Viņš bija gluži kas cits.
Un tas nozīmēja, ka par Stefānijas darījumiem kāds zina.
Viņa bija redzējusi, kā zaglis krīt no torņa, šī bija pirmā reize, kad viņa pati savām acīm skatīja nāvi. Ilgus gadus viņa bija dzirdējusi savus aģentus runājam par to, taču lasīt ziņojumu par nāvi un redzēt kādu mirstam bija kā diena pret nakti. Cilvēka ķermenis bija atsities pret bruģi ar šķebinošu būkšķi. Vai viņš nolēca pats? Vai Malons viņu nogrūda? Vai tur notika kautiņš? Vai viņš kaut ko teica pirms kritiena?
Stefānija bija atbraukusi uz Dāniju viena vienīga iemesla dēļ un nolēmusi pie viena apciemot Malonu. Pirms daudziem gadiem viņš bija viens no tiem divpadsmit, kurus Stefānija pašā sākumā izvēlējās darbam Magelāna nodaļā. Viņa bija pazinusi Malona tēvu, vērojusi, cik stabili karjerā uz priekšu virzās dēls, un priecājusies, kad viņš pieņēma viņas darba piedāvājumu un, atstājis ģenerālprokurora amatu Jūras kara spēkos, pārnāca uz Tieslietu ministriju. Beigu beigās viņš kļuva par Stefānijas vislabāko aģentu, un viņa nobēdājās, kad Malons pagājušajā gadā nolēma atvaļināties.
Kopš tā laika Stefānija viņu nebija sastapusi, lai gan abi dažas reizes bija runājušies pa tālruni. Kad viņš dzinās pakaļ zaglim, Stefānija ievēroja, ka Malona staltais augums arvien vēl ir spēcīgs un muskuļains, biezie, viļņainie mati nav zaudējuši gaišo, dzeltenbrūno toni, ko viņa labi atcerējās un kas līdzinājās pilsētas seno akmens celtņu krāsai. Viņš pie Stefānijas bija strādājis aptuveni divpadsmit gadus, allaž bijis godīgs un patstāvīgs, tāpēc bija labs aģents, kuram viņa varēja uzticēties, taču viņam piemita arī cilvēciska līdzjūtība, īstenībā Malons bija vairāk nekā tikai darbinieks.
Viņš bija Stefānijas draugs.
Tomēr tas nenozīmēja, ka viņa grib iesaistīt Malonu savos darījumos.
Vajāt zagli bija gluži Malona garā, tomēr tas radīja sarežģījumus. Tas nozīmēja, ka, tiekoties ar viņu, izvirzīsies jautājumi, uz kuriem Stefānija negribēja atbildēt.
Tikšanās ar seno draugu bija jāatliek uz citu reizi.
Malons iznāca no Apaļā torņa un devās nopakaļ Stefānijai. Kad viņš bija atstājis jumta platformu, mediķi aprūpēja abus vecos cilvēkus. Vīrietis bija cietis satricinājumu, saņemot sitienu pa galvu, bet nopietnas vainas viņam nebija. Sieviete joprojām histēriski raudāja, un Malons dzirdēja, ka viens no torņa uzraugiem ieteic, lai viņu ved uz neatliekamās palīdzības mašīnu, kas gaidīja lejā.
"Sarkanās jakas" līķis arvien vēl gulēja zemē, apsegts ar bāldzeltenu palagu, un policija centās pavirzīt tālāk ļaudis, kuri drūzmējās ap notikuma vietu. Spraucoties cauri pūlim, Malons noraudzījās, kā policists noņem apsegu un līķi sāk fotografēt policijas fotogrāfs. Zaglis patiešām bija pārgriezis sev rīkli. Asiņainais nazis atradās dažu pēdu attālumā no viņa rokas, kura bija izgriezta nedabiskā leņķī. Asinis no brūces bija sakrājušās tumšsarkanā peļķē uz bruģa. Galvaskausā bija iedobums, rumpis sašķaidīts, bet kājas izlocītas tik kroplīgi, it kā tajās nebūtu kaulu. Policists teica, lai Malons neiet projām viņiem vajadzēja liecinieka ziņojumu, taču šobrīd Malonam bija jāsameklē Stefānija.
Viņš tika ārā no ziņkārīgo blenzēju loka un pameta skatienu uz vakara debesīm, kur saule pirms rieta spīdēja izšķērdīgā krāšņumā. Neviena mākonīša. Šī nakts droši vien būtu ideāli piemērota zvaigžņu vērošanai, taču Apaļā torņa observatoriju neviens tagad neapmeklēs. Nē. Tīf šovakar apmeklētājiem tika slēgta, jo kāds vīrietis tikko bija nolēcis no augšas, lai nonāvētos.
Kas gan bija tas vīrietis?
Malona domās ziņkāre mijās ar bažām. Viņš saprata, ka vajadzētu atgriezties savā grāmatveikalā un aizmirst Stefāniju Nelu un visu, ko viņa dara. Viņš pie Stefānijas vairs nestrādāja. Tomēr Malons zināja, ka tā nenotiks.
Te kaut kas risinājās, un tas nebija nekas labs.
Malons pamanīja Stefāniju piecdesmit jardus uz priekšu pa Vestergade tā bija vēl viena gara gājēju iela, kas veidoja Kopenhāgenas veikalu rajona tīklu. Viņa gāja žiglā un pārliecinātā solī, tad spēji nogriezās pa labi un nozuda kādā ēkā.
Malons steidzās turp un ieraudzīja grāmatveikalu Hansen's Antikvariat. Tā īpašnieks bija viens no retajiem cilvēkiem pilsētā, kas nemēdza izturēties pret Malonu laipni. Pēteram Hansenam nepatika ārzemnieki, īpaši jau amerikāņi, un viņš bija pat mēģinājis nepieļaut, lai Malonu uzņem Dānijas Antikvāro grāmattirgotāju asociācijā. Par laimi, neviens cits Hansena nepatiku neatbalstīja.
Malonā pamodās seni instinkti, izjūtas un maņas, kas bija snaudušas kopš atvaļināšanās laika pagājušajā gadā. Izjūtas, kas viņam nepatika. Taču tās allaž bija likušas viņam tiekties arvien tālāk.
Malons apstājās netālu no ieejas durvīm un ieraudzīja, ka iekšpusē Stefānija sarunājas ar Hansenu. Tad abi iegāja dziļāk veikala telpās, kas trīsstāvu ēkā aizņēma visu pirmo stāvu. Malonam bija zināms telpu izkārtojums, jo viņš pagājušajā gadā bija pētījis Kopenhāgenas grāmatveikalus. Gandrīz visi simbolizēja ziemeļniekiem raksturīgo kārtības mīlestību grāmatas bija rūpīgi izvietotas plauktos un sakārtotas pēc tematiem. Taču Hansens bija paviršāks. Viņa veikalā jukjukām bija sakrautas vecās un jaunās grāmatas galvenokārt jaunās, jo viņš nebija no tiem cilvēkiem, kas gatavi maksāt bargu naudu, lai iegūtu īpašumā kādu retumu no privātas kolekcijas.
Malons klusi iegāja krēslainajā telpā, cerēdams, ka neviens darbinieks neuzrunās viņu vārdā. Pāris reižu viņš bija pusdienojis kopā ar Hansena menedžeri, no kuras uzzināja, ka Hansens jūt netīksmi pret viņu. Par laimi, viņa nebija redzama, tikai kādi desmit cilvēki stāvēja pie plauktiem un pētīja grāmatas. Malons veikli pagājās uz telpas aizmuguri viņš zināja, ka tur atrodas milzums šauru telpu, kuras citu no citas norobežo plaukti ar grāmatām. Viņš jutās neērti, te stāvot, Stefānija galu galā bija tikai piezvanījusi un teikusi, ka būs pilsētā dažas stundas un vēlas tikties vienīgi tādēļ, lai sasveicinātos, taču tas bija pirms "Sarkanās jakas" parādīšanās. Un Malonam sasodīti gribējās zināt, kāpēc tas vīrietis mira.
Viņam gan nevajadzētu brīnīties par Stefānijas izturēšanos. Viņa vienmēr mēdza paturēt visu pie sevis, dažreiz pat pārāk lielā mērā, tāpēc bieži radās strīdi. Strādāt kabineta drošībā pie datora Atlantā bija gluži kas cits nekā pildīt slepenā aģenta uzdevumu. Nav iespējams pieņemt pareizus lēmumus, ja trūkst pilnīgas informācijas.
Malons ievēroja, ka Stefānija un Hansens atrodas nišā bez loga, kur Hansenam bija kabinets. Malons reiz tur tika iegriezies, kad sākumā mēģināja nodibināt draudzīgas attiecības ar to stulbeni. Hansens bija drukns vīrietis ar prāvu degunu, zem kura dižojās sirmas ūsas. Malons iekārtojās aiz pārblīvēto plauktu rindas un paņēma grāmatu, izlikdamies, ka lasa.
Kāpēc jums vajadzēja braukt šurp tik tālu ceļu? Hansens jautāja saspringtā, sēcošā balsī.
Vai kaut ko zināt par Roskildes izsoli?
Tik raksturīgi Stefanijai atbildēt ar jautājumu, ja viņa nevēlējās sniegt atbildi.
Es to bieži apmeklēju. Tajā tiek pārdots milzum daudz grāmatu.
Izsole bija pazīstama arī Malonam. Roskilde atradās trīsdesmit minūšu brauciena attālumā uz rietumiem no Kopenhāgenas. Pilsētas antīko grāmatu dīleri reizi gada ceturksni rīkoja izsoli, uz kuru sabrauca pircēji no visas Eiropas. Divus mēnešus pēc veikala atvēršanas Malons tur bija nopelnījis gandrīz divsimt tūkstošus eiro par četrām grāmatām, ko viņam izdevās atrast kādas mazpazīstamas muižas ūtrupē Čehijas Republikā. Iegūtie līdzekļi ļāva viņam daudz mierīgāk pārdzīvot laiku, kad viņš no algota valsts darbinieka pārtapa par uzņēmēju. Taču tas raisīja ari konkurentu nepatiku, un Pēters Hansens nebija slēpis skaudību.