Diemžēl šie smiekli skanēja reti. Tims noslēdzās sevī un kļuva lepns, neticami lepns. Tā viņš pretojās pamātei, kas bārās par vismazāko sīkumu, kaut gan dažreiz viņa nemaz nedomāja tik ļauni.
Tims ļoti nopriecājās, kad sāka iet skolā. Viņš atradās no agra rīta līdz pusdienai tālu no savas ieliņas, daudz tālāk nekā tos pāris simtus metru, cik īstenībā bija no mājas līdz skolai. Pirmajā skolas gadā viņš atkal jautri smējās, un skolotāji samierinājās ar dažu labu mazu zēna nedarbu. Tims tagad centās izpatikt pat pamātei. Kad viņa izņēmuma kārtā Timu paslavēja, tāpēc ka viņš viens pats bija atnesis mājās desmit mārciņas kartupeļu, viņš kļuva svētlaimīgs, izpalīdzīgs un padevīgs. Bet, tiklīdz Tims saņēma nakamo nepelnīto aizrādījumu, viņš atkal noslēdzās sevī un tēloja lepno. Tad viņam nekādi nevarēja piekļūt.
Šīs untumainās savstarpējās attiecības starp viņu un pamāti slikti ietekmēja mācības. Tims, kas bija daudz apķērīgāks nekā dažs labs skolēns, saņēma tomēr vājākas atzīmes nekā šie bērni. Un tam par iemeslu bija izklaidība stundās un tas, kā viņš izpildīja skolas uzdevumus.
Viņam taču bija ļoti grūti sagatavot skolas uzdevumus. Tikko viņš ar tāfeli piesēdās pie virtuves galda, ieradās pamāte un sūtīja viņu uz bērnu guļamistabu. Bet šeit bija audžubrāļa Ervina valstība, un viņš mazo nelika ne mirkli mierā. Viņš gii- bēja vai nu ar Timu rotaļāties un dusmojās, ja mazais to nevēlējās, vai arī viņam galds bija nepieciešams konstruktoru kastei, tā ka Timām neiznāca vietas, kur rakstīt. Reiz Tims aiz patiesām dusmām bija iekodis audžubrālim rokā. Viņam tas nepagāja nesodīti garām. Ieraugot asiņojošo roku, pamāte iekliedzās pilnā kaklā un nosauca Timu par ļaunprāti. Pat tēvs vakariņās ar viņu nebija runājis ne vārda. Kopš tā laika Tims vairs necīnījās ar izlutināto audžubrāli un slepenībā mācījās vecāku guļamistabā. Bet Ervins to izdibināja un nodeva Timu, jo mazās ieliņas dzīvoklī bija tāds likums: vecāku guļamistabā bērniem nav nekas meklējams.
Nu Timām vajadzēja lūkot izpildīt skolas darbus ne visai patīkamajā Ervina klātbūtnē. Ja audžubrālis viens pats aizņēma visu galdu, Tims sēdās uz gultas malas un rakstīja uz nakts- skapīša. Tomēr viņš nevarēja visai uzmanīgi strādāt ne pie galda, ne arī pie naktsskapīša. Tikai trešdienās, kad Ervinam bija mācības pēcpusdienās, Tims varēja sagatavot mājas uzdevumus tik rūpīgi, kā pats vēlējās, lai patiktu skolotājam, jo mazais ķipars, kas tik aizrautīgi prata smieties, gribēja ar visiem apkārtējiem ļaudīm sadzīvot draudzīgi un saskanīgi.
Skolotājam diemžēl Tima mājas darbi ar katru gadu patika aizvien mazāk. «Gaiša galva, bet slinks un izklaidīgs,» sacīja skolotājs. Viņam nebija ne jausmas, ka puisēnam katru dienu no jauna vajadzēja izcīnīt vietu, kur gatavot skolas uzdevumus. Bet Tims viņam neko nestāstīja, jo bija pārliecināts, ka skolotājs to zina. Tā Tims arī skolā nonāca pie bēdīga secinājuma, ka dzīve ir neizprotama un visi pieaugušie — izņemot viņa tēvu — ir netaisni.
Bet arī šis vienīgais taisnīgais cilvēks viņu pameta. Bija pagājuši četri gadi, kopš Tims sācis iet skolā, un pēc šiem četriem gadiem, kuru laikā zēns ar pūlēm bija vilcies no klases uz klasi, tēvu nosita kāds krītošs dēlis.
Tas bija visneizprotamākais Tima dzīvē. Viņš nesaprata, kā krītošais dēlis drīkstējis izdarīt kaut ko tik briesmīgu. Vispirms viņš atteicās tam ticēt. Tikai bēru dienā, kad satrauktā, noraudājusies pamāte Timu iepļaukāja, tāpēc ka viņš bija aizmirsis nospodrināt viņas kurpes, — tikai šajā dienā zēns saprata, cik vientuļš tagad kļuvis. Jo apbedīšana notika svētdienā.
Tikai šajā dienā Tims sāka raudāt. Viņš raudāja par sevi un par tēvu, un par pasauli un cauri asarām pirmo reizi dzirdēja pamāti sakām: «Atvaino, Tim, es tā negribēju.»
Stunda kapsētā bija kā slikts sapnis, kuru ikviens ātri vēlētos aizmirst un no kura paliek vienīgi juceklīgas, nepatīkamas atmiņas. Tims ienīda visus cilvēkus, kas stāvēja apkārt, runāja, dziedāja un skaitīja tēvreizi. Viņu kaitināja un satrauca pamātes šņukstošā pļāpāšana, kad ļaudis izteica viņai «dziļi izjusto līdzjūtību». Par tēvu viņš gribēja sērot viens. Un, kad bērinieki izklīda, viņš izmantoja gadījumu, lai aizbēgtu.
Bez mērķa viņš klīda pa ielām, un, kad nonāca pie pilsētas parka un gāja garām dzīvoklim, kurā, vēl mazs būdams, bija smējies un saucis: «Tuf, tuf, tuf, Amerika,» — viņu pārņēma tādas žēlabas, ka kļuva gandrīz nelabi. Pa viņa kādreizējās bērnu istabas logu raudzījās laukā sveša meitene; rokā viņa turēja dāigu, grezni ģērbtu lelli. Kad meitene pamanīja Tima skatienu, viņa parādīja zēnam mēli, un tas steidzīgi gāja tālāk.
«Ja man būtu ļoti daudz naudas,» Tims, apkārt klīzdams, prātoja, «es noīrētu lielu dzīvokli, un man būtu atsevišķa istaba, un Ervins katru dienu saņemtu no manis kabatas naudu, un māte varētu nopirkt, ko vien vēlētos.» Bet tas bija tikai sapnis, Tims to zināja.
Pats nemaz neapzinoties, viņš gāja uz hipodromu, kur mēdza ierasties laimīgajās svētdienās kopā ar tēvu, kad tas vēl bija dzīvs.
Otra loksne
RŪTAINAIS KUNGS
Kad Tims ieradās hipodromā, pirmais skrējiens tuvojās beigām. Skatītāji rēca un svilpa, un aizvien biežāk un aizvien skaļāk atskanēja vārds «Rītenis».