīgi pagaisis no manas atmiņas.
Es laikam esmu pastrādājis kaut ko tādu, par ko man tagad jāatbild. Tādēļ man nepieciešams zināt visu līdz pēdējam sīkumam, ko es tiku runājis un darījis.
— Vai jūs, profesora kungs, ar to gribat teikt, ka savu lekciju nolasījāt afekta stāvoklī?
— Tieši to, Nil. Turpiniet!
Jā, tiesa gan, Nilam bija daudz vairāk pamata izturēties pret mani ar neviltotu līdzjūtību. Viņš izbijies raudzījās manī. Ko tur teikt, viņam to nevarēja ņemt ļaunā, ārēji mana izturēšanās nedeva ne mazākās iespējas šaubīties par to, ka Nilam ir darīšana ar prātā jukušu.
— Profesora kungs … Varbūt jūs tomēr paskaidrotu, kas ar jums notiek? — viņš ar pūlēm izrunāja.
— Cik reižu man jums jāsaka, Nil, — jautājumus uzdodu es, jūsu uzdevums ir uz tiem atbildēt!
— Labi, labi. Tad nu tā, profesora kungs, jūs stāstījāt par savu jaunību. Teicāt, ka cilvēkiem vajagot arvien būt drosmīgiem, censties panākt, lai piepildītos viņu visskaistākie sapņi.
— Tālāk.
— Bet pēc tam jūs aicinājāt mani saglabāt uzticību ideāliem un neielaisties nekādos kompromisos.
— Vārdu sakot, kūdīju jūs uz dumpi?
— Tādus vārdus jūs netikāt. teicis, profesora kungs, jūs tikai apgalvojāt, ka zinātnei jāveicina nevien tehniskais, bet arī sabiedriskais progress.
— Kā tad jūs uz to reaģējāt?