— Pirmā dzirdēšana, — Galenieks pacēla papirosu un atkal iebāza mutē. — Kāds velns jūs dīdīja stūrēt uz jūru?
— Velns laikam patiešām ir vispiemērotākais vārds. Toreiz savu diplomu varēju izlietot vienīgi… Labi, iz
tiksim bez rupjiem izteicieniem. Bet tagad es dabūšu piemērotu darbu. Es palikšu krastā — kopā ar sievu un dēlu! Vai varat iedomāties, kas tā būs par dzīvi?
— Neticu.
— Ka dabūšu darbu? Vai jūs tiešām nesaprotat, ka tagad viss mainījies? Tagad …
— Jūs arī esat mainījies, biedri stūrmani, — teica Galenieks.
Vairāk viņš neteica nekā. Nordeķis palūkojās cirkulī, l«o turēja rokās, kompasa rozē, kas viegli šūpojās katliņā, stūres mājas logā, pa kuru iespīdēja pilnam mēnesim līdzīgais topa lukturis.
— Iespējams, ka jums taisnība. Nebūs viegli bez jūras, — viņš nopūtās. — Un jūs, biedri Galeniek, vai atļauts taujāt, ko jūs domājat pasākt?
— O, man darīšanu atliku likām! Vispirms man tiešā ceļā jāaizskrien pie viena krodzinieka. Šis buržujs mani pagājušo reizi izmeta uz ielas. Ja vēl par nemaksāšanu, tad es nekā neteiktu. Bet par to, ka dziedāju «Pumpiņ rasa». Pat Cepurītis saka — tā ir revolucionāra dziesma. Nu, tagad šis man dziedās pavisam citu dziesmiņu! … Tad aizkāpšu ciemos pie Kvieša. Nolikšu kājas uz galda un teikšu: «Nu, patriota kungs, vai saprati, kas ir darbaļaužu vara?»
— Vulgāri! — Nordeķis pašūpoja galvu. — Paies vēl labs laiks, iekams jūs pats to sapratīsiet.
— Un kur man jāsteidzas? — Galenieks pasmīnēja. — Kamēr no Santaringas aizkulsimies līdz Rīgai, pa- gūšu izgudrot kaut ko daudz smalkāku, — Galenieks palaida stūres ratu, lai aizdedzinātu nodzisušo papirosu, bet tūdaļ atkal satvēra.
Durvīs stāvēja kapteinis.
Ne vārda nebildis, Vilsons izrāva papirosu no Galenieka zobiem. Nikni samīdīja ar kāju.
— Biedri kapteini, kāpēc jūs neguļat? — Nordeķis nedroši vaicāja.
Vilsons neatbildēja.
— Kurss? — viņš noprasīja.
Nordeķis ziņoja.
— Pie velna šo kursu! Galeniek, uz labo, pie kantes! Līdz bortam, es teicu, — Vilsons pats ieķērās stūres ratā un ar tādu spēku pagrieza to, ka spieķi nozibēja vien. — Tas vairs nav kuģis, bet īsts karuselis! Te griež pa kreisi, te pa labi, te brauc turp, te atpakaļ…
— Kas noticis?
— Nekas nav noticis. Mēs ejam uz Rīgu.
— Uz Rīgu, biedri kapteini? — nesaprata Galenieks.
— Bet mēs taču nolēmām …
— Daudz ko jūs nolēmāt! Kaķim uz astes! Lieciet aiz auss!
Vilsons aprāvās. Kas ar viņu pēdējā laikā noticis? Prāta nemaz vairs nav, mēle kļuvusi vaļīga kā tādam zaļknābim, — kas uz sirds, to tūlīt izkliedz visai pasaulei.
— Biedram Drēziņam varbūt pamats tā rīkoties, — viņš piebilda, gribēdams mīkstināt savu aso izlēcienu.
— Pamats?! Kas viņš tāds, ka viņam pamats?! Mēs lemjam, bet šis spļauj mums ģīmī! Numurs neies cauri! Vai tā ir mūsu vara vai viņa personīgā diktatūra?
— Stūres ratu! — Nordeķis sauca nopakaļ satracinātajam Galeniekam.
— Lai griež, kas grib! — Galenieks atcirta. — Es viņam neesmu nekāds vergs.
Nordeķis paraustīja plecus un, satvēris stūres ratu, izlīdzināja kursu. Viņš bija gaidījis, ka kapteinis nikni uzbrēks matrozim. Vilsona klusu ciešana nozīmēja, ka viņš vienis prātis ar Galenieku.
— Atvainojiet, biedri kapteini… — Nordeķis iesāka.
— Jūsu nolaizītās frāzes man šitik tālu, •— Vilsons norūca. — Te nav smalku dāmiņu salons, bet kārtīgs kuģis.
— Pilnīgi manas domas, — cieti pateica Nordeķis.
— Un tāpēc Drēziņš šoreiz pareizi darījis, ka nav ikvienam prasījis padomu. Esmu priecīgs, ka «Tobago» dodas tiešā ceļā uz Rīgu …
— Jums prātā tikai jūsu Alīse, jeb kā tur to brēkuli galu galā nokrustīja … Gan jau pagūsiet piespiest to pie savas mīlošās tēva krūts! Bet man kuģa krava svarīgāka par jūsu autiņiem, skaidrs?! Vienalga, kāda vara, bet par kravu atbild kapteinis, un tā man jānogādā Santaringā! Ja Drēziņš to nesaprot, tad jums, kā stūrmanim, gan derētu to biežāk atcerēties …
— Kapteinis vispirms atbild par kuģi.
— Un tāpēc drīkst rīkoties aiz viņa muguras? Neap- spriesties, bet nakts laikā uzcelt no gultas un ta vienkārši pavēlēt…
— Neņemiet ļaunā, biedri kapteini, es, tāpat kā jūs, domāju, ka Drēziņam bija svarīgs iemesls nerēķināties ar jūras etiķeti. Labāk, lai kravas saņēmēji paliek bez kravas nekā mēs bez kuģa.
— Jums tā liekas? — jau gluži normālā balsī vaicāja kapteinis Vilsons.
Kviesim miegs nekad nenāca pirms vieniem diviem. Pat labos laikos. Kur nu vēl tagad? Mutē no daudzajiem smēķiem jau bija sāja garša. Sis papiross būs pēdējais, tad viņš liksies gulēt.
Kviesis noraudzījās pakaļ dūmu strūklai. Neapgaismotajā kajītē tā likās gluži balta. Balta un taisna kā ceļš, kas pamazām kļūst plašāks. Cik labi, ka Alīsiņa ir tepat uz kuģa! Nekas viņu vairs nesaista ar Latviju — ne ģimene, ne īpašums. Viņš sevī juta pietiekami daudz jaunības spēka, lai atrastu Santaringā otru dzimteni…
Kuģa korpuss nodrebēja. Kviesis piesteidzās pie loga. Viņam šķita, ka viļņi sagriežas un maina virzienu. Nē, jūra stāvēja uz vietas. Kviesis saprata. Sagriezās kuģis. Tā deguns virzījās projām no Santaringas. Pēkšņi, bez brīdinājuma, pat bez sapulces. Tam varēja būt tikai viens iemesls — Drēziņš izpratis viņa telegramu. Sapratis, ka Santaringā spēlīte būs zaudēta.
Tagad zaudēta viņa spēle. Griezās ne tikai «Tobago». Sagriezās visa dzīve, viņa dzīve. Sirds pārstāja strādāt. Vajadzēja pieķerties galdam. Kuģis maina kursu. Santaringu vairs nesasniegt. «Tobago» vairs neatgūt. Pamazām sirds sāka atkal pukstēt. Vāji, ar pārtraukumiem. Asinis atkal riņķoja. Līdz ar dzīvību atgriezās cerība. Vāja, tomēr cerība. Jāaprunājas ar Alīsi. Tūlīt pat. Arī viņas dzīslās plūst Kviešu asinis …
— Alīsiņ, mums jāaprunājas, — šo teikumu Kviesis atkārtoja kā lūgsnu. Atkārtoja tik ilgi, līdz Alīse pamodās. Ar roku viņa aizsargāja acis pret žilbo gaismu. Aiz plakstiem vēl glabājās sapnī redzētā Huānas sala.
Alīse cīnījās ar miegu. Ar sapņa baismīgajiem murgiem.
— Es nevaru … negribu … pēc visa, kas noticis, — viņa elsoja. — Huānas sala! Līdz mūža beigām neaizmirsīšu šo drausmīgo vārdu! Kurš tēvs būtu to darījis? … Tu zināji, ka es viņu mīlu, un tomēr…
Alīses noskaņa pagāja Kviesim secen. Viņš svīda. Viņš' uztraucās. Viņš jutās kā grūtā veikalnieciskā apspriedē. Viens neuzmanīgs vārds, un bankrots durvju priekšā.
— Pārups… Tas ir viņa padoms. Viņš bija mani kā apbūris kopš tā brīža, kad lūdza tavu roku.
Tēva lietišķais tonis galīgi uzmodināja Alīsi.
— Nevis viņš bija tevi apbūris, bet viņa nami…
— Jā, jā, tā ir, atzīstos. Esmu bijis tev slikts tēvs, Alīsiņ. Bet, paldies dievam, no Pārupa esam tikuši vaļā. Tagad viss mainījies, tagad būšu cits cilvēks.
— Tu?
— Ja, es tagad saprotu, ka gandrīz butu tevi padarījis nelaimīgu. Pret savu gribu, Alīsiņ, tici man. Es toreiz vēl nezināju, kas Drēziņš par cilvēku. Viņš ir tik laipns, tik izpalīdzīgs, un, pats galvenais, viņš tevi mīl…
Alīse uzrausās sēdus. Mēģināja kaut ko saskatīt tēva vaibstos.