Neesmu drošs, vai gribu kļūt par mestru.
Tu to gribi.
Draugs labi pazina viņu. Vajadzēja izturēties atturīgi, it kā viņš vairītos iegūt mantiju, taču īstenībā senešals vairāk par visu vēlējās kļūt par nākamo mestru.
Caur bailēm viņš izjuta sevi mostamies varas apjautu. Vecais vīrs bija dažas reizes ievilcis elpu un nomierinājies.
Esmu sagatavojis vēstījumu. Tas ir uz rakstāmgalda.
Senešals zināja, ka nākamā mestra pienākums būs studēt
testamentu.
Pienākums jāpilda, mestrs teica. Tāpat, kā tas darīts kopš pašas sākotnes.
Senešals šobrīd negribēja dzirdēt par pienākumu. Viņu pārņēma spēcīgas jūtas. Viņš aplaida skatienu kambarim, kurā atradās tikai gulta, lūgšanu soliņš iepretī koka krucifiksam, trīs krēsli, kuru sēdekļus aizsargāja veci, ar mēbeļaudumu apvilkti spilveni, un divas senlaicīgas marmora statujas sienas nišās. Reiz bija laiks, kad kambari būtu greznojuši ādas izstrādājumi no Spānijas, Delftas porcelāns un mēbeles no Anglijas. Taču no nekaunīgas lepnības ordenis bija attīrījies sen.
Tāpat kā viņš pats.
Vecais vīrs tvēra pēc gaisa.
Senešals raudzījās uz vīru, kas gulēja nemierīgā slimības pussnaudā. Mestrs atelsās, pāris reižu pamirkšķināja, tad teica:
Vēl ne, senais draugs. Taču drīz.
CETURTA NODAĻA
ROSKILDE
SEŠI UN PIECPADSMIT MINŪTES VAKARĀ
Malons gaidīja un tikai tad, kad sākās izsole, klusi ieslīdēja zālē. Viņam bija zināma kārtība, proti, solīšana sāksies tikai sešos un divdesmit minūtēs, jo vispirms bija jāpārbauda pircēju reģistrācija un pārdevēju piekrišana, tikai tad varēja sākties tirgošanās.
Roskilde bija sena pilsēta blakus nelielam sāļūdens fjordam. To bija dibinājuši vikingi, un tā līdz piecpadsmitajam gadsimtam bijusi Dānijas galvaspilsēta, bet ar karalisku pievilcību tā varēja lepoties vēl tagad. Izsole notika pilsētas centrā tuvu katedrālei kādā ēkā netālu no Skomagergade, kur reiz bija mituši apavu meistari. Dānijā grāmatu pārdošana bija mākslas veids. Rakstīto vārdu prata novērtēt visā valstī, un Malons, visu mūžu būdams grāmatu mīļotājs, to bija sācis apbrīnot. Reiz grāmatas viņam bija tikai vaļasprieks, atpūta no riskantā darba spriedzes, bet tagad tās bija viņa dzīve.
Ievērojis zāles priekšpusē Pēteru Hansenu un Stefāniju, viņš palika aizmugurē, nostādamies aiz viena no akmens pīlāriem, kas balstīja velvētos griestus. Malons nedomāja piedalīties solīšanā, tāpēc nebija svarīgi, ka izsoles vadītājs viņu neredz.
Grāmatas no vienām rokām nonāca citās dažas pārdeva par visai iespaidīgu skaitu Dānijas kronu. Tad Malons pamanīja, ka, sadzirdējis nākamo nosaukumu, Pēters Hansens sarosās.
Pierres Grav&s du Languedoc[2] , autors ežēns Štibleins. Izdota tūkstoš astoņi simti astoņdesmit septītajā gadā, izsoles vadītājs paziņoja. Langdokas apgabala vēsturisks apraksts, tiem laikiem parasta literatūra, izdoti tikai daži simti eksemplāru. Daļa no īpašuma, ko mēs nesen iegādājāmies. šī grāmata ir ļoti glīta, ādas iesējumā, nekādu traipu, dažas izcilas gravīras vienas reprodukcija redzama katalogā. Parasti mēs šādas grāmatas nepiedāvājam, taču sējums ir ļoti jauks, tāpēc domājām, ka tas kādu varbūt interesēs. Izsole atklāta.
Trīs piedāvājumi nāca drīz vien, cenas bija zemas, pēdējā četri simti kronu. Malons aprēķināja sešdesmit dolāri. Tad Hansens solīja astoņus simtus. īsu bridi neviens vairāk nesolīja, līdz kāda pircēja pārstāvis, kas telefoniski sazinājās ar klientiem, kuri uz izsoli nebija varējuši ierasties paši, nosauca tūkstoš kronas.
Hansens šķita uztraucies par negaidīto sāncensi, jo vairāk tāpēc, ka nepazīstamais solītājs bija no tālienes, un paaugstināja piedāvājumu līdz tūkstoš un piecdesmit kronām. "Tālruņa vīrs" atbildēja, nosaucot divus tūkstošus. Sacensībā iesaistījās vēl trešais solītājs. Nosauktās cenas auga, līdz sasniedza deviņus tūkstošus kronu. Pārējie izsoles dalībnieki nojauta, ka ar grāmatu varbūt saistās vēl kaut kas. Aptuveni pēc minūtes aktīvā solīšana beidzās ar to, ka Hansens piedāvāja divdesmit četrus tūkstošus kronu.
Vairāk nekā četrus tūkstošus dolāru.
Malons zināja, ka Stefānijas, valsts dienesta darbinieces, alga ir aptuveni septiņdesmit līdz astoņdesmit tūkstoši dolāru gadā. Viņas vīrs bija miris pirms daudziem gadiem un atstājis viņai mantojumu, tomēr Stefānija nebija bagāta, un nekādā ziņā viņa nebija grāmatu kolekcionētajā, tāpēc Malons brīnījās, kāda iemesla dēļ viņa jr ar mieru maksāt tik lielu naudu par nepazīstamu ceļojuma dienasgrāmatu. Tādas grāmatas cilvēki nesa uz viņa veikalu veselām kastēm, daudzas bija izdotas deviņpadsmitajā gadsimtā un divdesmitā gadsimta sākumā, laikā, kad ceļojumu apraksti par svešām zemēm bija populāri. Bieži vien tās bija sarakstītas neveiklā un sarežģītā valodā, lielākoties nevērtīgas.
Šī acīmredzot bija izņēmums.
Piecdesmit tūkstoši kronu, izsauca cenu "tālruņa vīrs".
Vairāk nekā divkāršs Hansena pēdējais piedāvājums.
Visi pagriezās, lai palūkotos, un, kad Stefānija apcirtās riņķī, gribēdama redzēt "tālruņa baņķieri", Malons paslēpās aiz pīlāra. Viņš slepus novēroja, kā Stefānija apspriežas ar Hansenu, tad abi atkal pievērsās izsoles vadītājam. Hansens brītiņu klusēja, šķita, pārdomājot nākamo gājienu, taču viņš neapšaubāmi gaidīja norādi no Stefānijas.
Viņa papurināja galvu.
Prece pārdota solītājam par piecdesmit tūkstošiem kronu.
Izsoles vadītājs paņēma grāmatu no stenda un izziņoja
piecpadsmit minūtes ilgu pārtraukumu. Malons saprata, ka firmas pārstāvji grasās ielūkoties grāmatā Pierres Gravēes du Languedoc, lai uzzinātu, kāpēc par to samaksāti vairāk nekā astoņi tūkstoši dolāru. Malons zināja, ka Roskildes dīleri ir pieredzējuši un' vērīgi, viņi nemēdza pieļaut, ka viņiem paslīd garām kāda īpaši vērtīga grāmata. Tomēr šoreiz tā bija noticis.
Kamēr Stefānija un Hansens palika savās vietās, Malons arvien vēl turējās aiz pīlāra. Zālē viņš saskatīja daudz pazīstamu seju un cerēja, ka neviens nepasauks viņu vārdā. Vairākums cilvēku laiski virzījās uz zāles pretējo stūri, kur varēja atspirdzināties. Viņš pamanīja, ka pie Stefānijas pieiet divi vīrieši, lai iepazītos. Abi bija plecīgi, īsi apgrieztiem matiem, ģērbušies sarža biksēs, kreklā bez apkaklītes un vaļīga piegriezuma dzeltenbrūnās žaketēs. Kad viens pieliecās, lai paspiestu Stefanijai roku, Malons ievēroja viņa žaketes mugurpusē izspiedumu tas neapšaubāmi bija ierocis.
Brīdi parunājušies, abi vīrieši aizgāja. Saruna šķita draudzīga, un, kamēr Hansens devās pēc alus, ko pasniedza par brīvu, Stefānija piegāja pie viena no izsoles darbiniekiem, brītiņu aprunājās, tad pa sāndurvīm izgāja no zāles.
Malons gāja klāt tam pašam darbiniekam, kalsna auguma dānim Gregosam, kuru viņš labi pazina.
Koton, patīkami jūs sastapt.
Allaž meklēju izdevīgu darījumu.
Gregoss pasmaidīja.
Tādu šeit grūti atrast.
Šķiet, pēdējais darījums bija patiesi pārsteidzošs.
Man likās, ka par to grāmatu pircējs maksās ne vairāk kā kādas piecsimt kronas. Taču… piecdesmit tūkstoši? Apbrīnojami.
Vai jūs nojaušat, kāpēc tā?
Gregoss papurināja galvu.
Nav ne jausmas.
Malons ar galvu pamāja uz to pusi, kur atradās sāndurvis.