— Motorkuģis «Tobago» Atlantijā, — diktēja Drēziņš. — Komanda apsveic strādnieku uzvaru Latvijā. Lūdzam noskaidrot pēc rēderejas dokumentiem, kam pieder Santaringai adresētā krava … Un tagad, biedri, pie darba! Tikko būs kādas ziņas, es jums apsolu …
Solīt jau viegli, domāja jūrnieki, bet drošs paliek drošs. Ik pēc brīža kāds iebāza galvu raidstacijā. Tur tagad dežurēja kapteinis un Drēziņš. Vallija atnesa Arturam kafiju un dažas maizītes.
Ieradās Galenieks, Kurts, Antons. Atnāca Cepurītis piedāvāt tulkotāja pakalpojumus. Ieraudzīja, ka loksne Artura priekšā joprojām balta, un atkal aizgāja. Palika tikai Vilsons un Drēziņš. Drēziņš nolēma uz mirkli apsēsties. Viņu uzmodināja klusi pīkstieni.
Atbilde bija klāt. Uz papīra gūlās burti. Burti veidoja vāTdus. Vārdi savirknējās teikumos. Arturs dzirdēja, rakstīja, apzinājās, ka patlaban izšķiras kuģa liktenis, un nesaprata it nekā. Vajadzēs mācīties krievu valodu.
Izskanēja pēdējais pīkstiens. Arturs norausa sviedrus no pieres. Pēc ieraduma gribēja vēlreiz pārlasīt tekstu. Laikā atjēdzās un pasniedza radiogramu Vilsonam.
— Rīga aicina visus kuģus atgriezties dzimtenē,— teica kapteinis. — Ja trūkst produktu, ūdens vai degvielas, var vispirms doties uz tuvāko ostu…
Komanda pulcējās kuģa priekšgalā. Sapulci bija sasaucis Drēziņš. Viņš apzinājās, ka svešinieks nedrikst uzspiest savu gribu vīriem, kuriem tagad pirmo reizi mūžā tiesības pašiem lemt. Bet lemt nebija tik viegli. Ļaudis nedroši saskatījās. Nevienam negribējās runāt pirmajām. Cik viegli un vienkārši viss bija licies vakar naktī. Tagad viņiem nācās iepazīt brīvības ēnas puses. Agrāk allaž kāds deva rīkojumu — Kviesis, kapteinis, galvenais inženieris, bocmanis. Nebija svarīgi, kurš deva. Pavēle palika pavēle, un to vajadzēja izpildīt. Ja gribēji maizi ēst, cita ceļa nebija. Tagad pēkšņi neviens vairs nepavēlēja. Tagad no viņiem prasīja, lai rīkojas patstāvīgi.
— īsta paģiru balle, — pasmīnēja Kārkliņš. — Kad tā putra vārījās, visi kliedza: «Lai dzīvo! Nost!» — bet, kad nu jāizstrebj, tad mute ciet un roka vairs karoti nespēj pacelt…
— Jautajums vienkāršs, — sacīja Drēziņš. —• Vai nu tiešā ceļā uz mājām, vai arī vispirms uz Santaringu.
— Uz dzimteni! — teica Nordeķis. Viņš domāja par Martu. Viņš iztēlojās, kā sieva ar dēlēnu — ar mazo Aloīzu uz rokām sagaidīs viņu krastmalā.
— Uz Santaringu! — teica Galenieks. Viņš domāja par to, ka dzimtene nekur nepazudīs. Vispirms der iepazīties ar Santaringas ugunīgo cukurniedru šņabi un tikpat ugunīgajām meičām.
— Man vienalga! — teica Antons. Viņš domāja par to, ka biedri ir gudrāki par viņu. Kā tie nospriedīs, tā būs pareizi.
— Uz dzimteni! — teica Cepurītis. Viņš domāja par sarkaniem karogiem greznotām ielām, par demonstrācijām un mītiņiem. Zaiga tagad dabūs īstu darbu un pašam varbūt izdosies paklausīt ārsta padomam.
— Uz Santaringu! — teica Vilsons. Viņš domāja par savu kapteiņa pienākumu, par kravu, kas jānogādā iās īpašniekiem.
Zigim bija žēl tūlīt doties atpakaļ. Viņš taču vēl nekā no pasaules nav redzējis. Ko viņš stāstīs kaimiņu puikām? Ka aizbraucis gandrīz līdz Amerikai, bet tā ir nezina, kāds izskatās dzīvs indiānis?
Kārkliņš pirmoreiz mūžā īsti nezināja, ko sacīt. Runāja citi. Katru reizi viņš mācētu izsmiet priekšlikumu. Tomēr nerunāja. Apsmiet varēs arī vēlāk.
Drēziņš neteica nekā. Viņš domāja par to, ka Santaringā Kviesim ir svainis. Un ne tikai svainis. Arī neskaitāmi citi sabiedrotie, kas darīs visu iespējamo, lai neatdotu «Tobago» darbaļaužu Latvijai. Bet vai izdosies to ieskaidrot komandai? Puišiem liekas, ka pats grūtākais jau aiz muguras, ka tagad viņiem pieder visa pasaule.
Viņš tomēr izklāstīja savas domas.
— Tas viss ir bleķis, — teica bocmanis. — Ko mēs te kuļam tukšus salmus? Rīkojums taču skaidrs — ja trūkst produktu, jāiet uz tuvāko ostu. Un tuvākā osta ir Santaringa.
To Drēziņš bija gaidījis, no tā visu laiku baidījies. Viņš juta, — lai kādus «par» un «pret» izsacīja katrs, lai ko katrs domāja atsevišķi, visiem kopā bija viena doma. Ceļš līdz Rīgai tāls, provianta tikko pietiek līdz Santaringai.
Arturs sēdēja savā kajītē. Viņš ņēma rokā skaņuplati pēc skaņuplates. Nopūta putekļus. Pārlasīja nosaukumus, tad ar gurdu kustību lika atpakaļ. «Kas reiz skūpstījis latviešu meiču…», «Mīlu rītā, vakarā…», «Ar tevi uz debesīm dejosim mēs …». Kad īsti šīs melodijas, šie mīlestības vārdi skanējuši pāri klājam? Pirms divām dienām? Pirms daudziem daudziem gadiem? Tagad vajadzētu raidīt «Ar kaujas saucieniem uz lūpām» vai «Internacionāli». Paša garastāvoklim gan vairāk atbilstu sēru maršs. Ne jau tāpēc, ka Arturu nomāktu pārmaiņas uz kuģa. Kas tur viņam ko uztraukties? Sevišķi tagad, kad, uzņēmis sakarus ar Rīgu, atguvis komandas labvēlību. Arturu nomāca kas cits. Jāapglabā pēdējās cerības. Alīses jaunkundze pat nebija pateikusies par Drēziņa izglābšanu. Skūpsts uz vaiga likās apsmiekls. Arturs saviebās. Ko viņš panācis? Drē- ziņš un Pārups apmainījušies vietām. Un viņš joprojām vecajā vietā. Skaņuplate, kuru uzliek, kad ievajagas, un atkal noņem. Kuru var sasist, kad dziesma apnikusi. Arturs sagrāba plates un atrāva logu. Vislabāk tūlīt jūrā. Svītra pāri — un miers!
Kāds kāpa augšup. Kāpņu galā iznira Alīses galva. Pukstošu sirdi viņš gaidīja, kad atvērsies durvis.
— Labdien, Artur! — Alīse teica. — Paldies par visu! Jūs man esat labs draugs.
Arturs pietvīka.
— Ko nu par to, — viņš atgaiņājās. — Jūs laikam esat priecīga, ka komanda nolēmusi braukt vispirms uz Santaringu.
— Man vienalga! — Alīse teica.
Tiešām, diez cik laimīga viņa neizskatījās.
— Kas jums kaiš, Alīses jaunkundz?
— Nekas. Vienkārši nevaru iejusties jaunajos apstākļos … Starp citu, tēvs lūdza jūs noraidīt uz Santaringu šo telegramu. Nezinu, kā tagad. Varbūt jāizprasa Drēziņam īpaša atļauja?
— Paskatīsim, — Arturs izņēma loksni no Alīses rokām un pavirši izlasīja. — Ko nu skriesiet pēc visādām atļaujām! Te nav nekādas politikas. Pasēdiet, es tūlīt!
Priecīgs, ka atkal var izdarīt Alīses jaunkundzei pakalpojumu, Arturs iedarbināja raidatslēgu.
— Jūs noteikti kaut ko saputrosiet, Artur, — teica Alīse. — Jūs nemaz neskatāties uz tekstu. — Artura neatlaidīgais skatiens, kurā jūsma mijās ar līdzjūtību, padarīja meiteni nervozu.
Arturs pietvīka. Viņš piespieda sevi pagriezt galvu. Tikko viņš beidza izsist telegramu, Alīse piecēlās.
— Palieciet, Alīses jaunkundz! — viņš lūdza. — Pakavējieties vēl kādu brīdi!
— Nevaru, — teica Alīse. — Tēvs gaida. Viņam tagad tik grūti. Viņš tomēr ir mans tēvs.
Arturs skumji pamāja. Jā, Kvieša kungs ir viņas tēvs. Biedrs Drēziņš ir viņas iemīļotais. Tikai viņš, kas viņš tai ir? Radiotelegrafists, ko atceras, kad iegribas paklausīties muziķu, kad ievajagas nosūtīt telegramu.
Arturs saburzīja lapiņu ar radiogramas tekstu un grasījās izmest. Ar acīm kā apburts viņš joprojām sekoja Alīsei. Meitene nozuda virsbūves durvīs. Tai pašā mirklī izzuda arī burvestība. Un Arturs pēkšņi apzinājās, ka viņam nebija nekādu tiesību noraidīt telegramu bez kapteiņa un Drēziņa atļaujas.
Beidzot Vallija atrada Drēziņu. Viņš sēdēja pie kapteiņa un iepazinās ar kuģa dokumentiem. Pieri saraucis, cīnīdamies ar žāvām. Viņš pamanīja, ka Vallija satraukta. Atrāvās no papīriem.