— Nav nekādu «vai», Tim! Viņa ir dzīva un sveika un vesela. Iesim!
Ieeja savrupmājā bija apgaismota. Baltās durvis ar apaļo balkonu virs tām un smilšakmens lauvām abās pusēs bija kā miera sala tumsas jūrā, sengaidītais dzimtais krasts, kas pēc ilgām un vētrainām maldu gaitām beidzot sasniegts!
Timām bija jārīstās, kad viņš tuvojās laipnīgā izskata lauvām. Un, kad atvērās durvis un ārā iznāca vecā Rikerta kundze (atspiedusies uz spieķa, apaļīga, baltiem sprogainiem matiem), tad Timām vajadzēja stipri saņemties, lai viņš raudādams neapkristu vecajai dāmai ap kaklu. Skanas, ko zēns spēja izdves! kad slavēja viņas priekšā, bija kaut kas līdzīgs smiekliem un asai.m . I iekas, zēns gribēja pateikt: «Nu, ko jūs tagad sacīskl, Rikeit.t kundze?» Tomēr šos vārdus neviens nevarēja saprast. Un nevien.-; arī nepūlējās tos saprast, jo tagad sāka rīkoties vecā dāma. Viņa jautāja:
— Krišjān, vai viss ir kārtībā? Un, kad dēls pamāja, viņa atviegloti nopūtās un sacīja: — Tas būtu jānosvēta, bērni! Taču vispirms zēnam jāliekas gultā. Viņš ir galīgi nomocījies!
Notika tā, kā Rikerta kundze pavēlēja: Timām gribot negribot vajadzēja likties gultā, un labi vien tas bija, jo pēc brīža viņš jau bija iegrimis smagā miegā.
Nākamajā dienā vecā kundze parūpējās, lai viņi ar Timu paliktu divi vien, un to varēja viegli izkārtot, jo zēns pamodās tikai ap pusdienlaiku.
Abi kopā iebaudīja pamatīgas otrās brokastis. (Brokastis Rikerta kundzei tik ļoti garšoja, ka viņa ar patiku varēja brokastot divas reizes dienā.) Pēc tam Timām vajadzēja visu izstāstīt, ko viņš kopš aizbraukšanas no Hamburgas piedzīvojis. Un to viņš arī ar prieku darīja.
Vicinādams laikrakstu rokā, viņš sauca:
— Sensazione! Sensazione! II Barone Lefuet e morto! Un ragazzo di quattordici anni adesso il piu ricco uomo del mondo! Sensazione!
«Cik viņš skaists ir kļuvis!» Rikerta kundze nodomāja, Timā raugoties. «Un cik skaisti viņš prot itāliski runāt!» Tad vii.ia uzmanīgi klausījās Tima stāstījumā.
Tims izstāstīja vecajai dāmai savus piedzīvojumus, it kā tā būtu komēdija, joku luga. Tagad, kad viņš atkal bija atguvis smieklus, daudz kas likās smieklīgs, kas līdz tam bija licies briesmīgs. Viņš stāstīja par trakajām derībām ar Džoniju, par sadauzīto kroņlukturi viesnīcā «Palmaro», par gleznām Dže- novā un Atēnās, par sazvērestībām pili, par Seleka baju, par darījumiem ar margarīnu, par pasaules ceļojumu, par atgriešanos Hamburgā, par pamāti un Ervinu un par tramvaju melno stundu.
Tad pienāca vecās dāmas kārta stāstīt. Un viņa to darīja ar acīm redzamu patiku:
— Vai zini, Tim, kad tu no Dženovas neatgriezies un kad šeit vispirms uzradās Krešimira kungs un pēc tam spēcīgais Džonijs, es jau tūlīt kaut ko nojautu. Man neviens negribēja teikt, kas bija noticis, jo man ir kāda sirdsvārstuļu kaite. Bet tā man jau ir apmēram astoņdesmit gadus. Un mēs abas pamazām esam saradušas — sirdsvārstuļu kaite un es. Es tātad mazliet paokšķerēju un atradu vēstu-li, ko tu biji rakstījis no Dženovas. Nu, un tad es uzzināju kaut ko vairāk.
Vecā kundze, kas Timu uzskatīja par jaunkungu un tāpēc pūlējās runāt «literārā vācu valodā», atkal atsāka runāt savā Hamburgas dialektā.
— Es vienmēr paokšķerēju, kad Krišjāns runāja ar Krešimira kungu vai spēcīgo Džoniju. Viņi nenāca visai bieži, jo viņiem vajadzēja strādāt uz dokiem. Citu darbu viņi nevarēja dabūt. Likās - te rīkotos pats velns. Un tas laikam arī ii ko jās, vai ne? Es vienmēr dabūju zināt, kas tika runāts. Es uzzināju, ka mans dēls zaudējis vietu, lai gan viņš no manis to slēpa.
— Vai viņš patiešām ir kļuvis par ostas strādnieku? — Tims viņu pārtrauca.
— Jā, patiešām. Tu laikam, Tim, nezini, kā notiek Ham- burgā. Tas ir pavisam vienkārši. Ja kādu atlaiž no lielāka amata un sākas runas, kaut ari tās ir tikai tukšas pļāpas, — tādu neviens vairs nepieņem savā kantorī. Saproti?
Tims pamāja.
— Man, protams, ir īpašums. Vairāk gan papīros.
— Akcijās? — Tims iejautājās.
— Jā, akcijās, manu zēn. Vai tagad tu arī kaut ko no tā saproti? Tātad, kā jau sacīju, manam dēlam nemaz nevajadzēja iet par ostas strādnieku, jo es esmu turīga. Bet viņš nu reiz ir cilvēks, kam vienmēr jārosās. Un bez ostas viņš nespēj dzīvot. Tāpēc viņš gāja strādāt par ostas strādnieku. No mājām viņš vienmēr izgāja uzcirties (picobello) un tāds pats atgriezās no darba mājās. Viņš domāja, ka es par viņa jauno nodarbošanos neko neuzzināšu, jo vienmēr sēžu mājās. Bet ir taču vēl telefons, vai ne?
Timām par veco dāmu bija jāsmejas, un Rikerta kundze smējās līdz.
— Es esmu veca muļķa zoss … nē, nē, es zinu, kāda es esmu . .. bet tāda muļķe es tomēr neesmu. Es vispirms parunāju ar Seleka baju, kad viņš piezvanīja. Nu, un tad sazvērnieku kungi beidzot mani informēja. Protams, es izlikos, ka neko nezinu. Bolīju tikai acis visu laiku un čiepstēju: «Vai tas var bū-ū-ū-t!» Un tamlīdzīgi. Nu, tad man visu izstāstīja. Es uzrakstīju zīmīti ar lupu. Kad bijām skolnieces, mēs dienām ilgi vingrinājāmies ar to. Man vislabāk padevās. Reiz es pat veselu romānu uzskribelēju uz divām vēstuļpapīra loksnēm. Tik tiešām!
— Vai tas vai bū-ū-ū-t! — Tims smējās.
— Ak tu,zeņķi, Iii jau mani neņem par pilnu!
Pie durvīm kads piezvanī ja, un Rikerta kundze palūdza Timu iziet paskatīties.
Tas bija viesnīcas sarkanmatainais izsūtāmais, kas, pagalam nosvīdis, stāvēja starp septiņiem koferiem.
— Man lika atnest jūsu mantas, Tālera kungs! — viņš sacīja smīnēdams.
— Vēl vakar jūs mani saucāt par misteru Braunu. Kā jus tik pēkšņi uzzinājāt, kas es īsti esmu?
— Jūs laikam nelasāt avīzes? — viņš atkal nosmīnēja.