— Kāpēc ne?
— Sie noziedznieki ir biedros ar nelabo.
— Kā tu to zini?— vecais asi uzskatīja meiču.
— Tā runā.
— Kas ievainotie tādi ir?
— Tie ir svešnieki. Mācītājs Samsons pirms Vasarassvēt- kiem baznīcā tos uzzīmējis par vella kalpiem. Un nedēju atpakaļ kā tādi tie sagrābti Mārstaļu kazarmēs un iemesti Peitava torni.
Maģistra Rēbusa piere savilkās grumbās, kaut acis smaidīja.
— Tā . .. Bet kādēļ isteni pie manis tu nāc? …
Meiča piesarka un apjuka.
— Nu, saki!— vecais uzstājās, pienākdams soli tuvāk un uzlikdams roku uz Annas pleca.
— Tādēļ .. . nu, tādēj .. .— daiļava stostījās,— tādēļ, ka cits neviens nenāktu.
— Un kāpēc nenāktu?
— No nelabā visiem bail.
— Man, tev šķiet, nebūs bail?
— Tev, dominē, ne.
— Kāpēc?
— Tādēļ, ^ tu pats .. .
— Pinos ar nelabo, vai ne?
— Tā runā.
Maģistrs rūgti iesmejās.
— O, sancta simplicitas!
— Kā? Es nesaprotu, kungs.
— Es teicu: ak, svētā vientiesība!
Vecais atkal atsēdas savā krēslā un nogrima domās.
— Un tādēļ es domāju,— pēc brītiņa Anna, sākdama šaubīties, vai ārsts patiesi gribēs nākt, iebilda: —Es domāju, ka tu, kungs, neatteiksies nākt palīgā nabaga nelaimīgajiem . ..
Bet Rēbuss, nodevies savām domām un nedzirdējis meičas vārdus, runāja it kā pats ar sevi:
— Sl laužu taisnība! .. . Viss, kas nav parasts, viņiem šķietas esam 110 Jauna. Katrs, kā prāts tiecas pēc pasaules noslēpumu un likumu izdibināšanas un kas atklāj kādu jaunu, bet līdz ar to vecu veco patiesību, tie liekas stāvam sakaros ar vellu . . . Ak, nelaimīgais Daniel Rebus! Kur tevi novedušas tavas atziņu slāpes, tavas negulētās naktis, ļaužu slimības pētot un meklējot līdzekļus viņu dziedēšanai! … Augstie, cienījamie rātskungi neuzdrošinās tevi ilgāk atstāt pilsētas fiziķa dienestā un augstsirdīgi sūta tevi atpūtā.
Turīgie pilsoņi labāk Jauj mirt saviem piederīgiem vieglās kaitēs nekā griežas pēc palīdzības pie vella daktera — tā tie labprāt mani dēvē . . . Tumšais pūlis iekārsies nomētā mani akmeņiem, kad tiem paskaidroju debesu spīdekļu gaitas un viņu mehāniku .. . Un nu, beidzot,— viņš atkal piegriezās viešņai,— tomēr kāds prasa pēc manas palīdzības, bet tikai kā vella maģistra — vella kalpiem! .. .
Anna, izbrīnā klausijusēs zinātnieka rūgtajā valodā, tomēr lāgā nesapratusi tā rezignāciju, sāka šaubīties par palīdzību.
Viņa nometās ceļos vecā priekšā un, pacēlusi rokas, izmisuma balsi lūdzās:
— Kungs, neatstum mani! Palīdzi šiem nelaimīgajiem! Dziļas brūces ir iecirstas viņu miesās. Un viens no tiem ir vēl tik jauniņš … ^
Rēbuss pēkšņi strauji pagriezās pret meiču.
— Piecelies!
— Kungs, palīdzi!— Anna izrāva no ņiebura maciņu. — Visu savu naudu es tev atdodu! Tikai glāb vājinieku dzīvību.
— Piecelies, es saku!— vecais ar tēvišķīgu maigumu saņēma jaunavu pie pleciem un atsēdināja.— Es neatsakos izpildīt tavu lūgumu. Bet pirms es gribētu dzirdēt īsos vārdos, kas tev zināms par gūstekņiem. Kas tie tādi, un kā tu ar viņiem iepazinies?
Anna sāka drudžaini stāstīt:
— Pagājušo nedēļu tos noveda mūsu tornī. Pa sava kambarīša logu es dzirdēju pūļa balsis, ka trīs vella kalpi ievesti. Es, ziņkāres dzita, izgāju cauri dzīvojamai istabai uz trepēm; no šejienes ieraudzīju lejā karakalpu pulkā trīs segās satītus stāvus. Domāju, ka tie drausmīgi velli, bet, kad viņus attina, pārsteigta vēroju īstus cilvēkus, kā visus citus mūsu pilsētā. Viens no viņiem bij gandrīz zēna gados, ar eņģelim līdzīgu brīnumdaiļu seju. Tas bij ievainots krūtīs, pa kurām sūcās asinis. Otrs gulēja uz nestuvēm. Viņus iemeta tumšajā kambari, kur nav ne loga, ne plaisas gaisa iekļūšanai. Rātskungs Rams liedzās sūtīt ārstu. Velti es mēģināju pierunāt tēvu. Tad devos pie tevis, dominē. Bet mums ar mazu viltību jātiek cietumā, jāsaka sargiem, ka tu, kungs, esi Rātes sūtīts.
— Labi. Bet tu teici, ka ievainotie nedēļu atpakaļ ievesti. Vai kāds jau pārsējis viņu brūces?
— Es to izdarīju, kungs. Naktī, kad tēvs gulēja. Bet viņu sāpes nemazinās. Brūces ir dziļas, pūžņo.
— Tad iesim!— Rēbuss strauji piecēlās.
— Es skriešu pa priekšu,— Anna gāja uz durvīm. — Sagatavošu sargus, lai tevi tūlīt ielaiž.
— Labi.
Meiča steidzās prom.
Atgriezusies Peitava tornī, Anna bažīgi jautāja sargiem:
— Vai tēvs vēl nav pārnācis?
— Nē.
«Paldies Dievam, viss iet labi,» viņa teica pie sevis apmierināta un — jau uz trepēm — atkal pagriezās pret karakalpiem:— Ārsts drīz būs klāt. Ielaižiet to. Es pa tam apgādāšu visu, kas vajadzīgs.
Viņa uzkāpa augšā, bet drīz atgriezās ar degošu latarni, cietuma atslēgu, ūdens ķipi un dvieļiem. Tanī pat brīdi ieradās ari maģistrs. Kamēr sargs nobultēja durvis, Rēbuss ar Annu jau nozuda ejā uz cietuma kambariem. Te torņi- nieka meita atslēdza vienu mītni, un latarna gaismā abi iegāja tumšajā, piesmakušajā telpā. Uz pussatrūdējušiem salmiem gulēja mūsu trīs draugi. Ērmanis piecēlās, dodams vietu ārstam, kurš nometās cejos pie ievainotā Andra. Annai rādot gaismu, vecais atsedza slimnieka vamzi, zem kura uz krūtīm bija no linu audekla apsējums. Ārsts, to attaisījis un vērīgi izmeklējis brūci, teica:
— Diezgan padzijš zobena dūriens. Bet ievainojums nebūs bīstams, ja viņu rūpīgi izmazgāsim un uzliksim zāles. Pāris nedēļas tomēr būs jāguj.
Viņš izmazgāja brūci, tad aizšuva jau dzīstošās rētas malas un atkal nosēja slimo vietu.
Pie Pētera ārsta seja kļuva nopietna. Tam bija lodes dragāts stilba kauls, kāja uztūkuši. Turklāt pistoles lode iestrēgusi kreisā plecā. Vispirms ķirurgs ar savu instrumentu palīdzību sataustīja lodi plecā, to izvilka un, izmazgājis ievainojumu, cieši nosēja. Grūtāks un bīstamāks darbs bij ar kāju. Taču ari tā drīz bija kārtībā, un Rēbuss, apbrīnodams ievainotā varonību, kurš pie sāpīgās tīrīšanas pat vaibstu nepakustināja, izteica cerību, ka abi tiks veseli. Tad viņš deva norādījumus torņinieka meitai par ārstēšanu un atstāja torni.