Tims tur stāvēja un smagi elpoja divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņš bija skrējis, un, otrkārt, viņam pēkšņi likās, ka starp šiem kliedzošajiem un trokšņainajiem cilvēkiem kaut kur vajadzētu stāvēt viņa tēvam. Timām radās sajūta, it kā viņš būtu atkal mājās. Šī bija vieta, kur viņi parasti nāca abi ar tēvu. Bez pamātes. Un bez Ervina. Visas svētdienas bija pavadītas ar tēvu šajā cilvēku pūlī, šajā troksnī un kliedzienos. Aizmirsta bija gan kapsēta, gan asaras. Tims jutās dīvaini mierīgs, gandrīz vai līksms. Kad skatītāji pēkšņi uzgavilēja un kā no vienas mutes atskanēja vārds «Rītenis», Tims pat iesmējās savus jautros, aizrautīgos smieklus. Viņš atcerējās kādu piezīmi, ko tēvs bija teicis: «Rītenis vēl ir jauns, Tim, varbūt pārāk jauns, bet kādu dienu par šo zirgu runās.» Un tagad ļaudis runāja par «Rīteni», bet tēvs to vairs nepiedzīvoja. Tims nezināja, kāpēc viņam par to jāsmejas. Un viņš par to ari negudroja. Viņš bija tajā vecumā, kad cilvēks par sevi neko daudz nedomā.
Kāds kungs, kas stāvēja Tima tuvumā un bija dzirdējis jautros smieklus, vienā rāvienā pagrieza galvu un uzmanīgi vēroja zēnu. Viņš domīgi braucīja garo zodu un, ātri izšķīries, gāja zēnam klāt, bet tā, ka, cieši steidzoties Timām garām, uzmina tam uz kājas.
— Piedod, mazais, — viņš sacīja. — Tas gadījās netīšām.
— Nekas, — Tims smējās. — Man tik un tā ir noputējušas kurpes. — Turklāt viņš uzmeta skatienu savām kājām un pēkšņi ieraudzīja zālē gujam piecu marku monētu. Kungs bija aizsteidzies tālāk un neviens nestāvēja Tima tuvumā. Tims žigli uzlika kāju uz monētas, neuzticīgi paskatījās visapkārt, pieliecās, it kā gribētu sasiet kurpju auklu, ātri un paslepus pacēla naudas gabalu un iebāza to kabatā.
Kad Tims uzsvērti lēnā gaitā gāja tālāk, pie viņa pienāca garš, kalsnējs kungs rūtainā uzvalkā un jautāja:
— Nu, Tim, vai gribi piedalīties derībās?
Zēns apmulsis paskatījās uz nepazīstamo. Viņš nepamanīja, ka tas ir tas pats kungs, kas viņam tikko bija uzminis uz kājas. Svešajam mute bija kā svītra, deguns šaurs un līks un zem tā pavisam plānas, melnas ūsas. Virs caururbjošajām, ūdenszi- lajām acīm dziļi uz pieres bija uzvilkta balonveidīga cepure. Un cepure svešajam bija tādās pašās rūtīs kā uzvalks.
Kad kungs viņu tā piepeši uzrunāja, Tims sajuta kaklā it kā kamolu.
— Man . .. man nav naudas derībām, — viņš beidzot stomīdamies izdvesa.
— Tev taču ir piecas markas, — svešais sacīja. Tad lēnīgā balsī piebilda: — Es nejauši redzēju, ka tu naudu atradi. Ja gribi piedalīties derībās, ņem šo talonu. Es to jau izpildīju. Tas ir pilnīgi droši.
Tims, kas pamīšus gan sarka, gan bālēja, pamazām atkal atguva dabisko sejas krāsu, kas bija līdzīga brūnajam lazdu riekstam (šo brūno sejas krāsu viņš bija mantojis no mātes). Viņš sacīja:
— Man šķiet, ka bērni nedrīkst derēt. — Un atkal sāka stomīties.
Bet svešais neatlaidās.
— Šis hipodroms ir viens no nedaudzajiem, kur bērniem piedalīšanās derībās nav gluži aizliegta. Es zinu, ka tā nav gluži atjauta, tomēr to atļauj. Tātad, Tim, ko tu domā par manu priekšlikumu?
— Es jūs nemaz nepazīstu, — Tims klusi sacīja. (Tikai tagad viņš ievēroja, ka kungs viņu bija uzrunājis vārdā.)
— Es zinu ļoti daudz par tevi, — svešais paskaidroja. Es pazinu tavu tēvu.
Tas izšķīra visu. Zēnam gan bija grūti iedomāties, ka viņa tēvs varētu pazīt tik dīvainu un smalku kungu, bet, tā ka svešais zināja Tima vārdu, tad droši vien viņš būs pazinis arī tēvu.
Pēc īsas vilcināšanās Tims paņēma izpildīto talonu, izvilka no kabatas piecu marku gabalu un devās pie lodziņa. Pa skaļruņiem tobrīd tika ziņots nākamais skrējiens. Tāpēc svešais uzsauca:
— Ātrāk, kamēr lodziņš vēl ir vaļā. Tu redzēsi, ka es tev nesīšu laimi!
Zēns pasniedza jaunkundzei pie lodziņa naudu un talonu un saņēma pretī talona pasakni derībām. Kad viņš atkal gribēja pievērsties nepazīstamajam kungam, tas jau bija pazudis.
Sākās otrais skrējiens, un zirgs, uz kuru Tims bija derējis, uzvarēja un sasniedza mērķi, aizsteidzoties par pieciem zirga garumiem priekšā. Zēns pie lodziņa saņēma tādu kaudzi naudas, kādu nekad vēl nebija redzējis. Viņš atkal pamīšus gan sarka, gan bālēja. Taču šoreiz aiz prieka un lepnuma. Laimē starodams, viņš ikvienam rādīja savu ieguvumu.
Tomēr cik dīvaini, ka līdzās priekam mīt arī skumjas! Pēkšņi Tims atkal iedomājās tēvu, ko viņi šodien bija apbedījuši un kas nekad nebija laimējis tik daudz naudas. Zēna acis kļuva mitras, un, pašam negribot, viņš Jaužu priekšā sāka raudāt.
— Ei, mazais, ja cilvēkam gadījusies tāda laime kā tev, tad taču nevajag raudāt, — pēkšņi kāda balss viņam līdzās sacīja. Tā bija dobja, čērkstoša vīrieša balss.
Caur asaru plīvuru Tims ieraudzīja vīru, kura sejas āda bija vienās krunkās, tāpat kā viņa uzvalks. Pa kreisi no vīra stāvēja garš, izstīdzējis puisis rudiem matiem un noskatījās no augšas uz Timu. Pa labi stāvēja eleganti ģērbies neliela auguma kungs ar pliku galvvidu; viņš zēnu līdzjūtīgi aplūkoja.
Šie vīrieši, šķita, turējās kopā, jo visi trīs gandrīz reizē jautāja, vai Tims ar viņiem nevēlas iedzert limonādi, lai atzīmētu laimi derībās.
Timām šī laipnība, kā arī laimīgais gadījums tieši šajā svētdienā bija pilnīgi negaidīti, tāpēc viņš pamāja ar galvu, no- šņukstējās vēlreiz un tad sacīja:
— Es gribētu sēdēt dārza galā. — Tur viņš bieži kopā ar tēvu bija dzēris limonādi.
Šie trīs vīri sacīja: — Labi, zēn, iesim dārzā, — un apsēdās ar Timu kāda veca un liela kastaņkoka ēnā.