Выбрать главу

Un templiešu pašu lielāko dārgumu viņam neredzēt ne­mūžam.

Tāpēc de Molē saņēma pēdējās spēka drusciņas un pacē­la galvu. Imbērs nodomāja, ka viņš ir gatavs runāt, un pa­nācās tuvāk.

Esiet nolādēts! de Molē čukstēja. Esiet nolādēts jūs un visi tie, kas jums palīdz šajā elles nekrietnībā!

Tad viņa galva nokārās uz leju. Viņš dzirdēja, ka Imbērs sauc, lai šūpo durvis, bet sāpes bija tik mežonīgas, to trie­cieni iebruka viņā no tik daudzām pusēm, ka viņš tikpat kā neko vairs nejuta.

De Molē noņēma no durvīm. Viņš nezināja, cik ilgi karā­jies, taču locekļu atslābumu nemanīja, jo muskuļi jau sen bija notirpuši un kļuvuši nejūtīgi. Viņu kaut kur nesa, tad viņš saprata, ka atkal atrodas savā kamerā. Sagustītāji nolika vi­ņu uz matrača, un, kad ķermenis iegrima mīkstajās bedrēs, degunā iesitās pazīstamā smirdoņa. Zem galvas palika spil­venu, viņa rokals izstieptas novietoja gar sāniem.

Man stāstīja, Imbērs klusi teica, ka, uzņemot jūsu ordenī jaunu brāli, kandidātam ap pleciem apņem linu au­duma līķautu. Tas it kā simbolizē nāvi un atdzimšanu jaunā dzīvē kā templietim. Arī jums tagad tiek piešķirts šis gods. Esmu nolicis jums līdzās līķautu no lādes, kas atrodas kape­lā. Imbērs pastiepa roku un pārvilka garo sarža aūdumu pāri de Molē sviedriem un asinīm klātajam augumam līdz pat pēdām. Drāna tagad aizsedza viņa skatienu. Man stās­tīja, ka šo līķautu ordenis izmantojis Svētajā zemē, tad atve­dis šurp, lai tajā ietītu katru jauniesvētāmo. Tagad jūs esat atdzimis, Imbērs izsmejoši teica. Guliet un domājiet par saviem grēkiem! Es atgriezīšos.

De Molē bija pārāk vārgs, lai atbildētu. Viņš zināja lmbēram droši vien pavēlēts, ka nogalināt viņu nedrīkst, taču viņš arī saprata, ka rūpēties par viņu neviens negrasās. Tā nu viņš gulēja mierīgi. Notirpums atkāpās, un viņš cieta neizsakāmas sāpes. Sirds smagi dauzījās, viņš tā svīda, ka gandrīz vai peldēja sviedros. De Molē sev iestāstīja, ka va­jag nomierināties un domāt labas domas. Nelika mieru ap­jausma, ka viņš zina, ko viņa sagūstītāji griH uzzināt vairāk par visu. Viņš bija vienīgais dzīvais cilvēks, kas to zināja. Tā­da bija ordeņa kārtība. Mestrs šo noslēpumu darīja zināmu nākamajam mestram tā, ka to nevarēja zināt neviens cits. Diemžēl viņa pēkšņās apcietināšanas un ordeņa tīrīšanas dēļ noslēpumu vajadzēja nodot nākamajam mestram kādā citā veidā. De Molē negrasījās pieļaut, ka Filips vai Baznīca pa­tur virsroku. To, ko viņš zina, viņi dabūtu zināt tikai tad, ja de Molē pats to gribētu. Kā teikts psalmā? "Tava mēle mek­lē postu kā uztrīts dzenamais nazis, perinot viltu."

Taču tad viņam ienāca prātā kāds cits teiciens no Bībe­les, kas sniedza tādu kā mierinājumu viņa nomocītajai dvē­selei. Tāpēc viņš, guļot līķautā, asiņodams un svīzdams, do­māja par Piekto Mozus grāmatu.

"Laid mani, es tos iznīcināšu."

PIRMĀ DAĻA

.

PIRMĀ NODAĻA

KOPENHĀGENA. DĀNIJA

TREŠDIENA, DIVDESMIT OTRAIS JŪNIJS. MŪSDIENAS

DIVI UN PIECDESMIT MINŪTES DIENĀ

Kotons Malons pamanīja nazi tieši lajā pašā brīdī, kad ie­raudzīja Stefāniju Nelu. Viņš sēdēja pie kafejnīcas Nikolaj āra galdiņa, ērti iekārtojies baltā režģu krēslā. Saulainā pēcpus­diena bija mīlīga, un populārajā Dānijas laukumā Hojbro Placis, kas pletās viņam priekšā, ļaužu bija ka biezs. Kafejnīcas ofi­ciantes, kā parasti, steigšus tekāja šurpu turpu, apkalpojot viesus, un viņš jau pusstundu sēdēja, gaidot Stefāniju.

Viņa bija maza auguma sieviete septītajā gadu desmitā, lai gan viņa nekad nebija apstiprinājusi savu īsto vecumu, un Tieslietu ministrijas personāla lietās, kur Malons reiz bija ieskatījies, dzimšanas datiem paredzētajā ailē atradās tikai draisks ieraksts N/A. Viņas tumšajos matos vīdēja sudrabai­nas šķipsnas, bet brūno acu skatienā vienlaikus jautās libe­rāls iejūtīgums un nelokāma stingrība kā jau prokurorei. Divi prezidenti bija centušies panākt, lai viņa kļūst par ģe­nerālprokurori, bet viņa abus piedāvājumus bija noraidījusi. Kāds ģenerālprokurors bija izmantojis visu savu ietekmi, lai Stefāniju atceltu no amata īpaši pēc tam, kad FIB bija viņai uzdevis izmeklēt šā ģenerālprokurora darbu, bet Baltais nams noraidīja šo ideiu, jo Stefānija Nela bija ne vien izcila speciāliste, bet arī pedantiski godīga.

Savukārt vīrietis ar nazi bija neliela auguma, drukns, ar šauru seju un īsi apgrieztiem matiem, kas galvvidū bija sa­sukāti uz augšu. Viņa vaibsti lika domāt, ka viņš ir no Aus­trumeiropas, viņam bija vajāta cilvēka sejas izteiksme tajā jautās bezcerība, kas Malonam darīja vēl lielākas raizes nekā pazibējušais naža asmens. Viņš bija ģērbies džinsa auduma biksēs un asinssarkanā jakā.

Malons piecēlās, nenolaizdams acis no Stefānijas.

Viņam ienāca prātā, ka vajadzētu varbūt uzsaukt un brī­dināt, bet viņa bija pārāk tālu, un troksnis visapkārt bija pā­rāk liels. Skatu uz Stefāniju tieši pašreiz aizsedza kāda mo­dernā skulptūra, kuru laukumā bija tik daudz, šī attēloja piedauzīgi resnu sievieti, kas kaila guļ uz vēdera, un viņas varenais dibens slējās augšup kā vēja appūstas kalnu virsot­nes. Kad Stefānija parādījās no bronzas skulptūras otras pu­ses, vīrietis ar nazi bija viņai pavisam tuvu, un Malons no­raudzījās, kā viņš pārgriež siksnu, kas bija pārmesta sievietei pār kreiso plecu, pagrābj ādas somu un nogrūž Stefāniju uz celiņa akmens plāksnēm.

Sieviete iekliedzās, un, ieraugot zagli pazibinām nazi, ļau­žu pūlī sacēlās troksnis.

"Sarkanā jaka" metās uz priekšu ar Stefānijas somu rokā, ar plecu atgrūzdams cilvēkus, kas viņu traucēja. Daži pagrū­da viņu. Zaglis asi pagriezās pa kreisi, apmetās ap kādu bronzas skulptūru un beidzot sāka skriet. Šķita, viņš gribē­ja nokļūt uz gājējiem paredzēto ielu Kobmagergnde, kas, apmetot līkumu, veda uz ziemeļiem ārā no Hajbro Plads un dzi­ļāk pilsētas veikalu rajonā.

Malons ar lēcienu metās uz priekšu, apņēmies nogriezt uzbrucējam ceļu, pirms tas pagriezās ap stūri, bet viņam ce­ļu aizšķērsoja velosipēdistu pulciņš. Viņš apskrēja tiem ap­kārt un sprinta tempā devās tālāk, brāzās ap strūklaku, tad panāca zagli.

Viņi nogāzās uz akmens celiņa. "Sarkanā jaka" saņēma smagāko triecienu, un Malons uzreiz ievēroja, ka pretinieks ir spēcīgs un muskuļains. Uzbrukums viņu acīmredzot ne­bija nobiedējis, viņš apvēlās riņķī un ar celi iespēra Malonam pa vēderu.

Viņam aizrāvās elpa, un vēderā iemetās krampji.

"Sarkanā jaka" pielēca kājās un drāzās uz Kobmagergade.

Malons piecēlās, bet tūlīt pat sarāvās čokurā un pāris reižu sekli ievilka elpu.

Nolādēts! Viņš pēdējā laikā nebija trenējies.

Malons saņēmās un atkal sāka vajāt uzbrucēju, kas tagad atradās jau piecdesmit pēdu attālumā. Cīniņa laikā Malons nazi nebija manījis, bet, skrienot pa ielu starp veikaliem, viņš redzēja, ka vīrietis joprojām cieši tur ādas somu. Malonam krūtīs sāka svilināt, tomēr viņš pamazām tuvojās zaglim.

"Sarkanā jaka" satvēra kalsna, veca vīra, ziedu pārdevē­ja, ratiņus šādi ratiņi Hojbro Pinās un Kebmagergade rindojās cits citam blakus. Malons nevarēja ciest ielu pārdevējus, kuriem tā patika nostāties tieši pie viņa grāmatveikala logiem, īpaši sestdienās. "Sarkanā jaka" pagrūda ratiņus, lai tie pa bruģi ripotu uz Malona pusi. Malons nevarēja ļaut rati­ņiem ripot, kur pagadās, uz ielas bija pārāk daudz cilvē­ku, tostarp bērnu, tāpēc viņš pašāvās pa labi, saķēra ziedu ratiņus un, sagriezis šķērsām, apturēja.