Выбрать главу

Reiz, nākot no skolas mājās, Tims satika rūtaino kungu. Zēns tobrīd vēroja kameni, kas mēģināja nolaisties uz snaudoša kaķa auss. Tas izskatījās Joti jocīgi, un Tims atkal smējās. Bet, tikko viņš ieraudzīja svešo no hipodroma, visa jautrība izgaisa. Tims paklanījās un padeva labdienu.

Svešais izlikās zēnu neredzam. Garām ejot, viņš tikai norūca: «Pilsētā mēs neesam pazīstami!» Un aizgāja tālāk, ne reizi neat­skatīdamies.

«Sī savādā izturēšanās laikam pieder pie veikalnieciskiem darījumiem,» Tims nodomāja. Tad viņš atkal iesmējās, jo ka­ķis, uztrūcies no miega, purināja ausi, uz kuras bija nolaidu­sies kamene. Resnais kukainis, īgni dūkdams, aizlaidās, turpre­tim Tims svilpodams iegriezās savā ieliņā.

Ceturtā loksne

PĀRDOTIE SMIEKLI

Ilgi gaidītajā svētdienā Tims agrak nekā citās reizēs gribēja aizzagties uz hipodromu. Bet, viņam par nelaimi, ap pustri- jiem pamāte nejauši paskatījās sienas kalendārā un pēkšņi at­cerējās, ka šodien ir viņas kāzu diena — diena, kad viņa ap­precējās ar Tima tēvu. Pamāte mazliet iešņukstējās (to viņa darīja labprāt), un uzreiz radās tūkstošiem dažādu pienākumu: vajadzēja aiznest uz kapiem puķes, nopirkt kūkas, samalt ka­fiju un ielūgt kādu kaimiņieni, bija jāizgludina un jāuzvelk cita kleita; Timām vajadzēja nospodrināt visus apavus, un Er­vinam bija jānopērk puķes.

Tims labprāt būtu apņēmies sagādāt ziedus kapam. Ja viņš pasteigtos, vēl laikā varētu nokļūt hipodromā. Bet, kad pamāte bija uztraukusies (un viņa uztraucās labprāt), bija grūti preto­ties viņas rīkojumiem, jo tad viņa uztraucās vēl vairāk un beidzot brēkdama ieslīga krēslā, tā ka tikpat vajadzēja paklau­sīt. Tims atsacījās no jebkādiem iebildumiem un paklausīgi gāja pie maiznieka. («Ej no otras puses! Trīs reizes pieklauvē! Saki, ka ir svarīgi!»)

Viņu nemulsināja maiznieka sievas saīgusī seja. («Neliecies ne zinis par viņas rūkšanu! Neej prom, nedabūjis kūkas! Pa­liec pie vecās skābuma ķērnes stāvam, kamēr viņa tev ko ie­dod!»)

Un viņš pamātes pasūtījumu izpildīja tieši ta, kā bija likts. («Sešus bišu dūrienus! Ne otrās šķiras! Tikai labāko! Pasaki viņai to!»)

Diemžēl viņš no maiznieka sievas saņēma atbildi, uz kuru pamāte viņu nebija sagatavojusi. Bebera kundze tā sauca maiznieka sievu —, proti, sacīja:

—       • Iekams es atkal pierakstu, vispirms jāsamaksā vecais rē­ķins! Tā arī mājās pastāsti! Kas nevar samaksāt, lai nepērk kūkas! Tu pasaki mierīgi. Par divdesmit sešām markām kūkas! Gribētu zināt, kas tās aprij! Tik daudz kūku nepērk pat prezi­denti no spēkstacijas! Un viņiem garšo kūkas, par to vari būt pārliecināts, zēn!

Brīdi Tims stāvēja mēms aiz brīnumiem. Šad tad viņš no mā­tes dabūja cukura kliņģeri vai pusi bišu dūriena, bet kūkas par divdesmit sešām markām — tie bija veseli kūku kalni! Vai pa­māte slepeni ēda kūkas, kad kaimiņiene nāca uz kafiju? Viņš zināja, ka abas sievas bieži sēdēja kopā, kad viņi ar Ervinu bija skolā. Vai arī Ervins būtu lielais kūku ēdējs?

—   Vai kūkas uz parāda pircis mans brālis? — Tims jau­tāja.

Tas arī ir parādnieku sarakstā, — Bebera kundze nošņāca. — Bet galvenokārt kūkas pirkusi tava māte brokastīm. Varbūt viņa ir tava pamāte. Tu laikam to nemaz nezini?

—    Kā nu ne, — Tims žigli apgalvoja. — To, protams, zinu!

Bet īstenībā viņš neko nezināja. Viņā tas neizraisīja sašu­tumu, viņš pat nenoskaitās, viņu tikai apbēdināja tas, ka šī kūku ēšana notika tik slepeni, viņam nezinot, un ka tika ietai­sīti parādi.

—   Tā, — Bebera kundze beigās sacīja, - un tagad ej bez kūkām uz māju un pasaki, ko es tev sacīju. Skaidrs?

Tims palika nekustīgi stāvam. («Neliecies ne zinis par viņas rūkšanu! Neej prom, nedabūjis kūkas! Paliec pie vecās skā­buma ķērnes stāvam, kamēr viņa tev ko iedod!»)

Viņš sacīja:

—   Šodien taču ir tā diena, kad mans tēvs apprecēja manu māti, es gribēju teikt, pamāti. Bez tam … — Pēkšņi Timām ie­nāca prātā darījums ar rūtaino kungu, hipodroms un derī­bas. Viņš ātri turpināja: — Bez tam, Bebera kundze, naudu es jums atnesīšu šovakar; un naudu par bišu dūrieniem, ko man tagad iedosiet, jūs arī dabūsiet! Noteikti!

—   Tu grāsies man atnest naudu?

Bebera kundze vilcinājās, taču kaut kas zēna balsī viņai šķita sakām, ka viņa var paļauties, vismaz daļēji.

Drošības labad viņa pajautāja:

—    Kur tu dabūsi naudu?

Tims savilka drūmu seju, kā to dara laupītāji teātrī, un sa­cīja iespējami dobjā balsī:

—   Bebera kundze, es to nočiepšu prezidentiem spēkstacijā!

Zēns notēloja laupītāju tik patiesi, ka Bebera kundze iesmē­jās, atmaiga, un, vārdu sakot, viņš dabūja prasītos sešus bišu dūrienus un piedevām vēl septīto, kas netika pieskaitīts.

Pamāte stāvēja durvīs, kad Tims ieradās ar kūkām. Viņa iz­skatījās vēl aizvien (vai arī atkal) uztraukta un runāja vienā laidā:

—   Man vajadzēja labākietpašai, vaiviņa kaut koteicapar pierakstīšanu? Vaiar bišudūrienu vissirkārtībā, kāpēc neko- nesaki?

Tims labāk būtu nokodis mēli nekā atstāstījis sarunu ar Be­bera kundzi. Bez tam viņam vajadzēja doties uz hipodromu un uztraukumi un izskaidrošanās ar pamāti prasīja laiku. Tāpēc viņš sacīja:

—   Vienu bišu dūrienu viņa man iedeva par velti. Māt, vai es drīkstu iet rotaļāties? (Vārdu «māte» viņš pamātes klātbūtnē līdz šim nekad nedabūja pār lūpām.)

Viņa tūdaļ atļāva Timām iet projām un iedeva līdz pat vienu bišu dūrienu. («Kad sievietes sarunājas, tev ir garlaicīgi. Ej vien mierīgi rotaļāties, bet nāc laicīgi mājās, līdz sešiem pie­tiks.»)