Detektīvi izgāja no palātas, un Lefuets tika pamatīgi izmeklēts. Viņš bija 'krietni sasities un dabūjis vieglu smadzeņu satricinājumu. Lefuetam parakstīja viegli sagremojamus ēdienus un uz dažām dienām gultas režīmu. Bez tam viņam ieteica nepieņemt apmeklētājus.
Tomēr vēl tajā pašā dienā pie Lefueta ieradās dīvains apmeklētājs — mazs, vājš vīrelis ar niķeļa brillēm uz acīm. Viņa seja bija vienās krunkās un arī uzvalks bija vienās krunkās. Slimnīcas māsa brīnījās, ka viņas pacients, kas, acīm redzot, bija īsts kungs, satikās ar tādiem cilvēkiem.
Lefuets šo to pajautāja šim vīrelim un deva dažus norādījumus.
Vai jūs zēnu kopš notikuma hipodromā esat redzējis?
— Nē, barona kungs.
— Klusāk, mans mīļais! Es esmu misters Brauns.
— Jā gan, kungs . .. mister Braun. Es vēl gribēju sacīt, ka pazīstu zēnu no attēliem laikrakstos.
— Tas jau ir kaut kas. Bet, lūdzu, apskatiet viņu tomēr vēlreiz, ja iespējams. Tikai neuzkrītoši. Var gadīties, ka viņš jūs pazīs. Niķeļa brilles jūs gandrīz nemaz nepārvērš.
— Jā gan, Brauna . . . kungs.
— Tātad vēlreiz, mans mīļais: vislielāko piesardzību. Viņš nedrīkst manīt, ka bez mūsu detektīviem viņu vēl kāds izseko. Skaidrs?
— Jā gan.
— Vēl viens jautājums . . .
— Lūdzu, Brauna kungs?
— Tas ir vairāk personiskas dabas jautājums: vai jūs zināt pasaku «Pielīpi gulbim».
— Un kā vēl! Tā man taču bija jānoskatās, kad es novēroju zēnu pirms diviem gadiem Hamburgā. Ba … rauna kungs. Tad viņš taču ar šiem Rikertiem gāja uz leļļu teātri. Un izrāde saucās «Pielīpi gulbim».
— Ak tā! Tas šo to padara skaidrāku. — Barons uz brīdi aizvēra acis. Viņš redzēja sevi sēžam taksometrā blakus Timām un tad dzirdēja šoferi sakam: «Tas nu gan gāja ātri. Gandrīz tikpat atri ka pasaka «Pielīpi gulbim».» Tad barons redzēja Tima seju. Vispirms ta noraustījās un pēc tam it kā sastinga. Tātad satraukums lika noslēpts. (Lefuets to jau sen zināja.) Tagad viņš sapiata, kāpēc šoferis bija pieminējis pasaku «Pielīpi gulbim». Un, kad vīrelis niķeļa brillēs bija pasaku atstāstījis, viņš saprata vēl daudz ko vairāk.
Viena no Lefueta apbrīnojamām dotībām bija spēja atcerēties skaitļus, un tā viņu reti pievīla. Arī šoreiz viņš šo spēju izmantoja, lai atcerētos taksometra numuru, ko uzrakstīja uz noplēsta avīzes gabaliņa.
Papīru viņš iedeva dīvainajam apmeklētājam.
— Ja zēns iekāpj taksometrā ar šādu numuru, tūlīt paziņojiet man. Uzziniet no māsas manu telefona numuru un pierakstiet to tepat apakšā, skaidrs?
— Tieši tā, Brauna kungs!
— Lai mans šoferis automašīnā gaida pie slimnīcas ieejas. Paziņojiet viņam to. Lai viņš noīrē mašīnu. Tikai nekādā gadījumā lai neņem firmas mašīnu. Un, tiklīdz zēns iekāpj taksometrā ar attiecīgo numuru, tūlīt piezvaniet man, tū-līt! Svarīgas ir pat dažas minūtes.
— Jā gan.
— Tagad jūs varat iet.
Vīrs pagriezās uz durvīm, bet Lefuets viņu vēlreiz aizturēja.
— Var gadīties, ka šie Jaudis pārģērbjas, tāpat arī zēns. To es pieminu tikai drošības labad.
— Ir jau labi, baron .. . Braun.
Vīrelis aizgāja. Lefuets piecēlās, piekliboja pie durvīm, klusi tās aizslēdza, tad apģērbās, uzvilka pat kurpes, atkal klusi atslēdza durvis un uzvalkā atgūlās gultā; tad zvanīja telefons.
— Kā jums klājas, baron?
Tas bija Tims Tālers.
Lefuets iekunkstējās.
— Slikti, Tālera kungs! Lūzumi un smadzeņu satricinājums. Es tikko varu pakustēties. — Elpu aizturējis, viņš klausījās telefona klausulē. Taču neko citu nedzirdēja kā vien jaunā cilvēka mierīgo balsi.
— Tad es jūs ilgāk neapgrūtināšu. Drīzu izveseļošanos, baron, un esiet uzmanīgs!
— Par to jūs varat būt pilnīgi pārliecināts, Tālera kungs!
Lefuets uzmanīgi nolika klausuli. Tad viņš atlaidās spilvenos un skatījās pa logu ārā. Tur lidinājās divas svīres.
«Smiekli,» Lefuets nodomāja, «ir kā putns. Bet tāds putns, ko nevar noķert tīklā.» Pēc tam viņš skali piemetināja:
— Arī mani neviens nenoķers!
Trīsdesmit otra loksne
PA KĀPNEM SĒTAS PUSE
Tima apartaments atradās viesnīcas sētas pusē. Tāpēc viņš arī nedzirdēja barona kliedzienu, kad tam notika nelaime. Vispārējais apjukums bija tik liels, ka viņam par notikušo paziņoja tikai daudz vēlāk. Pēc īsās telefona sarunas ar Lefuetu viņam radās sajūta, ka arī šis nelaimes gadījums noticis kā sēnalu romānos, tāpat kā viss šajā dienā. Par šīm jūtām viņš kaunējās, kad iedomājās par slimo baronu, bet viņš neko nevarēja darīt, ka tās gandrīz nomāca līdzcietību pret baronu.
Arī tālākais, ko Tims darīja, šķita kā sēnalu romānā. Tims tagad gatavojās rīkoties tā, kā noslēpumainā zīmīte bija ieteikusi («Izvēlies kāpnes sētas pusē!») un kā Lefuets nojauta. («Vai gadīties, ka šie ļaudis pārģērbjas, tāpat arī zēns.») Timām tagad noderēja kabatas nauda, ko barons pēdējā gadā bija devis vairāk nekā agrāk.
Tims piezvanīja istabenei un piedāvāja tai trīssimt marku, ja tā ātri un slepeni apgādātu viņam lietotas jūrnieka drēbes: zilas tūka bikses, tumši zilu puloveru ar augstu apkakli un cepuri ar nagu. Meičai slepenais uzdevums likās aizraujošs, jo viņa laikam lasīja piedzīvojumu romānus. Meiča sacīja, ka viņai jūrnieku biedrībā esot pielūdzējs, ko viņa satikšot ap astoņiem vakarā. No šā jūrnieka viņa varētu dabūt drēbes.
— Labi, — sacīja Tims. — Ietiniet drēbes tīrā gultas veļā un atnesiet tās līdz deviņiem vakarā!