Pēc brīža tētis juta, ka viņš ir noteicis pareizi. Virziens bija skaidrs, viņi varēja būrāt prom. Sakārtojis cepuri, viņš sacīja:
— Tagad braucam. Bet tu nedrīksti nekā celt. Visu smagumu sanesīsim mēs. Saproti, tev tikai jāiekāpj laivā.
Māmiņa pamāja ar galvu un uztrausās kājās. Tagad jūra bija violeta un mežmala viens vienīgs mīksts melnums. Māmiņa bija ļoti samiegojusies un piepeši iedomājās, ka viss ir it kā blakus īstenībai, sapnis ar sapņa fantastisko apgaismojumu un gausumu: tu ej pa smagām smiltīm un netiec uz priekšu.
Nu viņi krāva saiņus uz steķiem. Vētras lākturis šūpojās uz priekšu un atpakaļ, steķu un peldmājas siluets pret vakara debesīm izskatījās kā garš, dzeloņains pūķis; viņa dzirdēja smejamies mazo Miju un sev aiz muguras trokšņojam naktsputnus, kas pamodās mežā.
«Skaisti,» māmiņa pie sevis noteica. «Skaisti un savādi. Tagad, kad es pagūstu ilgstoši just, viss ir brīnišķīgs. Bet diez vai viņš apvainosies, ja es laivā maķenīt nosnaudīšos.»
Morra pēc saulrieta ielavījās dārzā, bet šovakar verandā lampa nedega. Aizkari bija aizvilkti, un ūdens muca apgāzta. Atslēga karājās uz naglas blakus durvīm.
Morra bija pieradusi pie pamestām mājām, viņa tūdaļ redzēja, ka te ļoti ilgi neviens nededzinās gaismu. Lēnām viņa čāpoja atpakaļ pāri nogāzei, augšā kalnā. Stikla bumba kādu brīdi atspoguļoja viņu, tad atkal pārklājās ar savu zilo neīstumu. Izbaiļu nopūta skāra mežu, kur Morra gāja; tā skrēja prom zem sūnām, no izbīļa tā plivinājās starp zariem, visapkārt nodzisa mazas spīdošas acis. Arī pie tā Morra bija pieradusi. Neapstādamās viņa turpināja iet augšup pa dienvidu kalna kori un nolūkojās uz jūru, kas satumsa pret nakti.
Vētras lākturis «Piedzīvojuma» masta galā bija saredzams ļoti skaidri, — kā tāda vientuļa zvaigzne, kas aizslīd garām pēdējām salām un aizvien turpina ceļu uz zemi. Morra to ilgi vēroja, viņai nekur nebija jāsteidzas. Viņas laiks bija bezgalīgs, tas bija gauss un nenoteikts, un to sadalīja degošā gaisma, kas iedegās pret rudeni, — reta un gadījuma rakstura gaisma.
Tagad viņa slīdēja lejup cauri gravai uz krastu. Viņas pēdas smiltīs bija platas un bez kontūrām, it kā uz ūdeni būtu šļūcis liels ronis. Viļņi iegrima atpakaļ jūrā un apjukuši apstājās, ap Morras tumšo svārku vīlēm ūdens kļuva spožs un mierīgs, un tad jūra sāka salt ciet.
Morra ilgi gaidīja, kamēr ap viņu sāka plūst sniega migla. Dažbrīd viņa klusu pacilāja kājas: ledus strinkšķēja, tas kļuva arvien biezāks. Morra cēla sev ledus saliņu, lai varētu tikt klāt degošajai gaismai. Šobrīd gaisma bija pazudusi aiz salām, bet Morra zināja, ka tā tur ir. Tas nekas, ja tā nodzisīs, iekams viņa tiks klāt. Viņa varēja gaidīt. Tie aizdegs jaunu gaismu — kādu citu vakaru. Agrāk vai vēlāk tā viņi darīja vienmēr.
Trollīša Mumina tētis stūrēja. Viņš stingri turēja stūri ķepā, saspiedis to slepenā saprašanās žestā, un pilnīgi bija mierā pats ar sevi.
Viņa ģimene bija tikpat maza un bezpalīdzīga, kādu viņš to redzēja stikla bumbā, un viņš veda to pāri milzīgajai jūrai, cauri zilajai, klusajai naktij drošībā. Vētras lākturis iezīmēja viņiem ceļu, it kā tētis šķērsām pār karti būtu novilcis spīdošu, nešaubīgu līniju un sacījis: «No šejienes — uz turieni. Tur mēs dzīvosim. Tur zeme griezīsies ap manu bāku lepna un taisna, un tai visapkārt jūras briesmas.»
— Jums taču nesalst? — viņš priecīgs vaicāja. — Tu taču apņēmi sev riņķī segu? Vai redzat, mēs atstājām aiz sevis pēdējo salu. Drīz iestāsies vistumšākā nakts. Ir ļoti grūti būrāt pa nakti, ik sekundi vajag būt modram.
— Jā, protams, mīlulīt, — sacīja māmiņa, kas gulēja saritinājusies uz laivas grīdas. — Šis ir ļoti liels pārdzīvojums. — Sega bija kļuvusi mazliet slapja un māmiņa piesardzīgi pavirzījās aizvēja pusē. Laivas brangas visu laiku spieda māmiņas ausis.
Mazā Mija sēdēja laivas priekšgalā un vienmuļi pie sevis dungoja.
— Māmiņ, — trollītis Mumins čukstēja. — Kas ar viņu notika, kāpēc viņa kļuva tik ļauna?
— Kas tad?
— Morra. Vai kāds viņai kaut ko izdarīja, ka viņa kļuva šitāda?
— To neviens nezina, — māmiņa atteica, izvilkusi asti no ķīļūdens. — Laikam bija tā, ka neviens viņas dēļ nekā nedarīja. Es domāju: neviens nelikās zinis. Un diez vai viņa to atceras, nedz arī viņa staigā apkārt un prāto par to. Viņa ir kā lietus, tumsa vai kā akmens, kam jāapiet apkārt, lai tiktu uz priekšu. Vai tu nevēlies kafiju? Tā ir termosā, baltajā grozā.
— Pašlaik ne, — atbildēja trollītis Mumins. — Viņai ir tik mazas, dzeltenas acis, un tās ir stingas kā zivij. Vai viņa prot runāt?
Māmiņa nopūtās un sacīja:
— Ar tādu Morru nav ko runāt. Nav ko runāt ar viņu un nav ko runāt par viņu. Citādi viņa pieaugs un nāks tev pakaļ. Tu tikai nesāc Morru žēlot. Tu domā, ka viņa ilgojas pēc tā, kas deg, bet viņa tikai grib tam uzsēsties virsū, lai tas nodzistu un nekad vairs nedegtu. Un nu man gandrīz vai liekas, ka es brītiņu pagulēšu.
Debesīs bija parādījušās bālas rudens zvaigznes. Trollītis gulēja uz muguras un skatījās vētras lākturī, bet domāja par Morru. Ja ir kāds, ar kuru neviens nerunā un par kuru neviens nerunā, tad jau šim kādam pamazām ir jāiznīkst un tas nevar uzdrošināties ticēt, ka vispār dzīvo. Viņš prātoja: diez vai spogulis šai lietā varētu līdzēt? Ar lielu daudzumu spoguļu jau iznāk būtņu vai cik, — no priekšas un no aizmugures, un varbūt var pat runāt cits ar citu. Varbūt…
Bija pavisam kluss, čīkstēja tikai stūre. Nu viņi visi gulēja; tētis bija gluži viens ar savu ģimeni. Viņš bija pilnīgi nomodā, daudz vairāk nomodā, nekā viņš bija bijis jebkad agrāk.
Tālu no turienes, pret rītu, Morra nolēma doties ceļā. Sala zem viņas bija melna un caurspīdīga ar asu ledus bugspritu, kas rādīja virzienu tieši uz dienvidiem. Krasta smilšu gultne slīdēja prom. Viņa satvēra savus tumšos svārkus, kas karājās ap viņu kā lapas novītušai rozei, — tie atvērās un čaukstēja, tie pacēlās kā spārni, un Morra sāka savu lēno ceļojumu pāri jūrai.
Uz augšu laidās svārki, uz augšu un leju — kā atvēzieni, peldot sasalušajā gaisā, ūdens atkāpās izbiedētos sačervelējušos viļņos, — un Morra plūda uz priekšu un tālāk ausmā, un viņai nopakaļ vilkās sniega vērpete. Pret apvārsni viņa izskatījās pēc liela gāzelīga sikspārņa, iešana vedās lēnām un smagi, bet tomēr uz priekšu viņa tika. Viņai bija laiks. Viņai nebija nekā cita kā vienīgi laiks.
Ģimene burāja līdz pašam rītam un visu nākošo dienu, un atkal pienāca nakts, un tētis joprojām sēdēja pie stūres un gaidīja, kad ieraudzīs savu bāku. Bet nakts bija tikpat zila, un pret apvārsni nemirkšķināja nekādas bākas ugunis.
— Kurss ir pareizs, — tētis sacīja. — Es zinu, ka braucu pareizi. Ar šādu vēju mums vajadzēja būt galā ap pusnakti, un jau krēslā mums būtu vajadzējis ieraudzīt bākas gaismu.
— Varbūt kāds nelietis ir to nodzēsis? — ieminējās mazā Mija.
— Vai tad bākas maz kāds nodzēš? — tētis neticēja. — Ja kaut kas ir drošs, tad tas, ka deg bākas uguns. Dažas lietas ir absolūtas, piemēram: jūras straumes, gadalaiki un tas, ka no rītiem uzlec saule. Un ka deg bākas uguns.
— Gan jau bāka pamazām parādīsies, — māmiņa sacīja. Viņas galva bija pilna sīku pārdomu, kurām nepietika vietas. «Kaut tā degtu,» viņa domāja. «Viņš ir tik priecīgs. Kaut nu tikai tur būtu bāka, nevis mušu mēsls — nav taču nemaz iespējams braukt atpakaļ mājās… pēc tik elegantas… Ir jau arī lieli rozā gliemežvāki, bet baltie izskatās ļoti skaisti uz melnās zemes. Diez vai roze šeit ārā ieaugsies…»