Vēl četras dienas mocošs brauciens, un ekspedīcija sasniedza Florīdas krastus. Atkal uz krastu nosūtīja nelielu nodaļu pēc ūdens. Šoreiz ūdeni izdevās iegūt, bet sadursmē ar indiāņiem ievainoja desmit cilvēku, un viens nokļuva gūstā. Tiesa, indiāņu zaudējumi bija lielāki: divdesmit divi krituši un trīs gūstekņi.
Vēl daudz smagu pārbaudījumu nācās izturēt spāniešiem, kamēr viņi beidzot sasniedza Kubas krastus. Bet vieglās peļņas meklētāju briesmīgās ciešanas un visa pasākuma nožēlojami niecīgie rezultāti neaizkustināja viņu tautiešu sirdis. Vispārēju uzmanību saistīja zelta lietiņas, kas bija atvestas no nezināmās zemes. Tātad tur ir zelts! To apstiprināja arī sagūstītie indiāņi, kurus nopratināja pats Kubas gubernators Velaskess.
Viņš pasteidzās nekavējoties ziņot Spānijas valdībai, ka izdarījis lielu atklājumu un sakarā ar to cietis lielus zaudējumus. Velaskesa vārds vienā rāvienā kļuva plaši pazīstams. Kas attiecas uz ekspedīcijas ierindas dalībniekiem, tad par viņu likteni labi izteicies Bernals Diass: «Nabagi mēs atgriezāmies Kubā, nabagi un brūcēm klāti. Un tā vēl bija laime. Varēja būt arī sliktāk. Kritušos vien mēs zaudējām vairāk nekā septiņdesmit. Tāds ir viss ieguvums no mūsu atklājuma.»
Kādu zemi tad spānieši atklāja? Gar kādu piekrasti viņi kuģoja?
Tā bija milzīgā Jukatānas pussala. Gar tās krastiem arī virzījās de Kordovas ekspedīcija.
Kad spānieši pirmo reizi izcēlās krastā un jautāja indiāņiem, kā sauc viņu zemi, tad atbilde skanēja «kotoč». ''Mūsu mājas» — tāda bija šī vārda nozīme. Bet spānieši iedomājās, ka tā sauc zemes ragu, pie kura viņi piestājuši, un pasteidzās atzīmēt jauno nosaukumu savās kartēs. Šis zemes rags vēl tagad saglabājis savu nosaukumu — Kotoče.
Turpinādami iztaujāšanu par zemi un iedzīvotājiem, pie kam sazināšanās notika galvenokārt ar žestiem un mīmiku, spānieši par atbildi saņēma veselu vārdu straumi, no kuras viņi vislabāk iegaumēja vārdus «Ki u tan» — «Viņš saka» (izteiciens, kas ļoti bieži sastopams vietējo indiāņu sarunu valodā). Spānieši nolēma, ka tas ir jaunatklātās zemes nosaukums, un pārveidoja to pēc savas gaumes — «Jukatāna».
Šo nosaukumu pussala tā arī paturēja. Bet dzīvoja tur maiji — viena no kulturāli visaugstāk attīstītajām Jaunās pasaules tautām.
VĒL VIENS IEBRUKUMA MĒĢINĀJUMS
Mantkārība bija visu spāniešu iekarotāju raksturīgākā īpašība. Bet, kas attiecās uz Kubas gubernatoru Velaskesu, tad viņam šī īpašība piemita vislielākā mērā. Uzzinājis, ka noslēpumainajā Jukatānā atrodams zelts, viņš nolēma sarīkot uz turieni ekspedīciju uz sava rēķina.
1518. gada 5. aprīlī četri kuģi, uz kuriem atradās 240 vīru, uzvilka enkurus un devās pa de Kordovas izpētīto maršrutu. Ekspedīcijas locekļu vidū bija arī mūsu vecais paziņa — kareivis Bernals Diass. Bija arī daži citi dzīvi palikušie iepriekšējā nelaimīgā brauciena dalībnieki.
Biedru bojā eja, nāves briesmas, kas uzglūnēja ik uz soļa, ievainojumi, slāpes — tas viss vienā mirklī izgaisa no atmiņas, kad acu priekšā iztēlē iznira zelta lauki un pasakainas bagātības.
Viens no maiju apdzīvotās teritorijas senajiem centriem.
Jauno ekspedīciju vadīja Kubas gubernatora brāļadēls Huans de Grihalva.
Bez sevišķiem starpgadījumiem spānieši apmēram pēc mēneša nonāca labi pazīstamajā «Asiņainās kaujas līcī». Tur viņi nolēma atriebties par savu sakāvi.
Krastā izcēlās spēcīga nodaļa, kas bija apbruņota ne tikai ar arbaletiem un arkebīī- zām, bet arī ar visdraudīgāko konkistadoru ieroci — falkone- tiem. Pret tiem indiāņi izrādījās bezspēcīgi.
Ievērojot pirms vairāk nekā gada kaujā iegūto rūgto pieredzi, spānieši pēc indiāņu pa- Konkistadors Huans de Grihalva. rauga ietērpās kokvilnas bruņās, kas pasargāja pret bultām un akmeņiem. Un tomēr ievainoto bija daudz. Pats Grihalva, kas vadīja kauju, tika ievainots ar trim bultām. Trāpīgi mests akmens viņam izsita divus zobus.
Tomēr kaujas lauks palika spāniešu rokās. Neizturējuši triecienu, indiāņi bēga, bet uzvarētāji ielauzās viņu ciematā.
Nekā sevišķa viņi tur neieguva. Iedzīvotāji bija aizbēguši mežā, paņemdami līdz visu, ko varēja nest.
Tad spānieši mainīja taktiku. Viņi nolēma izlikties par indiāņu draugiem. Grihalva atbrīvoja trīs sagūstītos iezemiešus un pat apdāvināja viņus ar lētām krellītēm un zvārguļiem. Ar to indiāņu tulku palīdzību, kurus bija saņēmis gūstā de Kordova, tiem lika saprast, ka tiem jāatved šurp pārējie iedzīvotāji un ka spānieši tiem nedarīs nekā ļauna.
Bet veltīgi gaidīja Grihalva šajā ciematā četras dienas. Neviens tā arī nerādījās. Arī no pašiem «parlamentāriem» nebija ne vēsts . ..
Neriskēdami doties tālāk svešajā, naidīgajā zemē, spānieši turpināja ceļu gar piekrasti.
Nākošā sastapšanās, ar indiāņiem notika pēc pāris nedēļām ūdeņiem bagātās Tabasko upes grīvā. Spāniešiem pretī devās vesela flotile — piecdesmit pirogu ar vairākiem simtiem karotāju pilnā bruņojumā. Piekrastē stāvēja gatavībā vēl desmitiem pirogu.
Sapratis, ka viss var beigties ļoti bēdīgi, Grihalva uzsāka miera sarunas. Ar tulku palīdzību viņš paziņoja cilts virsaitim,
ka nolēmis nevis karot, bet tirgoties. Indiāņu pārstāvjiem parādīja zilas krelles, spogulīšus, zaļa stikla nieciņus un citas preces. Apmaiņai spānieši pieprasīja zeltu un pārtiku.
Savā starpā apspriedušies, indiāņi priekšlikumu pieņēma. Viņi piegādāja daudz zivju, vistu, augļu, kukurūzas plāceņu. Uz liela, zemē izklāta lakata indiāņi novietoja vairākas skaistas zeltlietas — pīļu un ķirzaku figūriņas, kaklarotas.