— Biju bezgala laimīgs; jāatzīstas, man tas nāca gluži negaidīti, ka profesora kungs tik konsekventi pievienojās maniem uzskatiem.
— Hm, interesanti! Tālāk, Nil, papūlieties atminēties visu pēc iespējas precīzāk. Kā tad bija, vai mēs gājām kājām?
— Profesora kungam pēc lietus gribējās pastaigāties. Nolēmām pastaigāt pa Nacio- r.ālo parku, bet pēc tam profesora kungs atcerējās, ka viņam jāpārģērbjas.
— Ak jāpārģērbjas?
— Jā, lekcijai.
Jo vairāk pārliecinājos, ka Nils runā patiesību, jo spēcīgāka manī auga nenovēršamas nelaimes sajūta, man likās, ka gāžos bezdibenī. Visa mana būtne bija bez žēlastības iežņaugta it kā drausmīgās spīlēs …
— Interesanti, kur tad es pārģērbos?
— Savā mājā, protams.
— Kreti prospektā?
— Jā, villā.
— Un jūs mani pavadījāt tieši uz mājām?
— Jā.
— Kā tad mēs tur nokļuvām?
— Cik atceros, jūs, profesora kungs, teicāt, ka nebūtu par ļaunu kaut reizi pamēģināt, kā brauc vienkārši mirstīgie …
— Vienkārši mirstīgie?
- Jā.
— Mēs laikam braucām ar autobusu?
— Nē, ar metro.
— Bet pēc tam?
— Jūs pārģērbāties, un pēc tam mēs devāmies šurp, uz klubu.
Manas smadzenes darbojās zibenīgi, un, neskatoties uz to, šķita, it kā galvā nerastos neviena vienīga kaut cik saprātīga doma. Tātad iznāk, ka mans teledubultnieks ierodas pie manis mājās un rīkojas tur kā saimnieks? Tādā gadījumā nebūtu grūti viņu izsekot un aizturēt. Bet cik visam tam var ticēt? Prāts nespēj aptvert…
— Kā mēs nokļuvām šeit?
— Profesora kunga mašīnā.
— Kurā?
— Zilajā «Bekerā».
— Un jūs apliecināt, ka klubā es uzstājos ar priekšlasījumu?
— Protams!
— Nu, bet pēc tam?
— Neilgi pirms jūsu uzstāšanās piezvanīja Lianas kundze.
— Nevelciet garumā, Nil.
— Drīz viņa atbrauca uz šejieni, acīm redzot, jūs bijāt viņu ielūdzis. Pēc priekšlasījuma jūs kopā ar viņu iesēdāties mašīnā.
— Un kurp mēs devāmies?
— Jūs neteicāt.
— Bet vai mēs ar jums kaut ko norunā- t jām?
— Nē. Starp citu, norunājām, ka rīt no rīta turpināsim eksperimentus.
— Kur tieši?
— Mūsu studijā, «Pilī».
— Tur, kur atradās «reproducētais Bir- mings»?
— Jā. Jo tāds pat defekts var atklāties kurā katrā citā baterijā …
— Kā tad īsti šis defekts izpaužas?
— Notiek spontāns kontakts gammas staru zonā starp baterijas «Bēta» pakāpēm, un tā
rezultātā — īssavienojums. Izdarot sīkas izmaiņas konstrukcijā, šo trūkumu var viegli novērst.
— Piekritu.
Nils uzmeta man jautājošu skatienu, it kā gaidītu tālākus paskaidrojumus.
— Nil, kā jūs domājat pavadīt atlikušo vakaru un nakti?
— Līdz kādiem pulksten divpadsmitiem būšu klubā kopā ar Dotijur pēc tam braukšu mājās.
— Vienu mirklīti, Nil. Man gribētos pārliecināties, vai patiešām viss noticis tā, kā jūs teicāt. Esiet tik laipns un piezvaniet uz manu villu, uz Kreti prospektu. Noskaidrojiet, lūdzu, kad es izgāju no mājas. Klausuli tūdaļ pasniedziet man: atbildi gribu dzirdēt pats.
Nabaga Nils, kādas mocības gan viņam nācās pārdzīvot šajā nelaimīgajā vakarā! Ar trīcošu roku viņš uzgrieza numuru.
Pie telefona pienāca mans sulainis Dāvids.
— Labvakar! Runā no Beklahema kluba, pasauciet, lūdzu, profesoru Birmingu … Aizbraucis? Kad? Bez ceturkšņa astoņos? Pateicos jums.
Es skaidri sadzirdēju atbildes.
— Jūs neesat vesels, profesor?
Jāatzīstas, ka visa ši komēdija man bija līdz kaklam apnikusi, taču citādi nebūtu izdevies no Nila izvilināt ne vārda par šķietamā Birminga dēkām. Es intuitīvi nojautu, ka šo ārkārtējo atgadījumu vēl arvien vajag glabāt kā vislielāko noslēpumu. Gribot negribot vajadzēja turpināt spēli.
— Jā, Nil. Jūtos pavisam nelādzīgi.
— Vai kaut kas gadījies?
— Tas ir garš stāsts. Gan kādā citā reizē.
— Vai varu jums kaut kā palīdzēt?
— Jā, jā, katrā ziņā.
— Esmu jūsu rīcībā, — Nils cienīgi paklanījās.
— Pagaidām lūdzu jums tikai vienu: pacentieties uzkavēties klubā līdz pusnaktij, kā bijāt iecerējis, bet tad dodieties mājās. Naktī es jums zvanīšu, iespējams pat, ka vairākas reizes.
— Vai labāk nebūtu pavadīt jūs uz mājām un palikt pa nakti pie jums?
— Pateicos jums, Nil, tas nav vajadzīgs. Un brīdinu, rīkojieties, kā norunāts. Tas ir jūsu pašu interesēs.
Man pat iešāvās prātā doma, vai nebūtu labāk piezvanīt policijai un bez garas domāšanas iesēdināt Nilu aiz restēm, apvainojot viņu «reproducētā Birminga» nolaupīšanā. Taču šo domu es tūdaļ noraidīju. Skaidrs, ka Nils runāja tīru patiesību. To apstiprināja arī mans sulainis Dāvids. Bet, no otras puses, es taču nevaru riskēt un pieļaut, ka viss notikušais kļūst zināms atklātībai. Turklāt pašlaik nav iespējams paredzēt, kādas sekas būs šim notikumam. Šīs nakts laikā man jāpārliecinās, vai mans dubultnieks patiesi ieguvis patstāvīgu eksistenci, vai varbūt te iejaukts Nils. Ja Nils pretēji mūsu norunai aizbēgs, viņa vaina būs pierādīta, un tad vajadzēs sacelt kājās policiju.
Nila bažīgā skatiena pavadīts, es izgāju no kluba pilns apņēmības atrast un padarīt nekaitīgu mākslīgi radīto profesoru Birmingu. Jau tobrīd es vairs nešaubījos, ka manas nevērības dēļ biokameras nejauši bijušas ieslēgtas.
MICLAN'S TRIBUNE
NEPARASTS NOTIKUMS BEKLAHEMA KLUBA!
PROFESORS BIRMINGS UZSTĀJĀS PRET MūSU SABIEDRISKO IEKĀRTU
Šovakar Beklahema klubā profesors Bir- mings nolasīja lekciju «Zinātne un cilvēces nākotne», kas tika gaidīta ar milzīgu nepacietību. Pārpildītajā •duba konferenču zālē varēja sastapt mūsu galvaspilsētas visievērojamākos ļaudis un izcilākos darbiniekus, kas bija atbraukuši uz visā pasaulē pazīstamā zinātnieka priekšlasījumu. Klausītāju vidū bija senāta vicepriekš- sēdētajs Moress K. Erestons ar kundzi. Erestona kundze bija ģērbusies fosforiscējoša auduma vakara tērpā, kas uz klātesošajiem atstāja kolosālu iespaidu. Raugoties tajā no dažādām pusēm, audums, laistīdamies spilgtās krāsās, iegūst nevien visdažādākos toņus, bet arī pavisam jaunu piegriezumu un fasonu. Tomēr vislielāko sensāciju radīja profesora Birminga uzstāšanās. Parasti lojālais, allaž ar veselīgu saprātu apveltītais zinātnieks, kas turējās tālu no politikas un bija plaši pazīstams ar savu humānismu un neatkarīgajiem spriedumiem, kas neļāva viņam piekļauties nevienai no politiskajām partijām, šoreiz atstāja novārtā savus principus un atļāvās ārkārtīgi asus izlēcienus pret Miklanas sabiedrisko iekārtu.
l.ūk( ko paziņoja Birmings: «Mūsu dienās daudz runa par karu. Atrisinot jautājumu — būt vai nebūt karam, daudz kas ir atkarīgs no zinātnes. Zinātniekiem nav tiesību stāvēt nomaļus no tautu cīņas par miera nostiprināšanu, viņu pienākums ir atklāti uzstāties plašas sabiedrības priekšā. Ir svarīgi cilvēkiem izskaidrot, ka interešu pretrunas uri sadursmes, dažādu indivīdu, grupu, tautu un valstu nostāšanās vienai pret otru nebūt neizriet no paša cilvēka dabas, tas šai dabai nepavisam nav raksturīgs. ..