— Jā, kaptein, — Pārups sauca Vilsonam nopakaļ.
— Uz tiem priekiem lieciet komandai izsniegt šņabi. Pa «kurzemniekam» uz vīra!
Rieta atblāzma bija nodzisusi. Okeāns spīguļoja kā melna darva. Pamazām, vējam pieņemoties, retinājās mākoņi. Arvien vairāk zvaigžņu šūpojās viļņos. «Tobago» ar divpadsmit mezglu ātrumu peldēja pretī San- taringai — pretī palmām un naftas torņiem, pretī Kvieša svaiņa milzīgajām cukurniedru plantācijām, pretī līgavas plīvuram un kāzu zvaniem.
Pēc pārdzīvotā sasprindzinājuma «Tobago» vīri jutās kā izsūkti. Ziņa par negaidīto degvīna devu pienāca īstā reizē un tika saņemta ar priecīgu uzbudinājumu.
— Nu tad priekā, uz Alīses jaunkundzes veselību! — teica Augusts.
Viņš pielika krūzi pie lūpām, bet tūdaļ nolaida, nemaz neiebaudījis, — romāna tūkstoš divsimti trešajā lappusē noslēpumainais kuģis uzskrēja zemūdens klintīm, un gribējās ātrāk uzzināt, vai tas izglābsies.
— Muļķi, būtu labāk dzēris pats uz savu veselību,— Galenieks pamācīja, piebāzdams pīpi. Ārzemju krogos, kur pat nieka sviestmaize maksāja bargu naudu, viņš bija pieradis iztikt bez uzkožamajiem. — Nākamajai Pār- upa madāmai veselības netrūkst. Kam ir nauda, tam ir veselība. Ko, Cepurīt, veco ūpi, vai nav tā? … Šitā nav muļķe, zina, ko precēt. Ja Pārupa nami piederētu man, viņa jau šonakt gulētu manā kojā.
— Tu melo! — Zigis spalgi iesaucās. — Alīses jaunkundze nav tāda! …
Galenieks pagrozīja dūri puikam deguna priekšā:
— Redzi, kas tas ir? Tā tev nav piga! Gribi norauties pa ausi, ko?
— Liec viņu mierā, Galeniek, — apsauca Cepurītis. Malārijas lēkme jau bija secen, tomēr balss vēl nebija atguvusi parasto spēku.
— Taisnīgais atradies, — Galenieks noņurdēja. — Pats knapi uz kājām turas, bet vēl lien citus stutēt.
3*
35
-— Nu tad priekā, zēni, uz Alīses jaunkundzes veselību! — teica Augusts. Noslēpumainais kuģis atkal trauca ar pilnām burām, un uz to vajadzēja iebaudīt kādu lāsīti. Uztrauca vienīgi mēļais mākonītis, kas iznira pie apvār
šņa tūkstoš divsimti astotās lappuses pēdējā rindā, — vai tik tur neuzglūn jaunas briesmas?
— Nez kā jums, — Kurts teica, — man personīgi Alīses jaunkundze vairāk pa prātam nekā šis Pārups vai pat Kviesis.
— Tu jau tikai uz brunčiem skaties … Kur tu vēl atradīsi tādu saimnieku kā mūsējo?! — bocmanis iekaisa.
— Neba tevi katrs pacienās ar labu malciņu.
— Es reiz braucu pie tāda saimnieka, kas uz visiem svētkiem cēla galdā pa ruma pudelei. Pats vēl sēdās klāt un ielēja puišiem. Bet, ja mašīnai salūza kāds vecs klanis, tad bleķot vajadzēja mums. Nepatīk — meklē sev citu kuģi.
— Tu mūs neaģitē, Cepurīt, — bocmanis atgaiņājās.
— Visi nav vienādi. Esmu gatavs saderēt, ka Kviesis mūs pat uzlūgs uz meitas kāzām. Viņš ir no mūsu šnites, nelaiķis Kviešu Jānis vēl pats brauca uz «malkas jāņa». Nu tad lai iet arī… Uz tiem priekiem!
Bocmanis lēnām izdzēra savu tiesu, ik pēc malka nokrekšķinādamies. Viņš bija tikpat kā atturībnieks, taču tādās reizēs, kad šņabi izsniedza par brīvu, varēja tempt par trim. Pamanījis, ka Antona krūze vēl pilna, viņš apsēdās blakus.
— Tu taču neesi dzērājs, Anton! Kādam velnam sagandēt veselību? Dod labāk man, es tavā vietā …
Antons piebīdīja viņam krūzi:
— Lūdzu, bocmani, ja jums garšo…
Līdz bocmanim krūze netika — starpā ar troksni nogūlās Galenieka dūre.
— Antiņš tāds! Ko tu ļauj sevi ķert uz mušpapīra … Lai dzer pats! Kas tas par jūrnieku, kas neiekampj?! — un viņš atkal trieca dūri pret galdu.
— Nu tad, puiši, par tiem, kas cīnās pret taifūnu! — Augusts satvēra krūzi un atgāza galvu. Galenieka saceltais troksnis lika satrūkties, degvīns izlija uz grāmatas. Tas viņu satracināja: — Vai jūs tūr lejā reiz metīsiet mieru?! Kuģim jau nolūzuši visi masti, bet šie tikai plītē!
— Kas par kuģi? Kāpēc mastiem jālūst? — Antons vaicāja.
— Vai tad nezini, kādu bleķi viņš lasa? — teica bocmanis. — Goda vārds, pielikšu uguni un pakāršu atejā.
— Nav jūsu darīšana, ko es lasu! — Augusts kliedza pretī. — Ko gribēšu, to lasīšu, kaut vai… nu … Šekspīru! Un vispār, vācieties prom uz matrožu kubriku! Kas jums te ko meklēt svešās telpās?!
— Un tu! Vārties svešā kojā kā suķis! — par matrožu godu Galenieks bija gatavs kauties pat ar labāko draugu. — Hei, Kurt, ķeries pie kājām, norausim šo melno zemē!
Neviens neredzēja, ka durvis atvēra galvenais inženieris Svadrups.
Svadrupam nenāca miegs. Viņa kajīte atradās laivu klājā, blakus salonam. Un uz kuģa sienas ir plānas. Sarunu driskas un vēl jo vairāk kristālā kausu smalkie pie- skandieni nedeva miera. Sega šķita kā no smilšpapīra. Spilvens kā čiekuru maiss. Apvainojums smacēja vai nost. Kremta, ka Vilsons drīkst pakavēt laiku Kviesim, bet viņš, vienīgais cilvēks, uz kuru rēderis tiešām var paļauties, — viņš nav aicināts!
Svadrups piecēlās, uzvilka bikses un izgāja. Tikko viņš apstājās pie reliņa, no tumsas atskanēja izsmējīga balss:
— Skaties, ka atkal nepārkrīt pār bortu! Līdz tuvākam krogam neaizpeldēsi!
Tas attiecās uz sasodīto atgadījumu Stetīnas kanālā. Svadrups sažņaudza dūres. Viņš atcerējās, kā bija ķepurojies kanāla aukstajā ūdenī, kliedzis līdz izmisumam, bet kuģis mierīgi turpinājis ceļu. Galvenais inženieris bija dziļi pārliecināts, ka šie nelieši tīšām izlikušies kurli. Un tagad ņirgājas. Šoreiz pēc balss tā kā stūrmanis Kārkliņš. Tas tikai zina, kā apsmiet citus. Un vēl skaitās virsnieks, savas sabiedrības cilvēks! Nē, vairs šis numurs neies cauri!
Lai tiktu uz komandtilta, vajadzēja paiet garām salonam. Tā durvis negaidot atvērās. Svadrups ieskrēja kādam krūtīs un paklupa.