Tātad nepie prezidentiem! Turpat kautkurcitur. Kurtunau- dunozagi? Sakpatiesību! Kamērneatnāk policija! Visiieliņā zina! Sakpatiesību!
Tims sacīja patiesību:
— Es naudu neesmu zadzis.
Šoreiz pļaukas un sitieni pa galvu bira kā krusa, kamēr Bebera kundze satvēra pamātes roku un zēnam klusi jautāja:
— Vai tu, Tim, man neteici, ka šovakar samaksāsi parādu par kūkām?
— Parādupar kūkām? Kāds tam sakarsarkūkām? pamāte kliedza aizlauztā balsī.
— Lūdzu, Tālera kundze, ļaujiet man mierīgi ar zēnu parunāt, — maiznieka sieva atbildēja.
Pamāte brēkdama noslīga uz virtuves krēsla un tvēra pēc Ervina rokas, un to viņš ar nepatiku arī ļāva. Bebera kundze turpināja tincināšanu:
— Tim, saki patiesību! Kā tu zināji, ka tev šovakar būs tik daudz naudas?
Šoreiz Tims īsu brīdi klusēja. Domas kā izbaidīti zvirbuļi virpuļoja galvā: tikai neko neteikt par Lefueta kungu! Ne vārda par līgumu! Citādi tas nebūs vairs derīgs!
Beidzot Tims vilcinādamies sacīja:
— Es … reiz … pirms ilgāka laika atradu piecas … desmit . . . markas. Un tāpēc gribēju aiziet uz zirgu skriešanas sacīkstēm un derēt uz kādu zirgu. — Viņš tagad runāja droši un tekoši. — Es domāju, ka varbūt kaut ko laimēšu, un, kad es derēju uz zirgu Maurīciju II, tad es to tur laimēju! — Viņš norādīja uz virtuves galdu. Tad izvilka no kabatas derību talona pasakni un nolika blakus naudai.
Bebera kundze gribēja talonu aplūkot, bet pamāte bija jau pakampusi mazo papīra strēmelīti un nu to studēja vismaz piecas minūtes.
Neviens mazajā virtuvē neteica ne vārda. Tims stāvēja stīvs un kluss. Ervins bailīgi aplūkoja viņu no sāniem. Bebera kundze, sakrustojusi rokas uz krūtīm, smaidīja. Beidzot pamāte uzmeta derību talona pasakni uz galda un piecēlās.
— Derību nauda nav godīgi nopelnīta! — viņa sacīja un izgāja no virtuves.
Bebera kundze, apskatījusi mazo papīrīti, pamāja ar galvu un sacīja:
— Tev ir laimējies, Tim.
No istabas pamāte pasauca Ervinu. Viņas dēls paklausīgi iz- šļūca ara, Timām nebilzdams ne vārda.
Zēns, kas bija pārdevis savus smieklus, jutās kā spitālīgais. Caur asarām viņš jautāja Bebera kundzei:
—• Vai derēt patiešām ir negodīgi?
Maiznieka sieva tieši neatbildēja. Viņa sacīja:
— Neibaueri no lopkautuves arī laimēja loterijā. Un par to nopirka māju. Man Neibaueri ļoti patīk!
Tad viņa noskaitīja sev trīsdesmit markas, izņēma no priekšauta kabatas četras markas, uzlika tās uz galda, sacīdama:
— Par kūkām ir samaksāts, Tim. Galvu augšā! — Un tad aizgāja. Tims dzirdēja, kā aizsitās mājas durvis.
Viņš stāvēja virtuvē viens. Viņu pārņēma spīts, izmisums un lielas skumjas. Mazliet padomājis, viņš paņēma naudu no galda, sabāza kabatā un gribēja atstāt māju. Viņš gribēja aiziet. Tālu prom no šejienes.
Kad viņš jau bija izgājis priekšnamā, atskanēja pamātes balss:
— Liecies tūlīt gultā! — Vilcinādamās viņa piebilda: — Noliec naudu virtuves bufetē!
Tims manīja, ka noskaņojums mainās. Viņš paklausīgi aiznesa naudu uz virtuvi un neēdis, satraukts un pārguris nolikās gultā. Otra gulta palika tukša. Ervins gulēja pie mātes.
Ātrāk, nekā varētu domāt, Tims ieslīga smagā miegā.
Sestā loksne MAZAIS MILJONĀRS
Nākamajās dienās maiznieka sievai Bebera kundzei ar tirgošanos gāja labi. Viņas veikals bija gandrīz pastāvīgi ziņkārīgu laužu pilns, kuriem viņa stastīja par Tima Tālera laimestu. So stāstu viņa veikli izmantoja, lai reklamētu savus cepumus.
— … un tad zēns man stāstīja, ka naudu viņš gribot nozagt prezidentiem spēkstacijā. Starp citu, prezidentiem mūsu Tīringas veģi liekas loooti labi! Jā, un es domāju, mani ķers trieka, kad dzirdēju, ka zēnam ir tūkstoši kabatā. Un tad man nekas cits neatlika kā uzraut svētdienas kleitu un doties pie prezidentiem. Bija svētdiena; prezidenti bija pasūtījuši torti ar izveidotiem burtiem: «Vislabāko dzimšanas dienā!» To mans vīrs izgatavo ļoooti labi! Jā, un tad es dzirdu, ka tur neviens nav ielauzies! «Mīlā Bebera kundze,» prezidents man saka, «es zinu, jūs esat prātīga sieviete, un jūsu maizītes patiešām ir loooti labas, bet laikam noticis pārpratums. Pie mums,» viņš saka, «nekas nav nozagts,» viņš saka … — Un tā tālāk, un tā joprojām…
Tims bija dienas varonis. Pie kaimiņiem, skolā un daļēji pat mājās. Pamāte, kuras mētelim pēkšņi bija radusies kažokādas apkakle, kļuva uzmanīga pret Timu; audžubrālis katrā izdevīgā brīdī plijās viņam virsū ar jautājumiem par zirgu skriešanas sacīkstēm; kaimiņi sauca viņu, pa daļai zobodamies, pa daļai aiz skaudības par «mazo miljonāru», un skolas pagalmā visi centās būt vina tuvumā.
Šī vispārējā uzmanība zēnu iepriecināja. Viņš jau sen bija
piedevis trim skolas biedriem, ka tie viņu nosūdzējuši, un pa- matei, ka tā viņu situsi. Viņš tagad labprāt pajokotu ar visiem. Bet to vairs nevarēja. Kad viņš mēģināja smieties, viņam iznāca tikai ņirdzīgs smīns.
Viņš vairs nemēģināja smieties vai būt asprātīgs. Viņš pierada rādīt nopietnu seju. Un tas ir visbriesmīgākais, kas bērnam var notikt.
Tad kaimiņi sacīja:
Viņš kļuvis augstprātīgs!
Skolas biedri sāka no viņa izvairīties, kad viņu ziņkārība bija apsīkusi, un pat pamāte, kas tagad bija tapusi mazliet mierīgāka nekā agrāk, sauca viņu par skābuma ķērni.
Starp citu, pamāte nekad vairs neteica, ka derībās laimēta nauda būtu negodīgi nopelnīta. Zirgu skriešanas sacīkstes viņa pēkšņi uzskatīja par godīgām un likumīgām. Viņa Timām pat jautāja, vai viņš negribētu dabūt divdesmit markas, lai svētdien varētu vēlreiz derēt.
Tims, kas no laimesta līdz šim nebija saņēmis ne feniņa un sapņus par marmora kapakmeni un divriteni pagaidām bija apracis, aiz spītības noraidīja arī šīs divdesmit markas. Kopš atgadījuma ar kūkām viņš uz pamāti skatījās citādi. Viņš vairs neuzticējās tai. Un arī tas bērnam ir briesmīgi.