Uzticies mums un nāc!
Timām bija jāsargās no Lefueta un slepeni jāatstāj viesnīca, varbūt pat pārģērbtam, jo vārdiņos «kāpnes sētas pusē» (tāpat kā sēnalu romānos) slēpās blēžu un pārģērbtu varoņu romantika.
Kad zēns bija atšifrējis noslēpumaino zīmīti, viņš jutās tik brīvs kā putns. Viņā radās tieksme smieties. Un cik dīvaini, viņa lūpas vairs nebija tik cieši sakniebtas kā parasti. Gluži otrādi, Timām pat likās, ka viņa mute smaida.
Gan izbijies, gan reizē ari priecīgs — Tims pielēca kājas un aplūkoja seju spogulī — mutes kaktiņos viņam bija krunciņas, tāpat kā itāliešu mākslinieku gleznotajos portretos Kan- dido pilī Dženovā. Pareizāk sakot, tie nebija smiekli, pat ne smaids, taču krunciņas mutes kaktiņos bija skaidri redzamas. Kopš tā laika, kad tika parakstīts līgums zem kastaņkoka, tās nekad nebija parādījušās.
Kaut kas šajā dienā tomēr bija mainījies. Cerība kā ar gleznotāja otu viņa sejā bija uzbūrusi kaut ko — tikko jaušamu smaidu.
Zīmīti zēns atkal iebāza uzvalka kabatā, nodzēsa gaismu, no vannas istabas' iegāja salonā un atsēdās krēslā, kājas pārlicis vienu pāri otrai, lai pārdomātu.
Barons tai pašā laikā sēdēja netālu no Tima — Alsteras paviljonā. Viņš apspriedās ar kādas ēģiptiešu firmas pārstāvi, kas iebilda pret šķirnes nosaukumu «Palmaro». Firma pieprasīja, lai Lefuets margarīnam dotu citu nosaukumu.
Šās sarunas laikā Lefuetara bija zudusi agrākā nosvērtība un pārākuma apziņa, kas viņam bija kļuvušas par otru dabu, kopš viņam piederēja smiekli. Protams, bija ļoti svarīgi, lai šķirnes margarīns ar jauno nosaukumu iespējami ātrāk iegūtu miljoniem pircēju. Taču barons nekādā ziņā nedrīkstēja likt manīt, cik svarīgs viņam bija šis pasākums. Viņam vajadzēja ar smaidu uz lūpām rādīt savu nosvērtību un pārākumu. Tieši tādēļ viņš bija pircis smieklus.
Kad Lefuets attiecīgajā brīdī ļāva atskanēt guldzošajiem, aizrautīgajiem smiekliem, viņam likās, it kā kaut kā šiem smiekliem trūktu. Uz sarunu biedru tie drīzāk atstāja nepatīkamu iespaidu.
Barons uz brīdi atvainojās un devās uz Alsteras paviljona mazgājamo telpu. Tur viņš nostājās spoguļa priekšā, izmēģināja Tima smieklus un reizē vēroja seju.
Pirmajā mirklī šķita, ka nekas nav mainījies. Taču, rūpīgāk ieskatoties — barons spoguļa priekšā smējās vēl vienu reizi — rūpīgāk ieskatoties, viņš redzēja, ka trūkst jauko krunciņu mutes kaktiņos. Smiekli tāpēc likās samāksloti, nedabiski, it kā tie būtu patapināti.
Lefuetā modās jūtas, kas viņam pēdējos gados bija kļuvušas svešas, — izbailes! Un pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņš sajuta kaut ko līdzīgu sirdsapziņas pārmetumiem. Ne jau tādēļ, ka viņš būtu izdarījis ko ļaunu (viņam trūka labā un ļaunā izjūtas), bet gan tāpēc, ka bija izdarījis muļķību.
Šos dārgos, kā dimants mirdzošos un nesalaužamos zēna smieklus, šos guldzošos, aizrautīgos smieklus viņam vajadzēja iegūt citādā — vienkāršākā veidā, nevis kaulējoties un ar līgumiem, nevis ar trikiem panākt laimi derībās, bet gan . ..
Piepeši Lefueta sarunas biedrs ienāca mazgājamā telpā un ieraudzīja barona bālo, mazliet saviebto seju. Viņš iedomājas, ka Lel ucis n satraukts par šķirnes margarīna nosaukumu «Palmaro», un l.eluets iedomājās, ka ēģiptiešu pārstāvis tieši tā domā. Biļa radusies sasodīti nelāga situācija. Barons vairs neuzdrošinājās smieties, jo viņš nebija pārliecināts par šiem smiekliem. Tāpēc viņš ne visai ticami aizbildinājās, ka viņam esot slikta dūša:
— Rīt Kairā visu apspriedīsim. Es nejūtos labi. Omāru majonēze . . .
Tad viņš izgāja no mazgājamās telpas un arī no paša Alsteras paviljona un milzu soļiem kā tāds lidojošs sienāzis aizskrēja uz viesnīcu. Elegantie gājēji Jaunavu alejā — atturīgi pūderētās dāmas un lēni soļojošie kungi —, viņu ieraugot, uzacis saraukuši, piebilda:
— Tā taču nejož pa Jaunavu aleju, cik nekulturāli!
Lefuets neko ne dzirdēja, ne ari redzēja. Viņš juta, ka smiekli
draud izslīdēt viņam no rokām, un nojauta, kā tas varētu notikt. Tāpēc viņš gribēja glābt to, kas vēl ir glābjams, un ne par kādu naudu neatdot smieklus. Viņš tagad gandrīz vai aulekšoja pa Jaunavu aleju, neskatīdamies ne uz cilvēkiem, ne satiksmes līdzekļiem, drāzās bez apdoma tikai uz priekšu kā vājprātīgs, paklupa ielas vidū viesnīcas priekšā, dzirdēja bremzes nočīkstam un ļaudis kliedzam, juta kaut ko karstu tekam gar sāniem un, pirms vēl samaņu nebija zaudējis, iekliedzās:
— Tim Tāler!
Šis nelaimes gadījums nepavisam nenotika tik pēkšņi un nejauši. Bailes rada nedrošību. Nedrošība samulsina. Samulsums rada nelaimes gadījumus. Bija gluži likumsakarīgi, ka barons nokļuva zem automašīnas, kad viņā modās bailes zaudēt smieklus.
Starp citu, barons fiziski bija daudz izturīgāks, nekā pirmajā mirklī varētu likties. Automašīna pēdējā brīdī varēja arī nobremzēt. Lefuets nepakļuva zem riteņiem. Viņš zaudēja samaņu tikai tāpēc, ka pakrita.
Divi detektīvi, kas elsdami pūzdami bija drāzušies baronam nopakaļ, iecēla viņu ātrās palīdzības mašīnā, kas jau pēc piecām sešām minūtēm bija atjoņojusi notikuma vietā. Detektīvi aizbrauca baronam līdz arī uz slimnīcu, kur viņš diezgan ātri atguva samaņu. Pirmie vārdi, ko viņš izteica palātā, visiem klātesošajiem bija pilnīgi nesaprotami.
Viņš sacīja:
— Kas smejas pēdējais, smejas visgardāk.
Tad ienāca ārsts, un Lefuets gurdenā balsī detektīviem teica, ka viņš var iztikt bez tiem.
— Slimnīcās, — viņš jokodamies piebilda, — pret cilvēku izturas ar cieņu. — Tad viņš mazliet iesmējās, un šie sīkie smiekliņi viņam nāca par labu.