— Ak tā! — Tims mazliet apjuka. Tad viņš grasījās bāzt roku kabatā.
Bet sarkanmatis atvairījās.
— Paturiet vien mierīgs savus grašus, Tālera kungs! Es varu no laikraksta dabūt krietnu žūksni naudas, ja pastastīšu, kā vakar vakarā aizvilināju detektīvu. Vai drīkstu pastāstīt?
Tims iesmējās.
— Dari, ja tev tā gribas!
— Milzīgi pateicos! Vai koferus ienest iekšā?
— Pateicos! Pats izdarīšu! Tikai nestāsti avīzei sēnalu romānus!
— Nē, tas nemaz nav vajadzīgs. Notikums jau tāpat bija saistošs.
Viņš atkal pastiepa roku.
— Lai tev labi veicas, Tim!
— Pateicos! Un lai tev veicas ar laikrakstu!
Stavēdami starp akmens lauvām, abi smaidīgie zeņķi sarokojās. Tad sarkanmatis viesnīcas mašīnā aizdrāza prom un Tims sanesa koferus dzīvoklī.
Vēl tajā pašā dienā Tims, Džonijs, Krešimirs un Rikerta kungs devās pie notāra, kas vecajai Rikerta kundzei bija pazīstams.
Tur rēdereju «Hamburgas — Helgolandes satiksmes dienests», tā dēvēto HHS, pārrakstīja vienlīdzīgās daļās Džonijam, Krešimiram un Rikerta kungam. Protams, pārrakstīšana vēl nestājās spēkā, jo bija vēl jānokārto neskaitāmas citas formalitātes (Tims vairs nebija miljonu mantinieks), bet, vēlākais, četrpadsmit dienu laikā, sacīja notārs, viss būšot nokārtots.
Sākumā Tima draugi negribēja pieņemt šo dāvanu, bet, kad Tims paziņoja, ka viņš rēdereju uzdāvinās kādam citam, viņi piekāpās. Un gluži labprāt. Rikerta kungs vēl bija diezgan možs un spēcīgs un varēja pārņemt vecā Denkera kunga kantori pie Sestā tilta; Džonijam un Krešimiram uz pašu kuģiem daudz labāk patika būt par stūrmani un stjuartu nekā uz svešiem kuģiem.
Kad visi četri izgāja no notariāta (tas atradās galvenās stacijas ēkas tuvumā), Džonijs iejautājās:
— Ko tu, Tim, pats domā uzsākt?
Zēns norādīja pa labi.
— Tur tajā vecajā mājā ir leļļu teātris. Tas pieder man. Es no tā izveidošu ceļojošu teātri.
— Tad tev ir vajadzīgs autobuss, — Krešimirs sacīja.
Un pārvietojama skatuve, — Džonijs piebilda.
— Un to, — nobeidza Rikerta kungs, — mēs tev, manu zēn, uzdāvināsim! Bez ierunām! Citādi tev rēdereja būs jāpaņem atpakaļ.
— Labi! — iesmējās Tims. Un tūlīt pat nopietni piebilda: — Cik labi, ka man ir veseli trīs draugi!
— Un Seleka bajs, — Rikerta kungs piemetināja.
— Jā, — Tims piekrita. — Un Seleka bajs. Man, taisnību sakot, vajadzētu viņam nosūtīt telegrammu. — Un to viņš arī izdarīja.
Vecais vīrs Mezopotāmijā, lasot telegrammu, smaidīja.
pie velna margarīnu punkts smieklus dabū
par velti punkts es tos dabūju punkts
sirsnīgi pateicos par palīdzību jūsu tims tālers
Sajā dienā beidzās stāsts, kas laikrakstos tikai vēl sākās (žurnālisti šo stāstu rakstīja tā, kā saprata, un vairums to nemaz nesaprata).
Rikerta kungs atkal kļuva par rēderejas direktoru, Džonijs par stūrmani un Krešimirs par stjuartu.
Par baronu Lefuetu tikai reti kaut ko dabūja dzirdēt. Viņš gandrīz visu laiku pavada vientulībā savā pilī Mezopotāmijā. Liekas, viņš kļuvis nesabiedrisks, bet vēl arvien nododas spīdošiem veikalnieciskiem darījumiem.
Ziņas par Timu ir skopas. Pilnīgi droši var teikt, ka viņš ar veco Rikerta kundzi izdomāja ludziņu «Pārdotie smiekli», ko uzveda leļļu teātris. Pēc tam viņš Hamburgā netika redzēts; un neviens reportieris nevarēja neko par vinu uzzināt.
Tomēr vēl divas zīmes liecināja par Tima esamību. Kādā Vidusvācijās lielpilsētas kapsētā pie marmora kapakmens bija nolikts vainags, uz kura lentām varēja lasīt uzrakstu: «Es atnācu atkal, kad varēju smieties.»
Pēdējā ziņa par Timu nak no k.'das maiznīcas. Tur pirms daudziem gadiem parādījies pieklājīgs jauns kungs, kuru maiznīcas īpašniece, likās, nepazina. Kad viņa jautāja, ko jaunais cilvēks vēloties, viņš pēkšņi savilka drūmu seju un murmināja:
— Es, Bebera kundze, ielauzīšos pie prezidentiem spēkstacijā!
— Tims Tālers! — maiznieka sieva pārsteigta iekliedzās.
Bet jaunais kungs pielika pirkstu pie lūpām un sacīja:
— Cst! Lūdzu, nenododiet mani, Rebera kundze! Mani tagad sauc par Enriko Grandici, esmu pasaules jautrākā teātra — leļļu teātra «Margarīna kaste» īpašnieks.
— Cik jocīgi! — iesaucās Bebera kundze. — Vakar es tur nejauši noskatījos izrādi. Kāds nepazīstams cilvēks man bija atsūtījis biļeti. Tas nozīmē (viņa pašķielēja uz Timu) . . . varbūt arī tas bija pazīstams!
— Tas varētu būt, — sacīja jaunais kungs, savilcis smaidā mutes kaktiņus.
— Tur tika izrādīta luga par pārdotiem smiekliem, Bebera kundze stāstīja. — Jauks gabaliņš. Tas izraisa pārdomas.
— Un kādas pārdomas tas jūsos izraisīja, Bebera kundze? jaunais kungs apjautājās.
— Redzi, Tim, taisnību sakot, man viss sākumā likās diezgan baigi. Taču beigās es briesmīgi smējos. Un tad es domāju: ja cilvēks smejas, tad velns savu varu ir zaudējis.
— Jauki pateikts, Bebera kundze, — atbildēja jaunais kungs. — Tieši tā arī jāapietas ar velnu. Tikai tad var aplauzt viņam ragus.
ROMĀNA GRĀMATAS UN LOKSNES
Pirmā grāmata. ZUDUŠIE SMIEKLI
TOC \o "1-3" \h \z Pirmā loksne. Mazais nabaga zēns……………………………………………………. 8
Otrā loksne. Rūtainais kungs………………………………………………………… 13
Trešā loksne. Laimests un zaudējums……………………………………………… 18
Ceturtā loksne. Pārdotie smiekli . ……………………………….. 22
Piektā loksne. Pratināšana vakarā…………………………………………………… 28
Sestā loksne. Mazais miljonārs………………………………………………………. 32
Septītā loksne. Nabaga bagātais……………………………………………………… 36
Astotā loksne. Pēdējā svētdiena……………………………………………………… 41
Devītā loksne. Rikerta kungs………………………………………………………… 46
Desmitā loksne. Leļļu teātris………………………………………………………… 51
Otrā grāmata. SATRAUKUMI
Vienpadsmitā loksne. Baigais barons………………………………………………. 58
Divpadsmitā loksne. Krešimirs………………………………………………………. 63