Arī «Tobago» brauca uz Santaringu. Kviesis smaidīja. Nodoties izmisumam nebija iemesla.
Drēziņš gulēja nemierīgi. Sapņi bija saraustīti un tramīgi. Viņš redzēja «Tobago» iebraucam Rīgas ostā. Krastmalā sarkani karogi, ļaudis, pazīstamas sejas. Pēkšņi tā vairs nav Rīga. Kuģis pietauvojas Santaringā. Daudzas sejas pārvēršas vienā. Sejā ar Kvieša vaibstiem. Kviesis omulīgi smaida. Viņš kaut ko saka. «Nu redzi, mīļo Drēziņ, mēs aizbraucām uz Santaringu, vai ne?» Vai ne? Vai ne? Šie divi vārdi veidoja smailas naglas. Kāds ar trulu āmuru iedzina tās smadzenēs.
Drēziņš pamodās ar galvas sāpēm. Ilgi nevarēja saprast, no kurienes tādas radušās. Vai vainīgi ērmīgie sapņi? Viņš uzkāpa uz klāja. Pēc brīža okeāna dzestrums palīda zem sporta krekla un audekla biksēm. Vēsums padzina pusmiegu. Drēziņš atcerējās telegramu. Viņš iegāja tukšajā kambīzē, padzērās un atgriezās uz klāja. Tad nez kādēļ nokāpa līdz inotoristu kubrikam. Pavēra durvis. Kāds saldi krāca. Mierīgā elpā cilājās svītrainie jūrnieku krekli. Drēziņš atkal izgāja svaigā gaisā. Caur stikla skailertu ielūkojās mašīntelpā. Antons ar eļļainu lupatu mierīgi braucīja spīdošo metālu. Augusts, sacēlis ceļgalus līdz zodam, kūkoja uz ķebļa. Uz ceļgaliem balstījās grāmata. No augšas nevarēja lāgā saredzēt, vai Augusts lasa vai snauž. Drēziņš soļoja tālāk. Naksnīgās apgaitas ceļš veda uz augšu. Komand- tilts grima tumsā, tikai stūres mājā blāvi gaismoja kompasa spuldzīte. Tās pusgaismas atspulgā izdalījās ēna. Lai cik tā bija neskaidra, pēc vaļīgās pozas varēja pazīt Galenieku. Atskaitot sardzes vīrus, komanda gulēja. Gulēja dziļu, nopelnītu miegu. Tikai Drēziņš bez miega staigāja šurpu turpu. No pīķa līdz pakaļgalam. No pakaļgala līdz pīķim.
Jau nez kuru reizi viņš pagāja garām salonam. Lielie logi bija gaiši. Drēziņš tam nepievērsa uzmanību. Vienkārši Vallija aizmirsusi izslēgt elektrību. Logi gaismoja un gaismoja — vienīgais spilgtais plankums uz tumšā klāja. Sī gaisma dīvaini traucēja un uztrauca. Drēziņš pastiepās uz pirkstgaliem un ielūkojās salonā. Atzveltnes krēslā sēdēja Kviesis. Kājas izplētis, ērti atgāzies, atpogājis zīda kreklu, lai galda ventilatora vēsma aizsniegtu ādu. Sēdēja un omulīgi smaidīja.
Šis smaids iedarbojās uz Drēziņu kā sprādziens. Miglainā briesmu nojauta kļuva taustāma, visuspēcīga. Dīzeļmotora klusinātās taktis pārvērtās raidatslēgas pīkstienos.
«Kuģis vairs nepieder man. Parādu Amerikas un Santaringas tirdzniecības sabiedrībai nevaru samaksāt… Parādu nevaru samaksāt! Parādu nevaru samaksāt!» izsita dīzeļmotors. Burtu pēc burta. Atkal un atkal. Katrs piesitiens bija dzenskrūves apgrieziens. Katrs apgrieziens tuvināja Santaringai.
Drēziņš domāja. Šī domāšana līdzinājās smagai fiziskai piepūlei. Katra nervu stiegra bija muskulis, sasprindzināts līdz pēdējai iespējai. Saspīlējums sadzina pierē sviedrus, atrisinājums nedevās rokā. Drēziņš neatlaidās. Viņš pūlējās izprast Kvieša smaidu. Pūlējās atminēt, kāda nelietība slēpjas aiz smaida mīlīgajām krunciņām. Un tad pēkšņi atcerējās, ka Alīse kaut kādā sakarā pieminējusi tēva parādus. Tas bija tajā diennaktī, ko viņš pavadīja Alīses kajītē. Toreiz daudz tika pārrunāts un pārspriests. Viņš raizējās par savu stāvokli, Alīse pārdzīvoja savas attiecības ar Pārupu. Kas viņam toreiz Kvieša kunga parādi? Mazsvarīgs sīkums — pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Tagad šis sīkums ieguva pārdabisku lielumu. Ko Alīse teikusi, kādā sakarībā? Pamazām caur apputējušo atmiņu logu sāka iespīdēt gaisma. Pareizi, tā tas bija! Alīse kaut ko stāstīja par teva raksturu. Un runāja viņa nevis par parādiem, bet tieši otrādi! Viņa teica, ka Kviesis principā esot pret
parādu taisīšanu. Atskaitot valsts kredītu, kas piešķirts «Tobago» iegādei, viņš nekad mūžā neesot parakstījis vekseli.
Drēziņš vairs nesoļoja. Viņš stāvēja nekustīgi, tikpat kā neelpoja. Kviesis nevarēja būt naudu parādā kaut kādai tur Santaringas tirdzniecības sabiedrībai. Tas būtu pret viņa veikalnieciskajiem principiem. Paliek viena vienīga iespēja — parāds tīšām izdomāts. Kādam nolūkam? Drēziņš atcerējās, ka pirmīt sarunā ar jūrniekiem pats kaut ko bija teicis par «Tobago» apķīlāšanu. Lūk, kur tas suns aprakts! Svainis brīdināts pa telegrāfu. Viņš laikam jau safabricējis parādu zīmi, kas palīdzēs Kviesim atgūt kuģi. Neviens neprasīs, kam pēc likuma tagad pieder «Tobago» — parāds paliek parāds. Sabiedrība iesniedz prasību, tiesa apķīlā kuģi, sākas prāva, kas var vilkties mēnešiem ilgi. Laiks ir Kvieša sabiedrotais. Palīgā atsteidzas Ulmaņa valdības sūtnis, Amerika iestājas par savas tirdzniecības kompānijas interesēm. Bet komandu atlaidīs līdz tiesas galīgajam lēmumam. Ko viņi darīs svešā zemē? Bez naudas, bez atbalsta? Bez stingra mugurkaula? Mazais Zigis un līdz ausīm iemīlējies puika Arturs? Labsirdīgais un bailīgais Antons, kas tik viegli pakļaujas svešiem iespaidiem? Karstgalvis Galenieks, kuru straujums novedīs drīzāk cietumā nekā mājās? Cik mēnešu būs jānīkst svešumā kautrīgajam Nordeķim, pirms viņš beidzot ieraudzīs savu dēlu? Ko Amerikā pasāks Vilsons — kapteinis bez kuģa, kapteinis ar aptraipītu reputāciju? Lielais sapņotājs Augusts? Godīgais Kurts, kas katru dienu mazgā savu kreklu un atteicies vilkt mugurā hitleriešu brūno kreklu? Vallija, kas nav paradusi griezt citiem ceļu?
Drēziņš redzēja, kas viņus sagaida Santaringā. Skaidri. It kā viss jau būtu noticis.