— Dod jel, palīdzi viņai! Dod pilienus!
Skaidri redzēju, kas mani sagaida, un paliku nelokāms.
— Kādus pilienus viņai dot? Pasaki! Bērns smok nost, rīkle jau aizvilkta ciet. Piecas dienas tu meitēnam ļāvi mocīties piecpadsmit verstu attālumā no manis. Ko tu tagad gribi?
— Tev, tētiņ, labāk zināms, — man pie kreisā pleca gaudulīgā balsī iečinkstējās vecā, un es uzreiz jutu pret viņu naidu.
— Ciet klusu! — uzsaucu. Un, pagriezies pret feldšeri, pavēlēju bērnu paņemt. Māte pasniedza vecmātei meitenīti, kura sāka ķepuroties un acīmredzot gribēja brēkt, bet balss vairs nespēja izlauzties. Māte metās mazo sargāt, bet mēs viņu atbīdījām nost, un man spožlampas gaismā izdevās ieskatīties bērna kaklā. Agrāk nekad nebiju difteriju redzējis, tikai vieglus gadījumus, kas drīz vien aizmirsās. Kaklā burzguļoja balti lēveri. Bērns piepeši izelpoja un iespļāva man sejā, bet es, domu pārņemts, pat nesatrūkos savu acu dēļ.
— Redzi, — es ierunājos, pats apbrīnodams savu mieru, — tā nu tas ir. Par vēlu. Bērns mirst. Un nekas cits nevar līdzēt, vienīgi operācija.
Mani sagrāba šausmas, ka esmu to pateicis, taču neteikt nevarēju. «Bet ja nu viņas piekritīs?» man iešāvās prātā.
— Ko tas nozīmē? — māte jautāja.
— Rīkle zemāk jāpārgriež un jāieliek sudraba caurulīte, lai bērns varētu elpot, tad varbūt varēsim viņu glābt, — es paskaidroju.
Māte manī paskatījās kā jukušā un aizlika bērnam priekšā rokas, sargādama to no manis, bet vecā atkal sāka murmināt:
— Vai prāts! Neļauj griezt! Vai prāts! Pašu rīkli?!
— Ej nost, vecā! — es viņai naidīgi teicu. — Iešļir- ciniet kamparu! — pavēlēju feldšerim.
Ieraudzījusi šļirci, māte negribēja meitenīti dot, taču mēs viņai ieskaidrojām, ka tas nav nekas briesmīgs.
— Varbūt tas viņai līdzēs? — māte iejautājās.
— Tas nekā nelīdzēs.
Tad māte sāka skaļi raudāt.
— Rimsties, — es noteicu. Izņēmu pulksteni un piebildu: — Piecas minūtes ļauju apdomāt. Ja nebūsiet ar mieru, tad pēc piecām minūtēm pats to vairs neuzņemšos darīt.
— Neļaušu! — māte asi atcirta.
— Mēs neļausim vis! — vecā piebalsoja.
— Nu, kā gribat, — dobji atbildēju un nodomāju: «Tā, viss kārtībā! Man kļuva vieglāk. Es visu pateicu, piedāvājos; rau, cik pārsteigtas izskatās vecmātes. Sievietes atteicās, un es esmu glābts.» Un, tiklīdz biju tā nodomājis, manā vietā kāds cits svešādā balsī sacīja:
— Vai jums nemaz nav sajēgas? Kā jūs varat neatļaut? Jūs bērnu grūžat nāvē. Piekrītiet! Kā jums nav žēl?
— Nē! — māte atkal iekliedzās.
Klusībā nodomāju: «Ko es daru? Es taču meiteni nobendēšu.» Tomēr sacīju ko citu:
— Nu, ātrāk, ātrāk .piekrītiet! Nevilcinieties! Bērnam jau nagi metas zili!
— Nē! Nē!
— Ja ne, tad ne, aizvediet viņas uz palatu, lai sēž tur.
Sievietes tika aizvestas pa pustumšo gaiteni. Dzirdēju
viņu vaimanas un meitenītes svelpjošo elpu. Feldšeris tūliņ atnāca atpakaļ un paziņoja:
— Piekrīt!
Iekšēji pārakmeņojies, es tomēr skaidri teicu:
— Nekavējoties sterilizējiet skalpeli, šķēres, āķus, zondi!
Mirkli vēlāk skrēju pāri pagalmam, kur švīkstēdams
velnišķi virpuļoja putenis, ieskrēju savā dzīvoklī un, minūtes skaitīdams, pakampu grāmatu, pašķirstīju to, atradu zīmējumu, kur bija attēlota traheotomija. Tajā viss bija skaidri un vienkārši: kakls pārgriezts, skalpelis ievadīts elpvadā. Sāku lasīt tekstu, bet nekā nesapratu, vārdi acu priekšā it kā lēkāja. Nekad nebiju redzējis, kā izdara traheotomiju. «Ek, nu jau ir par vēlu,» nodomāju, skumīgi paskatījos uz zilo gaismu, uz spilgto zīmējumu, jutu, ka man plecos uzvēlies grūts, baismīgs darbs, un, puteni nemanīdams, gāju atpakaļ uz slimnīcu.
Pieņemamā telpā man pretī metās ēna kuplos brunčos un kāda balss iečinkstējās:
— Tētiņ, vai nu tā var — ņemt un griezt meitēnam rīkli pušu? Kur tas dzirdēts? Viņa, nejēgas sievišķis, piekrita. Bet manas piekrišanas gan tam nav un nav. Ārstējiet ar pilēm, bet rīkli griezt neļaušu!
— Dzeniet ārā to veču! — es uzkliedzu un ātrās dusmās piebildu: — Tu pati esi nejēga! Tu pati! Un tieši viņa ir saprātīga! Un vispār tev neviens nekā neprasa! Dzeniet veču ārā!
Vecmāte cieši saņēma sieviņu un izstūma no palātas.
— Viss sagatavots! — piepeši pavēstīja feldšeris.
Mēs iegājām mazajā operāciju zālē, un es kā caur miglu ieraudzīju spožos instrumentus, žilbinošo lampu, vaskadrānu … Pēdējo reizi izgāju pie mātes, no kuras rokām bērns bija gandrīz jāizrauj ar varu. Izdzirdu tikai piesmakušu balsi, kas teica: — Vīra nav mājā. Pilsētā. Pārnāks, uzzinās, ko esmu padarījusi, — nositīs mani!
— Nudien nositīs, — atkārtoja veča, ar šausmām nolūkodamās manī.
— Nelaist viņas-operāciju zālē! — es pavēlēju.
Mēs palikām operāciju zālē vieni. Personāls, es un meitenīte Lida. Viņa izģērbta sēdēja uz galda un klusītēm raudāja. Meitenīti noguldīja, saturēja, kaklu tai nomazgāja, nozieda ar jodu, un es satvēru skalpeli, nodomādams: «Ko gan es daru?» Telpā bija ļoti klusu. Sažņaudzu skalpeli un novilku vertikālu svītru pār apaļīgo, balto kaklu. Neparādījās neviena asinslāse. Liku nazim otrreiz slīdēt pa balto svītru, kas vīdēja zem pāršķeltās ādas. Atkal ne piliena asiņu. Lēni, pūlēdamies atcerēties kādreiz atlantos redzētus zīmējumus, ar neasu zondi sāku šķirt smalkos audus. Un tad brūces lejasdaļā no kaut kurienes izšļācās tumšas asinis, acumirklī pārplūdināja visu brūci un sāka tecēt pa kaklu. Feldšeris ar tamponiem tās slaucīja nost, bet asinis nestājās. Atcerēdamies visu, ko biju redzējis universitātē, ar pincetēm lūkoju aizspiest brūces malas, taču nekas nelīdzēja.