Man kļuva salti un piere norasoja. Jutu skaudru nožēlu, ka esmu gājis uz Medicīnas fakultāti un nokļuvis šai nomaļajā kaktā. Niknā izmisumā uz labu laimi iegrūdu
pinceti kaut kur līdzās brūcei, saspiedu to, un asinis uzreiz mitējās plūst. Mēs nosusinājām brūci ar marles vīšķiem, un tā parādījās man acu priekšā tīra un pilnīgi neizprotama. Nekāds elpas vads nekur nebija manāms. Brūce nelikās līdzīga nevienam zīmējumam. Pagāja vēl divas trīs minūtes, kurās gluži mehāniski un bez kādas jēgas rakņājos brūcē te ar skalpeli, te ar zondi, meklēdams elpvadu. Un otrās minūtes beigās zaudēju cerību to atrast. «Viss pagalam,», domāju, «kāpēc man vajadzēja to darīt? Varēju taču operāciju nepiedāvāt, un Lida būtu mierīgi nomirusi palātā, bet tagad tā mirs ar pārgrieztu kaklu, un es nekad un ne ar ko nevarēšu pierādīt, ka viņa tik un tā būtu nomirusi un es nevarēju viņai kaitēt…» Vecmāte klusēdama noslaucīja man pieri. «Nolikt nazi un teikt: nezinu, ko tālāk iesākt,» man iešāvās prātā, un es iedomājos mātes acis. No jauna satvēru skalpeli un bezprātīgi ar asu kustību dziji pāršķēlu audus. Tie pašķīrās, un pēkšņi manā acu priekšā atradās elpvads.
— Āķus! — aizsmacis izgrūdu.
Feldšeris tos padeva. Nostiprināju āķus vienā un otrā pusē un vienu no tiem pasniedzu turēt feldšerim. Tagad neredzēju nekā cita, vienīgi rīkles pelēcīgos gredzentiņus. Iedūru rīklē asu skalpeli — un sastingu. Tā sāka celties ārā no brūces, man pazibēja doma, ka feldšeris sajucis prātā: viņš to piepeši rāva laukā. Man aiz muguras ievaidējās abas vecmātes. Pacēlu acis un sapratu, kas noticis: feldšeris smagajā gaisā pamazām zaudēja samaņu un, āķi no rokām neizlaizdams, vilka sev līdzi elpvadu. «Viss ir pret mani, tas ir liktenis,» es nodomāju, «tagad mēs, bez šaubām, Lidu būsim nobendējuši,» un klusībā stingri apņēmos: «Tiklīdz aiziešu mājās — nošaušos…» Te vecākā no abām vecmātēm, acīmredzot daudz ko pieredzējusi, ar tādu kā plēsoņas lēcienu metās pie feldšera, iz- kampa tam no rokas āķi un, zobus sakodusi, izgrūda;
— Turpiniet, dakter …
161
Feldšeris ar troksni nogāzās un apdauzījās, bet mēs uz viņu neskatījāmies. Iedūru skalpeli elpvadā un ievadīju tajā sudraba caurulīti. Tā ieslīdēja viegli, taču Lida palika nekustīgi guļam. Gaiss elpvadā neiekjuva, kā tam vajadzēja notikt. Es dziļi nopūtos un paliku stāvam — nekā vairāk nevarēju izdarīt. Man gribējās kādam lūgt piedošanu, izteikt nožēlu par savu vieglprātību un par to, ka reiz iestājos Medicīnas fakultātē. Valdīja klusums. Redzēju, kā Lidas seja metas zilgana. Man jau gribējās at-
6 - 2209
mest visam ar roku un raudāt, kad Lida piepeši krampjaini noraustījās, ar šalti izgrūda pa caurulīti pretīgas gļotas — un gaiss svilpdams ielauzās bērna rīklē, te meitenīte sāka elpot un brēkt. Šai brīdī feldšeris, bāls, sviedriem klāts, piecēlās, ar šausmām stulbi pablenza uz brūci un sāka man palīdzēt to aizšūt.
Kā pa murgiem cauri sviedru miglai, kas aizsedza man acis, redzēju vecmāšu laimīgās sejas, un viena no viņām man teica:
— Operācija nu gan jums izdevās lieliski, dakter.
Es iedomājos, ka vecmāte par mani zobojas, un drūmi pablenzu viņā caur pieri. Tad atvērās durvis, uzvēdīja svaigs gaiss. Lidu, palagā ievīstītu, iznesa, un durvīs tūliņ parādījās māte. Acis tai bija kā plēsīgam zvēram. Vina man noprasīja: , — Nu?
Padzīrdis sievietes balsi, jutu, ka man par muguru sāk plūst sviedri, — tikai tobrīd apjēdzu, kas notiktu, ja Lida operācijas laikā būtu mirusi. Taču es pavisam mierīgā balsī viņai atbildēju:
— Rāmu garu! Dzīva. Ceru, arī paliks dzīva. Tikai, kamēr caurulīti neizņemsim, ne vārda nerunās — to nu ziniet.
Un te kā no zemes izlīda vecmāmuļa un pārkrustījās pret durvju rokturi, pret mani, pret griestiem. Bet man uz viņu vairs dusmu nebija. Pagriezos, pavēlēju iešļircināt Lidai kamparu un pārmaiņus dežurēt pie viņas. Tad pāri pagalmam devos uz dzīvokli. Atceros, kabinetā dega zilā lampa, uz galda Doderleins un citas grāmatas. Neizģērbies piegāju pie dīvāna, apgūlos uz tā un tai pašā mirklī nekā vairs neredzēju, aizmigu un pat nesapņoju.
Pagāja viens mēnesis, tad otrs. Biju daud-z ko jau pieredzējis, bija gadījies arī šis tas briesmīgāks par Lidas rīklīti. Biju to pat piemirsis. Apkārt visu klāja sniegs; pacientu skaits auga ar katru dienu. Un reiz, jau pēc Jaungada, pieņemamā istabā pie manis ienāca sieviete, aiz rokas vezdama meitēnu, satuntuļotu kā tupesīti. Sievietes acis staroja. Ielūkojos ciešāk un pazinu: *
— Ā, Lida! Kā tad iet?
Nu viss jau labi.
Lidai attina kaklu. Viņa ķepurojās pretī un vairījās, taču man izdevās pacelt mazās zodu un paskatīties. Uz sārtā kakla rēgojās brūna, vertikāla rēta un tai šķērsām pāri divas smalkas šuvju rētiņas.
— Viss kārtība, — es sacīju, — -varat vairs nebraukt.
— Tencinu, dakter, lai jums paldies, — māte sacīja un skubināja Lidu: — Teic nu tēvocītim paldies!
Taču Lida negribēja man neko teikt.
Es viņu vairs nekad netiku redzējis. Sāku šo gadījumu aizmirst. Bet pacientu skaits nemitīgi auga. Tā pienaca diena, kad pieņēmu simt desmit cilvēku. Mēs sakām deviņos no rīta un beidzām astoņos vakarā. Grīļodamies vilku nost uzsvārci. Vecākā no abām vecmātēm man teica:
— Par slimnieku pieplūdumu varat pateikties traheoto- mijai. Vai zināt, ko sādžās stāsta? Ka jūs slimajai Lidai viņas pašas rīkli esot apmainījis pret tērauda un kaklu aizšuvis. Ļaudis īpaši brauc uz to sādžu meitēnu apskatīt. Apsveicu, dakter, esat kļuvis slavens!
— Un meitēns vēl arvien dzīvojot ar tērauda rīkli? — es ieprasījos.
— Jā, dzīvojot ar tērauda: Nu, bet jūs, dakter, tiešām -' esat meistars. Un taisni prieks, cik aukstasinīgi strādājat!