Un templiešu pašu lielāko dārgumu viņam neredzēt nemūžam.
Tāpēc de Molē saņēma pēdējās spēka drusciņas un pacēla galvu. Imbērs nodomāja, ka viņš ir gatavs runāt, un panācās tuvāk.
Esiet nolādēts! de Molē čukstēja. Esiet nolādēts jūs un visi tie, kas jums palīdz šajā elles nekrietnībā!
Tad viņa galva nokārās uz leju. Viņš dzirdēja, ka Imbērs sauc, lai šūpo durvis, bet sāpes bija tik mežonīgas, to triecieni iebruka viņā no tik daudzām pusēm, ka viņš tikpat kā neko vairs nejuta.
De Molē noņēma no durvīm. Viņš nezināja, cik ilgi karājies, taču locekļu atslābumu nemanīja, jo muskuļi jau sen bija notirpuši un kļuvuši nejūtīgi. Viņu kaut kur nesa, tad viņš saprata, ka atkal atrodas savā kamerā. Sagustītāji nolika viņu uz matrača, un, kad ķermenis iegrima mīkstajās bedrēs, degunā iesitās pazīstamā smirdoņa. Zem galvas palika spilvenu, viņa rokals izstieptas novietoja gar sāniem.
Man stāstīja, Imbērs klusi teica, ka, uzņemot jūsu ordenī jaunu brāli, kandidātam ap pleciem apņem linu auduma līķautu. Tas it kā simbolizē nāvi un atdzimšanu jaunā dzīvē kā templietim. Arī jums tagad tiek piešķirts šis gods. Esmu nolicis jums līdzās līķautu no lādes, kas atrodas kapelā. Imbērs pastiepa roku un pārvilka garo sarža aūdumu pāri de Molē sviedriem un asinīm klātajam augumam līdz pat pēdām. Drāna tagad aizsedza viņa skatienu. Man stāstīja, ka šo līķautu ordenis izmantojis Svētajā zemē, tad atvedis šurp, lai tajā ietītu katru jauniesvētāmo. Tagad jūs esat atdzimis, Imbērs izsmejoši teica. Guliet un domājiet par saviem grēkiem! Es atgriezīšos.
De Molē bija pārāk vārgs, lai atbildētu. Viņš zināja lmbēram droši vien pavēlēts, ka nogalināt viņu nedrīkst, taču viņš arī saprata, ka rūpēties par viņu neviens negrasās. Tā nu viņš gulēja mierīgi. Notirpums atkāpās, un viņš cieta neizsakāmas sāpes. Sirds smagi dauzījās, viņš tā svīda, ka gandrīz vai peldēja sviedros. De Molē sev iestāstīja, ka vajag nomierināties un domāt labas domas. Nelika mieru apjausma, ka viņš zina, ko viņa sagūstītāji griH uzzināt vairāk par visu. Viņš bija vienīgais dzīvais cilvēks, kas to zināja. Tāda bija ordeņa kārtība. Mestrs šo noslēpumu darīja zināmu nākamajam mestram tā, ka to nevarēja zināt neviens cits. Diemžēl viņa pēkšņās apcietināšanas un ordeņa tīrīšanas dēļ noslēpumu vajadzēja nodot nākamajam mestram kādā citā veidā. De Molē negrasījās pieļaut, ka Filips vai Baznīca patur virsroku. To, ko viņš zina, viņi dabūtu zināt tikai tad, ja de Molē pats to gribētu. Kā teikts psalmā? "Tava mēle meklē postu kā uztrīts dzenamais nazis, perinot viltu."
Taču tad viņam ienāca prātā kāds cits teiciens no Bībeles, kas sniedza tādu kā mierinājumu viņa nomocītajai dvēselei. Tāpēc viņš, guļot līķautā, asiņodams un svīzdams, domāja par Piekto Mozus grāmatu.
"Laid mani, es tos iznīcināšu."
PIRMĀ DAĻA
.
PIRMĀ NODAĻA
KOPENHĀGENA. DĀNIJA
TREŠDIENA, DIVDESMIT OTRAIS JŪNIJS. MŪSDIENAS
DIVI UN PIECDESMIT MINŪTES DIENĀ
Kotons Malons pamanīja nazi tieši lajā pašā brīdī, kad ieraudzīja Stefāniju Nelu. Viņš sēdēja pie kafejnīcas Nikolaj āra galdiņa, ērti iekārtojies baltā režģu krēslā. Saulainā pēcpusdiena bija mīlīga, un populārajā Dānijas laukumā Hojbro Placis, kas pletās viņam priekšā, ļaužu bija ka biezs. Kafejnīcas oficiantes, kā parasti, steigšus tekāja šurpu turpu, apkalpojot viesus, un viņš jau pusstundu sēdēja, gaidot Stefāniju.
Viņa bija maza auguma sieviete septītajā gadu desmitā, lai gan viņa nekad nebija apstiprinājusi savu īsto vecumu, un Tieslietu ministrijas personāla lietās, kur Malons reiz bija ieskatījies, dzimšanas datiem paredzētajā ailē atradās tikai draisks ieraksts N/A. Viņas tumšajos matos vīdēja sudrabainas šķipsnas, bet brūno acu skatienā vienlaikus jautās liberāls iejūtīgums un nelokāma stingrība kā jau prokurorei. Divi prezidenti bija centušies panākt, lai viņa kļūst par ģenerālprokurori, bet viņa abus piedāvājumus bija noraidījusi. Kāds ģenerālprokurors bija izmantojis visu savu ietekmi, lai Stefāniju atceltu no amata īpaši pēc tam, kad FIB bija viņai uzdevis izmeklēt šā ģenerālprokurora darbu, bet Baltais nams noraidīja šo ideiu, jo Stefānija Nela bija ne vien izcila speciāliste, bet arī pedantiski godīga.
Savukārt vīrietis ar nazi bija neliela auguma, drukns, ar šauru seju un īsi apgrieztiem matiem, kas galvvidū bija sasukāti uz augšu. Viņa vaibsti lika domāt, ka viņš ir no Austrumeiropas, viņam bija vajāta cilvēka sejas izteiksme tajā jautās bezcerība, kas Malonam darīja vēl lielākas raizes nekā pazibējušais naža asmens. Viņš bija ģērbies džinsa auduma biksēs un asinssarkanā jakā.
Malons piecēlās, nenolaizdams acis no Stefānijas.
Viņam ienāca prātā, ka vajadzētu varbūt uzsaukt un brīdināt, bet viņa bija pārāk tālu, un troksnis visapkārt bija pārāk liels. Skatu uz Stefāniju tieši pašreiz aizsedza kāda modernā skulptūra, kuru laukumā bija tik daudz, šī attēloja piedauzīgi resnu sievieti, kas kaila guļ uz vēdera, un viņas varenais dibens slējās augšup kā vēja appūstas kalnu virsotnes. Kad Stefānija parādījās no bronzas skulptūras otras puses, vīrietis ar nazi bija viņai pavisam tuvu, un Malons noraudzījās, kā viņš pārgriež siksnu, kas bija pārmesta sievietei pār kreiso plecu, pagrābj ādas somu un nogrūž Stefāniju uz celiņa akmens plāksnēm.
Sieviete iekliedzās, un, ieraugot zagli pazibinām nazi, ļaužu pūlī sacēlās troksnis.
"Sarkanā jaka" metās uz priekšu ar Stefānijas somu rokā, ar plecu atgrūzdams cilvēkus, kas viņu traucēja. Daži pagrūda viņu. Zaglis asi pagriezās pa kreisi, apmetās ap kādu bronzas skulptūru un beidzot sāka skriet. Šķita, viņš gribēja nokļūt uz gājējiem paredzēto ielu Kobmagergnde, kas, apmetot līkumu, veda uz ziemeļiem ārā no Hajbro Plads un dziļāk pilsētas veikalu rajonā.
Malons ar lēcienu metās uz priekšu, apņēmies nogriezt uzbrucējam ceļu, pirms tas pagriezās ap stūri, bet viņam ceļu aizšķērsoja velosipēdistu pulciņš. Viņš apskrēja tiem apkārt un sprinta tempā devās tālāk, brāzās ap strūklaku, tad panāca zagli.
Viņi nogāzās uz akmens celiņa. "Sarkanā jaka" saņēma smagāko triecienu, un Malons uzreiz ievēroja, ka pretinieks ir spēcīgs un muskuļains. Uzbrukums viņu acīmredzot nebija nobiedējis, viņš apvēlās riņķī un ar celi iespēra Malonam pa vēderu.
Viņam aizrāvās elpa, un vēderā iemetās krampji.
"Sarkanā jaka" pielēca kājās un drāzās uz Kobmagergade.
Malons piecēlās, bet tūlīt pat sarāvās čokurā un pāris reižu sekli ievilka elpu.
Nolādēts! Viņš pēdējā laikā nebija trenējies.
Malons saņēmās un atkal sāka vajāt uzbrucēju, kas tagad atradās jau piecdesmit pēdu attālumā. Cīniņa laikā Malons nazi nebija manījis, bet, skrienot pa ielu starp veikaliem, viņš redzēja, ka vīrietis joprojām cieši tur ādas somu. Malonam krūtīs sāka svilināt, tomēr viņš pamazām tuvojās zaglim.
"Sarkanā jaka" satvēra kalsna, veca vīra, ziedu pārdevēja, ratiņus šādi ratiņi Hojbro Pinās un Kebmagergade rindojās cits citam blakus. Malons nevarēja ciest ielu pārdevējus, kuriem tā patika nostāties tieši pie viņa grāmatveikala logiem, īpaši sestdienās. "Sarkanā jaka" pagrūda ratiņus, lai tie pa bruģi ripotu uz Malona pusi. Malons nevarēja ļaut ratiņiem ripot, kur pagadās, uz ielas bija pārāk daudz cilvēku, tostarp bērnu, tāpēc viņš pašāvās pa labi, saķēra ziedu ratiņus un, sagriezis šķērsām, apturēja.