— Kas ar tevi noticis?
— Vai tad nezini. Viņi pagriezuši «Tobago» uz Rīgu. Alīsiņ, mums kaut kas jādara …
Alīse paraustīja plecus.
— Nezinu. Viņš vairs nav tāds kā vakar.
— Alīsiņ, atjēdzies! Par ko tu runā … Ak tā, tu par Pāvilu … Nekas, meitin, to visu var vēl labot.
— Labot?
— Nu, pateikt viņam, ka esmu ar mieru. Lai paņem kuģi… kā tavu pūru … Santaringā nosvinēsim kāzas.
Alīse izbrīnā uzlūkoja Kviesi.
— Tu būtu ar mieru dot mani viņam?… Komunistam? … Cilvēkam, ko tu ienīsti un nevari neienīst?
— Bet ko tad lai dara, Alīsiņ? Jātiek uz Santaringu! Kuģim japaliek ģimenē! … Kuģis — tā ir mana dzīve … Vai maz dzirdēts, ka jāsamierinās ar nevēlamu znotu? Tu taču saproti mani?
— Jā, es saprotu. Man tevis žēl.
— Nu, kaut vai aiz žēlastības, vienalga … Vai tu daudz jautātu, kāpēc viņš tevi ņem? Ja mīl, tad lepnumam nav vietas. Tu runāsi ar viņu?
— Un tad? Tam nav nekādas jēgas. Viņš negribēs. Un, pat ja viņš būtu ar mieru, ko teiks komanda? .. .
— Viņš būs ar mieru, viņš nedrīkst nebūt ar mieru. Tā ir mūsu vienīgā cerība. Viņš tev parādā dzīvību, viņam nav tiesības atteikt. Un ar komandu gan jau viņš tiks galā… Apģērbies, Alīsiņ! Tev tūlīt jāiet pie viņa! … Nē, labāk tāda pati, kāda esi .. .
— Prece caurspīdīgā celofānā apvalkā, — nomurmināja Alīse.
— Ko tu teici?
Alīse neatbildēja. Viņa raudāja.
— Neraudi, ej taču! — skubināja Kviesis. — Nē, tā ir labi, raudi vien! Saraudātas acis iespēj vairāk par vārdiem.
— Nekur es neiešu, — teica Alīse. — Ja gribi, ej pats.
Svadrups nezināja, ka lēmums mainīt kursu pieņemts bez komandas piekrišanas — arī uz pirmo sapulci neviens nebija viņu aicinājis. Viņš tikai zināja, ka kuģis nedodas uz Santaringu. Tas dodas uz Latviju. Uz Latviju, kur vadoņa vietā tagad saimnieko visādi cepurīši. Tad jau labāk peldus prom uz Ameriku. Vai nolaist dibenā visu kuģi. Uz Kviesi vairs nav ko cerēt. Lai kaut ko izdomātu, vajadzīgs pavisam cits nags. Tāds nags bija Pārupam.
Ilgi bungot Svadrupam nenācās. Kopš vakardienas Pārups nebija aci aizvēris. Soļoja pa cietumu un kala atbrīvošanas plānus. Tad atkal stāvēja pie iluminatora un stingi raudzījās tālē. Tālē, kura slēpa necaurredzama tumsa. Kura palika nesasniedzama. Kamēr viņš te bija ieslodzīts. Kamēr augšā pie varas Drēziņš.
— Pārupa kungs!
— Velns parāvis, kur jūs tik ilgi bijāt?! Kas notiek ar kuģi? Uz kurieni braucam?
— Viss pagalam. Kvieša kungs nosūtīja telegramu, un viņi nolēma neiegriezties Santaringā.
— Nolādēts muļķis! Viņš mums visiem kapu rok … Tad viņi kravu nemaz neaizvedīs?
— Nebūt ne! Viņi pilnīgi prātu zaudējuši! Tiešā ceļā skries pie boļševikiem.
— Sātans! To nedrīkst pieļaut! Tad mums beigas! Pārups mētājās pa šauro telpu. Domāja un nespēja
nekā izdomāt. Mirkli valdīja nospiedošs klusums. Tad viņš iekliedzās. Tik skaļi, it kā justos saimnieks uz kuģa.
— Degviela! Degviela!
' — Degvielas mums diezgan, — Svadrups pārprata, bet tūdaļ apjēdza: — Labi, Pārupa kungs! Tiks izdarīts, Pārupa kungs! Mēs vēl parādīsim šiem kangariem!
— Jānokļūst Santaringā. Katrā ziņā jānokļūst, saprotiet!
Mašīntelpā negaidot ieradās Svadrups.
— Gurķojaties, ko? — viņš norūca. — Šurp žurnālu!
Augusts demonstratīvi iebāza rokas kabatā. Antons
pasteidzās izpildīt pavēli. Viņa acīs Svadrups joprojām bija priekšnieks. Tikko sējums nogūlās galvenā inženiera priekšā, tas ar vēzienu ielidoja kaktā — apjukumā Antons mašīntelpas sardzes žurnāla vietā bija paķēris Augusta grāmatu.
— Izlaidušies bez manis kā pēdējie teļi! — lamājās inženieris. Viņš atšķīra sardzes žurnālu. — Vienpadsmit mezgli! Kauns un negods! Tā ir, kad nejūt stingru dūri. — Svadrups bija sev cieši nosolījies izturēties miermīlīgi, tomēr raksturs un profesionālais gods ņēma virsroku.
Citā reizē Augusts būtu pratis aizstāvēt sevi un savu grāmatu. Citā reizē Antons būtu bikli paskaidrojis, ka kopš pagrieziena «Tobago» iet pret vēju. Citā reizē Svadrups būtu pats to sapratis. Citā reizē motoristi būtu pabrīnījušies par inženiera negaidīto ierašanos darbā. Tagad viņus nodarbināja pēkšņā kursa maiņa. Kuģis pagriezies vismaz par 180°. Bet kāpēc? Vai kāds ārkārtējs atgadījums piespiedis kapteini stūrēt tieši uz mājām? Tad taču Drēziņš būtu nācis aprunāties, sasaucis sapulci. . .
Ilgi minēt nenācās. Mašīntelpā iebruka Galenieks.
Kontrrevolūcija! — viņš kliedza. — Drēziņš neļauj braukt uz Santaringu. Grib mūs nomērdēt badā.
— Laikam aizmirsis, ka kuģis nav viņa, bet mūsu, teica Augusts. — Pat juras laupitaji notur kara apspriedes.
Antons klusībā viņam piekrita, tomēr mēģināja aizstāvēt Drēziņu.
— Es gan nebūtu rīkojies pats ar savu prātu, — viņš teica. — Bet viņš taču komisārs. Mēs viņu ievēlējām un …
— Tu nepļurkšķi, antiņ. Ievēlējām un tūlīt izvēlēsim ārā. Aiziet, zēni!
Augusts sekoja viņam. Antons brīdi svārstījās, tad arī kāpa uz augšu.
Svadrups viņus neaizturēja.
Jau divas stundas Kurta dungriņi skalojās aiz kuģa. Ilgāk atstāt tos iekšā nedrīkstēja, citādi okeāna sāls izmazgās ne tikai traipus. Viļņi sadriskās audeklu lupatu lēveros. Kurts nesekoja Galeniekam, bet devās uz kuģa pakaļgalu.
Bikšu izvilkšana sagādāja negaidītas grūtības. Tauva bija gluma kā zutis un izslīdēja no rokām. Kurts neatlaidās. Beidzot uzcēla dungriņus uz klāja. Izplatījās uzbāzīga smaka. Pretīga, tomēr labi pazīstama. Kurts saprata, ko ož pēc naftas.
Saprata un jau trauca pa klāju. Pie tuvākās lūkas apstājās. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Vienā paņēmienā nobrauca gar margām lejā. Pieliecās un pa vārpstas tuneli skrēja uz mašīntelpu.
— Biedri! — Kurts centās pārkliegt dunoņu. — Biedri!
Viņu sadzirdēja. No ejas atzarojuma iznira bocmanis. Aizsprostoja ceļu.
— Kas lēcies?
— Degviela izplūst!
— Nu un?
— Jāatrod defekts! Citādi lidz Rīgai netiksim.
— Tad brauksim uz Santaringu, vai tev nav vienalga?
Kurtam uzausa gaisma.
— Jūs … jūs tīšu prātu sūknējat naftu ārā?!
— Netaisi muļķības, Kurt, — bocmanis saķēra matroža elkoņus. — Amerikā dzīvosi, cepuri kuldams.
Kvieša kungs neskoposies, dabūsi gratifikāciju, kļūsi par bocmani… Padomā! Kas tev Rīgā meklējams? Pats taču allaž saki, ka tev nav dzimtenes.
— Nav tiesa. Varbūt kādreiz… — Kurts lēnām teica. — Bet kopš vakardienas man ir dzimtene. Laid! — viņš izrāvās no bocmaņa tvēriena.
' — Ko tur tik daudz! Zvel! — sauca Svadrups.
Bocmaņa rokā pazibēja liels nazis. Tas ķēra tukšumu. Kurts jau atradās vārpstas viņā pusē. Cīnīties nozīmētu zaudēt laiku. Laiks bija degviela. Bez degvielas līdz Rīgai netikt. Viņam jātiek līdz mašīntelpai. Pie biedriem! Kurts skrēja uz priekšu. Blakus griezās skrūves vārpsta. Trakā ātrumā. Kļūmīgs solis, un tā samals. Kurts neskatījās pa kreisi. Arī pa labi neskatījās. Bet tur no iedobuma iznira Svadrups. Ar triecienam paceltu stellatslēgu.
Kurts saļima. Pār pieri plūda kas silts un lipīgs. Asinis. Nē, tā ir nafta, kas izplūst un izplūst. Nafta ir kuģa asinis. Tā nedrīkst izplūst. Nedrīkst! Jāapstādina, vai arī kuģis apstāsies.