Antons īsti nezināja, ko darīt. Viņš palika pie durvīm. Galenieks turpretī apsēdās un piesmēla sev pilnu šķīvi. Pēc pirmās karotes viņa seja izstiepās.
— Šoreiz laikam gan būšu šāvis pār strīpu. Viens nulle jums par labu… Bet kas mums liek rīt tādu cietumkosti? Kuģis pilns ar konserviem un olām.
— Krava paliek krava, — noteica kapteinis.
— Zēl kvieša kunga kabatas, ko?
113
— Piedodiet, pilsoņi, — Kviesis ierunājās. — Es jau
8 - 4102
zinu, ka tagad man vairs nav nekādas teikšanas, es te esmu tikai pasažieris. Bet tā prece nemaz nepieder man, tā jau sen apmaksāta.
— To mēs vēl noskaidrosim, — sacīja Drēziņš. — Bet tikmēr…
— Bet tikmēr lai dzīvojam pusbadā, ko? — kliedza Galenieks. — Tas numurs neiet cauri! Vai nu tu dod rīkojumu, vai arī mēs paši…
— Var redzēt, Galeniek, ka tev galvā pamatīga putra. Par kādiem rīkojumiem tu runā? Svarīgus jautājumus lemsim kopīgi. Bet vispirms jāuzņem sakari ar dzimteni.
«Tobago» raidstacijas telpa šaura, ļaužu pieplūdums neredzēti liels. Vislabprātāk Galenieks izliktu Arturu laukā, lai pats iekļūtu iekšā. Bet šoreiz bez telegrāfistā nevar iztikt. Un Galeniekam ar skaudību jānoskatās, kā ieiet kapteinis, Drēziņš un Nordeķis. Labi vēl, ka tagad vairs nav iespējams aizvērt durvis — ārā palikušie dabū vismaz ielūkoties. Uz laivu klāja sapulcējušies vai visi brīvsardzes jūrnieki. Ieradusies arī Vallija. Kas varēja viņai liegt šeit spodrināt nažus un dakšiņas?
Neviens neatrāva skatienu no Artura. Uzlicis galvā klausules, tas darbināja raidatslēgu. Grozīja uztvērēja pogas un uzmanīgi klausījās.
— Kas te notiek? Mītiņš? — kāpņu galā iznira kuģa puikas galva.
— Muti, citādi! … — brēca Galenieks, bet, sajutis uz pleca Cepurīša cieto roku, tīri laipni piebilda: — Vai tad pats neredzi? Cilvēks strādā, uzņem sakarus ar jauno valdīšanu …
Arturs nervozēja. Vilnim vajadzēja apskriet pusi pasaules. Atkal un atkal viņš raidīja Rīgas izsaukšanas signālu. Rīga neatbildēja. Pēkšņi Artura seja saspringa. Iestājās klusuma brīdis. Viņa roka tvēra pēc zīmuļa.
Pat uz klāja dzirdēja pīkstienus. Vai tiešām dzimtenes balss? Morzes ābeci vīri nezināja. Viņi centās lasīt Artura vaibstos. Drēziņš pārliecās pār telegrāfistā plecu. Bet papīra loksne palika neaprakstīta. Pēc brīža Arturs uzbīdīja klausules uz deniņiem un griezās pie kapteiņa:
— Mūs izsauc Santaringa. Grib zināt, kad ieradīsimies. Vai atbildēt?
Vilsons neatsaucās. Nu viņam vairs nevajadzēja vienam uzņemties atbildību. Bija vismaz kāds labums no tās kopīgās lemšanas . .. Viņš pavērās Drēziņā un pamanīja, ka tas viņu visu laiku novērojis. Komisārs pasmaidīja un pakratīja galvu.
— Izslēdziet! Lai nemaisās pa vidu… Kad ievaja- dzēsies, paši izsauksim, — kapteinis sacīja. — Kā ar Rīgu?
Grūti būs… Ar mūsu raidītāju un tādu attālumu.
Raugies tikai, ka tev tā kaste alkal nesaiet čupā, — sauca Galenieks. — Tagad mēs ar tādiem bez liekām ceremonijām.
Artura sejā iešāvās spējš sārtums. Raidatslēga, ko turēja viņa pēkšņi nosvīdušie pirksti, ietrinkšķējās.
— Pamēģiniet, Artur, pamēģiniet vēlreiz! — Drēziņš draudzīgi mudināja. — Jāuzzina, ko darīt.
— Es jau cenšos, biedri Drēziņ! Kaut līdz rītam būtu jāsēž! — Arturs atkal ņēmās klaudzināt.
. . . Saule jau bija veikusi krietnu gabalu. Matrozim pie stūres nācās uzlikt zaļas acenes, jo stari sita tieši acīs. Radiotelegrafists joprojām strādāja. Vairākums jūrnieku bija izklīdis kur kurais — kubrikā, ko- mandtiltā, mašīntelpā. Izturēja tikai neatlaidīgākie. Uz Artura kojas kvernēja Augusts. Tikko atšķīris grāmatu, viņš bija aizmirsis, kādēļ te atrodas. Aizvēnī sēdēja zolītes spēlmaņi — Galenieks, Kurts, Antons. Arī viņi vairs īsti ne uz ko necerēja. Tomēr atturējās no skaļiem izsaucieniem.
R*
115
Drēziņš raudzījās uz «zolētājiem», uz okeānu, uz Artura pirkstiem. Pirksti darbināja raidītāja atslēgu. Varēja redzēt, ka tie ir noguruši pirksti. Pēc šīs nakts visi jutās noguruši. Sevišķi Drēziņš. Viņam gribējās atlaisties, vismaz apsēsties. Viņš to nedarīja, viņš baidījās aizmigt. Jau pietiekami daudz nogulēts. Uz kuģa dažādi ļaudis, dažādi spēki. Un katram savs virziens. Tos visus vajadzēja saplūdināt vienā — ar smaili uz dzimteni. Tagad tai pievērsta visu uzmanība. Ļaudis gaida vēstis no turienes. Šīs gaidas, gluži kā magnētiskais lauks, pagaidām saista dažādos spēkus. Bet tālāk?
Viņa plccam pieskārās kāda roka. Mīksta, glāstoša roka. Pēkšņi viņš vairs nejutās vientuļš.
— Alīs? — viņš vaicāja, lai gan nebija ko vaicāt.
— Es sēdēju savā kajītē… — viņa teica. — Viena pati… Vēl vakar mēs bijām kopā … Bet šodien tu vairs nenāc…
— Piedod, es nevarēju … Darba tik daudz …
— Ka pat mani esi aizmirsis?
— Izšķiras tik svarīgi jautājumi… Arturs mēģina uzņemt sakarus ar Rīgu.
'— Rīga … Cik tā tagad tālu. Ja tu zinātu, kā man gribas tur būt… kopā ar tevi…
— Nu jau drīz būsim.
— Tas nav iespējams.
Viņas balss nokrāsa lika Drēziņam vērīgāk ielūkoties Alīses acīs. Tās bija skumjas.
— Tēvs saka, mums tur vairs nav ko meklēt. Mēs droši vien apmetīsimies Santaringā, pie tēvoča.
— Tēvs … Bet ko tu saki?
— Vēl vakar es viņu ienīdu, šodien man viņa žēl. Viņš tā pieķēries kuģim . .. Cik savāda tomēr ir dzīve: es darīju visu, lai tev palīdzētu, bet tu atmaksā ar to, ka atņem tēvam «Tobago».
— Citādi nevar … Tu nesaproti.
— Es saprotu… Mums ir dažādas ticības, mēs dzīvojam dažādās pasaulēs. Kamēr tu biji pie manis kajītē, man šķita, ka varēšu atrast ceļu pie tevis. Bet tagad tu esi kļuvis tik svešs.
— Tev tā tikai liekas, Alīs … Vienreiz viss būs galā — un tad …
— Nevajag … Nekad nevajag solīt to, ko nespēj pildīt. Un tagad es tevi vairs netraucēšu, neatraušu no galvenā tavā dzīvē …
— Alīs!
Drēziņš paspēra dažus soļus, lai panāktu Alīsi, bet pēkšņi metās atpakaļ. No radiotelegrafista kajītes atskanēja Artura gavilējošais sauciens:
— Urā! Sakari rokā!
Arturs pacēla roku. Gribējās apklusināt pat sīkāko traucēkli. Vāji vāji, kā caur vati, viņš sadzirdēja punktus un svītras. Tās veidoja «Tobago» izsaukšanas sig- nalu. Viņa acīs iegailejās gandarījums. Tad tas deva vietu rūpēm.
— Kas prot krievu valodu? Atbild padomju kuģis «Komintern».
— Cepurītis! — Galenieks sauca. — Anton!…
Šoreiz Antona prāts darbojās apbrīnojami ātri. Viņš
jau bija pusceļā. Pēc brīža atskrēja atpakaļ. Sakarsis, aizelsies un neizsakāmi lepns.
— Tūlīt būs klāt, — viņš paziņoja, it kā nez kādu varoņdarbu veicis.
Atsteidzās Cepurītis. Viņam uz pēdām sekoja mehāniķi, stūrmaņi, matroži, motoristi. Visi, kas vien drīkstēja pamest posteni. Cepurītis neuzdrošinājās pieskarties papīram ar saviem eļļainajiem pirkstiem. Saliecies kūkumā, piegrūda tuvredzīgās acis. Kustinādams lūpas, izlasīja radiogramas tekstu. Iztaisnoja muguru un sagremoja saturu. Tad lasīja vēlreiz. Beidzot svarīgi atkremšļojās un pārstāstīja latviski:
— «Komintern» atrodas Ziemeļjūrā un dzird mūs tīri labi. Viņi mūsu vārdā sazināsies ar Rīgu. Lai mēs tikai nezaudējot viņu vilni…