Pametis skatienu atpakaļ, viņš ieraudzīja, ka Stefānija ap stūri iegriežas Kobmagergade un viņai blakus nāk policists. Viņi atradās dažu desmitu metru attālumā, un viņam nebija laika gaidīt.
Malons brāzās tālāk, gudrodams, kurp gan tas vīrietis dodas. Varbūt viņš kaut kur bija novietojis mašīnu, varbūt šoferis viņu gaidīja vietā, kur Kebmagergade savienojās ar citu Kopenhāgenas laukumu, Hauser Plads, kur arī bija daudz ļaužu. Malons cerēja, ka tā tomēr nebūs. Hauser Plads allaž bija neiedomājama drūzma, jo tur no visām pusēm saplūda kopā gājēju ielas, veidojot īstu pircēju Meku, tā saucamo Stroget. Malonam no neparastās slodzes smeldza kāju muskuļi, tie, šķita, tikpat kā neatcerējās laiku, ko viņš bija pavadījis Jūras kara spēku un Tieslietu ministrijas dienestā. Tikai gads bija pagājis pēc labprātīgās atvaļināšanās, bet par viņa tagadējo treniņu režīmu iepriekšējais darba devējs nebūt nepriecātos.
Tālāk priekšā slējās Apaļais tornis, kas cieši piekļāvās Trīsvienības baznīcai kā termoss komplektā ar lenča kārbu. Masīvajai cilindriskajai celtnei bija deviņi stāvi. Dānijas karalis Kristiāns Ceturtais to bija cēlis tūkstoš seši simti četrdesmit otrajā gadā, un viņa valdīšanas simbols apzeltīts cipars 4, ko ieskāva burts C, zaigoja uz drūmās ķieģeļu fasādes. Vietā, kur atradās Apaļais tornis, krustojās piecas ielas, un "Sarkanā jaka" varēja izbēgt pa jebkuru no tām.
Parādījās policijas mašīnas.
Viena, riepām kaucot, apstājās Apaļā torņa dienvidu pusē. Otra tuvojās no Kobmagergade tālākā gala, aizšķērsojot bēgšanas ceļu uz ziemeļu pusi. "Sarkanā jaka" tagad bija iesprostots laukumā, kas atradās ap Apaļo torni. Viņš saminstinājās, šķietami novērtējot situāciju, tad metās pa labi un nozuda Apaļajā tornī.
Ko tas muļķis dara? No torņa varēja izkļūt vienīgi caur pirmā stāva portālu. Taču "Sarkanā jaka" to varbūt nezināja.
Malons skrēja uz ieeju. Viņš pazina cilvēku, kas strādāja biļešu kasē. Šis norvēģis bija aizrāvies ar angļu literatūru un daudz stundu tika pavadījis Malona grāmatveikalā.
Ārne, kurp tas vīrs devās? Malons jautāja dāņu valodā, cenzdamies'atgūt elpu.
Aizskrēja garām nesamaksājis.
Vai augšā kāds ir?
Pirms brīža augšup devās kāds gados vecāks pāris.
Augšup nevarēja nokļūt ne pa kāpnēm, ne arī ar liftu.
Līdz pat torņa augšējam stāvam veda spirālveida uzbrauktuve, izbūvēta jau torņa celtniecības sākumā, lai pa to ar ratiem varētu uzvest augšā masīvos septiņpadsmitā gadsimta astronomijas instrumentus. Vietējiem ekskursiju vadītājiem patika stāstīt, ka reiz Krievijas cars Pēteris Lielais zirgā uzjājis līdz pašai augšai, bet cariene braukusi nopakaļ karietē.
Malons dzirdēja, ka stāvā virs viņiem atbalsojas soļu troksnis. Zinot, kas viņu gaida, viņš pašūpoja galvu.
Sakiet policijai, ka esam tur, augšā.
Viņš sāka skriet.
Ticis līdz spirālveida uzbrauktuves pusei, viņš paskrēja garām ieejai Lielajā zālē. Stiklotās durvis bija aizslēgtas, telpa tumša. Torņa ārsienās cits citam līdzās bija iebūvēti ar ornamentiem rotāti dubultlogi, bet tos sargāja dzelzs stieņi. Malons atkal ieklausījās un joprojām dzirdēja soļu dipoņu augšā.
Viņš turpināja skriet, smagi elsojot. Pie viduslaikos darinātās ierīces, kas attēloja planētu kustību un bija piestiprināta augstu pie sienas, Malons apstājās. Viņš zināja, ka izeja uz jumta platformu atrodas tikai dažu pēdu attālumā aiz uzbrauktuves pēdējā līkuma.
Soļu troksnis vairs nebija dzirdams.
Malons uz pirkstgaliem virzījās tālāk pa velvēto eju. Pašā vidū atradās astoņstūru telpa observatorija; tā vairs nebija Kristiāna Ceturtā, bet vēlāku laiku būve. Observatoriju ieskāva plaša terase.
Kreisajā pusē observatoriju apņēma dekoratīvs metālkaluma žogs, un žoga vienīgie vārtiņi bija aizvērti un nostiprināti ar ķēdi. Labajā pusē smalka metālkaluma margas norobežoja torņa ārmalu. Aiz zemajām margām varēja saskatīt pilsētas sarkano kārniņu jumtus un baznīcu zaļās smailes.
Malons apgāja ap platformu un ieraudzīja uz vēdera guļam vecu vīrieti. Aiz viņa stāvēja "Sarkanā jaka", pielicis nazi pie rīkles vecajai sievietei un ar roku aptvēris viņu ap vidu. Šķita, viņa gribēja kliegt, bet balsi aizžņaudza bailes.
Esiet mierīga! Malons dāniski teica sievietei.
Viņš pētīja "Sarkano jaku". Tumšās, gandrīz sērīgās acis joprojām lūkojās tā, it kā vīrieti kāds vajātu. Spožajā saulē spīdēja sviedru lāses uz viņa pieres. Viss liecināja, ka Malons nedrīkst spert pat soli tuvāk. Lejāk jau skanēja soļu troksnis, norādot, ka pēc brītiņa būs klāt policija.
Varbūt nomierināsieties? Malons jautāja angliski.
Viņš redzēja, ka vīrietis to sapratis, tomēr nazi nenolaida. "Sarkanā jaka" šaudīgi skatījās te augšup, te atkal uz Malonu. Likās, vīrietis nejutās drošs pats par sevi, un tas Malonam darīja vēl lielākas raizes. Izmisumā cilvēki mēdz rīkoties neprātīgi.
Nolieciet nazi! Šurp nāk policija. Jūs nevarat tikt projām no šejienes.
"Sarkanā jaka" atkal palūkojās uz debesīm, tad pievērsās Malonam. Skatiens pauda neizlēmību. Ko tas nozīmēja? Somas zaglis uzskrien simt pēdu augstā tornī, no kura nav izejas?
Soļu troksnis no lejas kļuva skaļāks.
Policija ir tepat.
"Sarkanā jaka" atkāpās līdz dzelzs margām, bet sievieti arvien vēl turēja cieši. Malons nojauta vīrieša nelokāmo apņēmību, kas spieda viņu rīkoties, tāpēc vēlreiz atkārtoja:
No šejienes nav izejas.
"Sarkanā jaka" vēl ciešāk satvēra sievieti, pastreipujoja dažus soļus atpakaļ un atspiedās pret ārējām margām, kas sniedzās viņam tikai līdz jostasvietai, tagad aiz viņa un ķīlnieces bija vairs tikai tukšums.
Piepeši šausmu izteiksme vīrieša skatienā izzuda, un viņš kļuva savādi mierīgs. Viņš pagrūda sievieti uz priekšu, un Malons viņu satvēra, pirms viņa zaudē līdzsvaru. "Sarkanā jaka" pārmeta krustu un, rokā turot Stefānijas somu, metās pāri margām, izkliedzot tikai vienu vārdu beauseaut[1] -, tad, krītot lejā, ar nazi pāršķēla sev rīkli.
Kad portālā parādījās policisti, sieviete skaļi ievaimanājās.
Malons palaida viņu vaļā un pieskrēja pie margām.
"Sarkanā jaka" nekustīgi gulēja uz bruģa simt pēdu zemāk.
Malons pagriezās un palūkojās debesīs vēl augstāk par karoga mastu virs observatorijas, kur Dānijas karogs balts krusts uz sarkana fona bezvējā bija nošļucis uz leju.
Uz ko tas vīrietis skatījās? Kāpēc viņš metās lejā?
Malons atkal paraudzījās uz leju un ieraudzīja Stefāniju, kas ar elkoņiem pūlējās izlauzties caur arvien blīvāko ļaužu pūli. Viņas soma atradās dažu pēdu attālumā no mirušā vīrieša, un Malons vēroja, kā viņa paķer somu no bruģa, tad ienirst skatītāju burzmā. Viņš sekoja Stefanijai ar skatienu, kad viņa lauzās cauri pūlim, ātri aizsteidzās pa kādu no ielām, kas veda projām no Apaļā torņa, un, ne reizi neatskatījusies, nozuda cilvēku pilnajā Stivget.
Malons noskatījās, cik steidzīgi viņa attālinās, pašūpoja galvu un nomurmināja:
Ko tad tas nozīmē?
OTRA NODAĻA
Stefānija jutās satriekta. Pēc divdesmit sešiem Tieslietu ministrijā nostrādātajiem gadiem, kur piecpadsmit pēdējos gadus viņa vadīja Magelāna nodaļu, viņa bija iemācījusies saprast ja kāds objekts stāv uz četrām kājām, ja tam ir snuķis un lielas, nokarenas ausis, tas ir zilonis. Lai to apjēgtu, zilonim nav jāpiekarina plāksnīte ar uzrakstu. Tikpat skaidrs bija tas, ka vīrietis sarkanajā jakā nav bijis parasts zaglis.