STĪVS BERIJS
TEMPĻA ORDEŅA MANTOJUMS
Elizabetei vienmēr
Jēzus sacīja: "Pazīsti to, kas pieejams skatienam, un kļūs redzams tas, kas tev apslēpts. Jo nav nekā apslēpta, kas nekļūs zināms un nenāks atklātībā."
Toma Evaņģēlijs
Šis mīts par Kristu tas mums ir labi noderējis.
Pāvests Leons X
PATEICĪBAS
Man laimējies. Joprojām ir kopā tā pati grupa, kas piedalījās mana pirmā romāna "Dzintara istaba" publicēšanā 2003. gadā. Tikai retais rakstnieks var lepoties ar tādu veiksmi. Tā nu atkal vēlos pateikties ikvienam. Pirmkārt, manai aģentei Pemai Ehīrnai, kas ticējusi man kopš paša sākuma. Vēl brīnišķīgajiem izdevniecības Random House ļaudīm: izcilajai izdevniecības vadītājai Džīnai Čentrelo, redaktoram (un ari labam draugam) Markam Teiveni, kas, par spīti jaunajiem gadiem, ir apbrīnojami gudrs cilvēks, Ingridai Pauelai, uz kuru allaž var paļauties, Sindijai Marejai, kas tik daudz darījusi, lai ar preses palīdzību radītu par mani labu iespaidu (un tas jau pats par sevi ir nopietns uzdevums), Kimai Hovijai, kas tirgvedību veic ar ķirurga cienīgu prasmi un precizitāti, talantīgajam māksliniekam Bekām Stvenam, kas radījis brīnišķīgu apvāku, korektorei Lorai Džorstedai, kuras vērīgā acs nepalaida garām nevienu kļūdu, produkcijas redaktoram Kristelam Velaskesam, kas diendienā rūpējas par gatavo produkciju, Kerolai Louensteinai, kura gādā par grāmatas papīra kvalitāti, un arī visiem reklāmas un tirdzniecības darbiniekiem bez viņu pūlēm nebūtu iespējams panākt itin neko.
īpaša pateicība vienai no "meitenēm" Deivai Vudvērtai, kas devusi vārdu Kotonam Malonam. Taču nedrīkstu piemirst arī manas "abas pārējās meitenes" Nensiju Pridženu un Frenu Dauningu. Viņu izraisītā iedvesma vienmēr ir kopā ar mani.
Vēl kāda personiska piezīme. Mana meita Elizabete (viņa aug tik ātri) bija mans prieks ciešanu pilnajās dienās, kamēr tapa šī grāmata. Viņa ir patiess dārgums.
Šī grāmata veltīta viņai.
Vienmēr.
.
PROLOGS
PARĪZE. FRANCIJA
1308. GADA JANVĀRIS
Žaks de Molē tiecās pēc nāves, bet zināja, ka pestīšanu nesaņems nekad. Viņš bija Kristus un Zālamana tempļa nabadzīgo bruņinieku ordeņa divdesmit otrais mestrs; šis reliģiskais ordenis ar Dieva gādību bija pastāvējis divus gadu simteņus. Taču trīs pēdējos mēnešus Žaks de Molē, tāpat kā pieci tūkstoši viņa brāļu, bija Francijas karaļa Filipa Ceturtā gūsteknis.
Jūs celsieties kājās, iestājies durvīs, pavēlēja Gijoms Imbērs.
De Molē palika guļam gultā.
Jūs esat nekaunīgs, pat raugoties nāvei acīs, Imbērs teica.
Augstprātība ir viss, kas man atlicis.
Imbērs bija ļauns. Viņam bija tik liela galva kā zirgam, un de Molē bija ievērojis, ka rupjie sejas vaibsti bija stingi kā statujai. Viņš bija Francijas lielinkvizitors un Filipa Ceturtā personiskais biktstēvs. Tas nozīmēja, ka viņa domas karalis ņēma vērā. De Molē daudzkārt bija gudrojis, vai dominikāņa dvēseli var priecēt arī kas cits ne tikai sāpes. Tomēr dc Molē zināja, kas Imbēru var aizkaitināt.
Es nedarīšu neko, kas jums būtu pa prātam.
Jūs jau esat izdarījis vairāk, nekā apjēdzat.
Tas bija tiesa, un de Molē atkal nožēloja savu vājumu. Tajās dienās pēc trīspadsmitā oktobra, kad notika apcietināšana, Imbērs bija izmantojis sevišķi brutālus spīdzināšanas paņēmienus, un daudzi brāļi atzinās ļaundarībās. De Molē sarāvās, atcerējies pats savu atzīšanos, proti, ka tie, kuri tika uzņemti ordenī, nolieguši to Kungu Jēzu Kristu un, paužot nicinājumu pret viņu, spļāvuši uz krustu. De Molē bija tā sabrucis, ka uzrakstījis vēstuli, aicinot brāļus atzīties nodarījumos, un liela daļa brāļu bija paklausījuši.
Taču pirms dažām dienām Parīzē beidzot bija ieradušies Viņa Svētības Klementa Piektā emisāri. Bija zināms, ka Klements ir Filipa marionete, un tieši tāpēc de Molē pagājušajā vasarā viņam bija nosūtījis zelta florīnus un divpadsmit nastu nesējus zirgus ar sudraba kravu. Ja kaut kas noietu greizi, nauda tiktu izlietota, lai nopirktu karaļa labvēlību. Tomēr de Molē Filipu nebija pietiekami novērtējis. Viņš nekāroja tikai pēc nodevām, lai arī bagātīgām. Viņš gribēja iegūt savā īpašumā visu ordeni. Tāpēc tika safabricētas apsūdzības ķecerībā un vienas dienas laikā apcietināti vairāki tūkstoši tenv pliešu. De Molē bija ziņojis pāvesta emisāriem par spīdzināšanām un publiski atteicies no atzīšanās ķecerībā. Viņš zināja, ka par to gaidāma atriebība. Tāpēc viņš teica:
Jādomā, Filips pašreiz raizējas, ka var izrādīties pāvestam īstenībā ir stingrs raksturs.
Nav prātīgi apvainot jūsu sagūstītāju, Imbērs sacīja.
Un kas tad būtu prātīgi?
Darīt tā, kā gribam mēs.
Kā tad es lai atbildu sava Dieva priekšā?
Jūsu Dievs gaida jūsu un ikviena templieša atbildi. Imbērs runāja parastajā metāliskajā tonī, kurā nebija ne miņas no jebkādām emocijām.
De Molē vairs negribēja turpināt sarunu. Trīs pēdējo mēnešu laikā viņš bija pacietis nemitīgu pratināšanu un miega trūkumu. Viņu bija likuši dzelzs spīlēs, viņa pēdas iezieduši ar eļļu un turējuši cieši blakus liesmām, viņu bija stiepuši uz moku rata. Viņu spieda noskatīties, kā piedzērušie cietumsargi spīdzina citus templiešus tie lielākoties bija vienkārši fermeri, sūtņi, grāmatveži, amatnieki, jūrasbraucēji un rakstveži. De Molē kaunējās par to, ko spaidu kārtā bija izdvesis, un negrasljās labprātīgi teikt vēl kaut ko. Viņš uz muguras gulēja smirdīgajā gultā un cerēja, ka cietuma priekšnieks ies projām.
Imbērs pamāja ar roku, telpā iespraucās divi sargi un uzrāva de Molē kājās.
Vediet viņu! Imbērs pavēlēja.
De Molē tika apcietināts Tempļa ordeņa Parīzes īpašumos un turēts tur kopš iepriekšējā oktobra. Augstais pils tornis ar četriem stūra tornīšiem bija templiešu galvenā mītne, finansiālais centrs, un tajā nebija spīdzināšanai paredzētas kameras. Imbērs bija izgudrojis, kā var pārveidot kapelu par neiedomājamu mocību vietu, un trīs pēdējo mēnešu laikā de Molē tur bija turēts ne vienu reizi vien.
Tagad de Molē ar varu ievilka kapelā un nostādīja pašā tās centrā uz melnbalti rūtotās grīdas. Zem zvaigžņotajiem kapelas griestiem ordenī bija uzņemti daudzi brāļi.
Man teica, sacīja Imbērs, ka šeit jūs esat veikuši pašas slepenākās ceremonijas. Melnā talārā tērptais francūzis lēni devās uz garās telpas vienu pusi, kur atradās ar kokgriezumiem rotāta lāde, kas de Molē bija labi pazīstama. Esmu pārbaudījis šīs lādes saturu. Tajā atrodas cilvēka galvaskauss, divi augšstilba kauli un balts līķauts. Interesanti, vai ne?
Dc Molē negrasījās atbildēt. Viņš domāja par vārdiem, ko klusi izrunāja katrs kandidāts, kad viņu uzņēma ordenī. "Es izcietīšu visu, kas tik Dievam."
Daudzi jūsu brāļi pastāstīja, kā šie priekšmeti tika lietoti. Imbērs papurināja galvu. Tik pretīgs ir kļuvis jūsu ordenis.
Nu de Molē bija diezgan.
Mēs atbildam vienīgi pāvestam kā kalpi Dieva kalpam. Vienīgi viņš var spriest par mums.
Jūsu pāvests ir pakļauts manam senjoram. Viņš jūs neglābs.
Tas bija tiesa. Pāvesta emisāri bija likuši skaidri saprast, ka paziņos pāvestam par de Molē atteikšanos no spaidu kārtā iegūtās atzīšanās, taču viņi šaubījās, vai tas kaut kā mainīs templieša likteni.