— Kas ir, Vallij? Vai atnāci pieteikt streiku?
Vallija pat nepasmaidīja.
— Un kas vainas, ja to resno vepri pieliktu pie trauku mazgāšanas? Bet tu jau ar Kviesi nēsājies kā ar tādu kristālā vāzi. Un tagad vecā lapsa atkal sāk sūtīt tele- gramas … Vai Arturs bija pie jums, biedri kapteini?
Vilsons pakratīja galvu.
— Nu, redzi! Labi vēl, ka es turu acis vaļā. Pirmīt Kviesis salonā kaut ko sacerēja, tad jaunkundze mudīgi aizmanījās pie Artura …
Drēziņš satika Arturu pusceļā.
— Kas noticis ar telegramu, ko Alīse lika jums noraidīt? — viņš uzkliedza.
Arturs ierāva galvu plecos. Trīcošie pirksti pastiepa Drēziņam saburzītu lapiņu.
— Alīses jaunkundze nav vainīga, — viņš buldurēja. — Es pats …
Drēziņš neklausījās. Kadu ziņu Kviesis nosūtījis uz Santaringu?
«Kuģis vairs nepieder man. Parādu Amerikas un Santaringas tirdzniecības sabiedrībai nevaru samaksāt. Kviesis.»
Telegramas teksts gluži nevainīgs, pat pārāk nevainīgs. Un cik aizkustinošs! Kviesis nedomā par sevi, viņš rūpējas par tiem, kuriem palicis parādā naudu… Viens no diviem — vai nu Kvieša raksturs vienas dienas laikā radikāli pārmainījies, vai arī… Ne jau velti Kviesis negāja pats pie radiotelegrafista, bet sūtīja Alīsi. Labi zina, ka iemīlējies delfīns nespēj tai nekā atteikt. Un viņa? Viņa to zina vēl labāk. Droši vien Alīse zina arī, kāda blēdība slēpjas aiz šīs nevainīgās telegramas. Un viņš uzskatīja Alīsi par draugu …
Tā man, muļķim, vajag, Drēziņš sevi izlamāja. No sāktā gala bija jāsaprot, ka neko citu no viņas nedrīkst gaidīt. Alisei vienkārši ir laba sirds, un vairāk tur nav ko gudrot. Viņa nespētu noskatīties, kā mani izsēdina Huānas salā. Tagad mani vairs nav ko žēlot. Tagad likteņa pabērns ir viņas tēvs. Tagad viņa darīs visu, lai palīdzētu tam atgūt kuģi. Galu galā tas ir pilnīgi dabiski… Bet kāpēc viņa rīkojas slepeni, aiz muguras? Šī doma neganti sāpēja.
Drēziņu sagrāba akls niknums. Viņš ieskrēja virsbūves gaitenī. Tikko nepaskrēja garām Alīses kajītei. Parāva durvju rokturi. Un tūdaļ laiks sāka joņot atgriezeniski. Kā pulksteņa rādītājs, kuru griež atpakaļ. Rādītājs sastinga, laiks apstājās pagātnē. Drēziņš redzēja sevi ieskrienam, redzēja sevi kāri dzeram no karafes, dzirdēja Alīses izbrīnās pilno balsi: «Ko jūs meklējat manā kajītē?» Viņš ar roku nobraucīja pieri. Jātiek vaļā no šīm atmiņām! Jātiek vaļā no pateicības uzplūduma! Jātiek vaļā no personīgām jūtām!
Drēziņš pat nepieklauvēja. Atgrūda durvis vaļā un iegāja. Kajīte bija tukša. Brīdi viņš nekustīgi stāvēja nelielās telpas vidu, nespēdams atraut skatienu no apkārtējiem priekšmetiem. Tie visi bija labi pazīstami. Tie visi bija labi draugi. Lai kas notiktu turpmāk, lai kādas izvērstos attiecības ar Alīsi, šajā kajītē pavadītās stundas viņš nespēj izsvītrot no dzīves. Nespēj un arī negrib.
Vallija pamanīja atvērtas durvis un neviļus apsta- jās. Drēziņš viņu neredzēja. Viņš stāvēja ar muguru pret durvīm. Skopā gaisma, plūzdama no tumstošā iluminatora, asām līnijām iezīmēja viņa stāvu. Viņš stāvēja gluži taisni, tomēr Vai lijai kļuva Drēziņa žēl.
— Viņa ir pie sava tēva, — Vallija teica bez parastā skaļuma.
Drēziņš izlikās nedzirdam. Pēc brīža viņš izgāja. Durvis palika pusvirus. Tās viegli -šūpojās kuģa kustības rakstā, it kā aicinādamas viņu atpakaļ.
Apvārsni sedza tumša mākoņu grēda. Pamalē okeāns kļuva arvien melnāks, bet debesīs viļņoja zeltaina liesma. It kā neredzamu starmetēju aizdedzināta. Arī ūdens blāzmoja. Likās, kuģis peld caur uguņojošu naftu.
Nemiers bija aizdzinis Drēziņu līdz kuģa pakaļgalam. Te nu viņš stāvēja, ar vienu roku ieķēries rēliņā, ar otro žņaudzīdams kamolā saņurcīto telegramu. Niecīgais papīra kamoliņš slēpa sevī lielas briesmas. Kādas — to Drēziņš nezināja. Viņš tikai zināja, ka doties uz Santaringu nedrīkst. Santaringā viņus sagaida lamatas. Drēziņš pārmeta sev, ka sapulcē nebija pietiekami enerģiski uzstājies. Bet vai varēja rīkoties citādi? Nedrīkstēja taču asi nostāties pretī komandas vispārējam noskaņojumam. Šiem cilvēkiem, kas pazina smago jūrnieku dzīvi Kvieša kalpībā, bija pilnīgas tiesības prasīt, lai jaunā dzīve būtu citāda. Viņi prasīja tik maz. Viņi tikai prasīja, lai tos par godīgu darbu kārtīgi paēdinātu. Viņi pat nebija savtīgi, kad vēlējās doties uz Santaringu pēc produktiem un ūdens. Pagaidām viņiem grūti iedomāties, ka padomju dzīve ir arī cīņa, ka tā brīžiem ir apzināta atsacīšanās no kāda maza labuma liela labuma vārdā. Tādu atziņu nevar iepotēt dažu stundu laikā. To var sniegt tikai pati dzīve. Un pagaidām? Pagaidām skaidrs viens — braukt uz Santaringu nedrīkst. Drēziņš stingri cerēja, ka Kvieša telegrama palīdzēs mainīt komandas viedokli.
Saule norietēja. Masta galā un kuģa sānos iedegās navigācijas ugunis. Pēkšņi sabiezēja tumsa. Drēziņš tikko spēja sataustīt ceļu uz kubriku.
Iepriekšējā naktī viņi nebija gulējuši. Arī diena pagāja vienos uztraukumos. Varētu domāt, ka vismaz tagad kubrikā valda miers. Bet miegs vīriem nenāca. Kurš tad spēj likties uz auss, kad dzīvē notikušas tādas pārmaiņas, kad viss apgriezies otrādi?! Viņi vienkārši baidījās nogulēt kaut ko svarīgu.
Cepurītis gribēja sev ieliet krūzi kafijas. Lielā kanna bija tukša.
— Aizskrien, Zigi, pie Vallijas! Lai izvāra vēl.
Uz kāpnēm puika apstājās:
— Varbūt tu labāk pats, biedri Cepurīt? Vallija man jau pirmīt pieteica, lai vairāk nerādoties. Viņa arī esot cilvēks un pēc deviņiem priekš citiem nevergošot.
— Nu, to mēs vēl redzēsim! — Galenieks izrāva Zi- gim kannu no rokas. — Tagad vairs nav tie laiki, kad var tēlot glauno freileni. Tagad mēs te esam galvenie kungi!
Pagaidi, Galeni.ek, netrako! — Kurts sauca nopakaļ. — Ļauj meitenei izgulēties, viņai taču pa dienu nekad nav miera. Labāk uzmodini kohu.
— Un šis? Viņš tagad nav cilvēks, ko? — Galenieks smagi apsēdās. — Nolādēta dzīve!
Antons izlīda no kojas.
Es aiziešu uz kambīzi izbrūvēt. Tu nezini, kur viņiem tā kapija glabājas?
— Sēd, kur tu skriesi! — Galenieks ar kaju aizsprostoja viņam ceļu. — Antiņ tāds, vai nesaprati, ka laiki mainījušies? Ar ko tu esi sliktāks par citiem?
Augusts jau labu brīdi pāri grāmatas malai lūkojās biedros. Nu viņš to nolika sānis un atbalstījās uz elkoņiem.
— Goda vārds, kādreiz dzīve ir daudz interesantāka par romānu. Vakar es te vēl biju pēdējais eksplo … eks … — viņš sastomījās, — nu, prasts melnais. Bet šodien, — viņš nolēca no kojas un ieurba pirkstu bocmaņa krūtīs, — šodien pēc kafijas iesi tu!
— Kas es jums par ekspresi? — Zaļbiksis protestēja. — Es tagad arī esmu padomju pilsonis.
Zigis atpleta muti:
— Tiešām? Tad jau iznāk, ka arī es … Un Galenieks un Antons, un Kurts …
— Tu nemuldi! — Galenieks iešņācās. — Kur tas dzirdēts, ka vācietis pēkšņi var kļūt par padomju cilvēku?!
— Jums visiem līdz padomju cilvēkam vēl tikpat tālu, cik atpakaļ līdz pērtiķim, — teica Cepurītis.
— Ek, kaut ātrāk tiktu uz mājām! — Augusts nopūtās. — Šausmīgi gribas redzēt, kā tur izskatās. Pasaki, Cepurīt, tu taču Ļeņingradā esi bijis…
— Biju, un kas par to? Mūsu kapteinis nevienu nelaida krastā, baidījās, ka neatgriezīsimies.