— Rāte tūlīt atgriezusies uz otru sēdi. Tā bijusi tik trokšņaina, ka viss Rātslaukums skanējis no uztrauktām balsīm, uz kuru nedzirdētais notikums sapulcinājis vai visu pilsētu. Cik gadījies dzirdēt par apspriedes gaitu, tad daļa kungu pastāvējuši uz nekavējošu maģistra nodošanu sārtam, nepiegriežot nekādu vērību Pētera draudiem, un pēc tam nolēmuši no gubernatora pieprasīt savu aizvesto locekļu atbrīvošanu. Citi turpretī ņēmuši nopietni neuzveicamo vārdus un centušies pat attaisnot Pētera pārdrošību, jo īstenībā vecajam dakterim nevarot pierādīt sakarus ar Nelabo. Pēc inkvizīcijas protokola viņš gan atzinies dīvainās lietās, bet noliedzis, ka būtu burvis. Sie saprātīgie rātskungi pārliecībā, ka Pēteris savus draudus izpildīs, visu vainu par fogta un raganu tiesneša nāvi, kas noteikti sekošot maģistra sadedzināšanai, uzvēla uz vieglprātīgo amata biedru galvām. Ilgi abas puses strīdējās, tikai pamazām negantais tracis un uztraukums norima un pārrunas ievirzījās mierīgākā gaitā. Pie galīga lēmuma Rāte nākusi tikai pēc pusnakts. Šorīt agri tad visas burvju daktera mantas sakrautas orē, lai ne mazākais nieks no tām nepaliktu pilsētas mūros, pats maģistrs izvests no rātsnama pagraba un arī uzcelts vezumā … Patlaban Rāte atkal lasoties uz sēdi sagaidīt savu ķīlnieku atgriešanos Rātes karietē.
Dzirnavu ļaudis izkrāva Rēbusa mantas un gāja uz stalli atbrīvot rātskungus, kuri sasieti te gulēja salmos. Vakar atvesti viņi plosījās kā neprātīgi, neklausīdamies savu sargu pierunā un mierinājumos, un nekā citādi ar viņiem nebij spējams galā tikt. Nu, pa nakti nomierinājušies un lietišķi pārdomājuši savu stāvokli, abi bija pavisam rāmi un, atsvabināti no saitēm, mierīgi gāja uz savu karieti, ne acu nepaceldami uz neuzveicamiem, kuri pieklājīgi atsveicinājās no augstajiem gūstekņiem.
Kariete aizlaida lielā ātrumā uz Daugavas pusi. Tai sekoja izkrautā ore. Rātes un dzirnavu attiecības bija nokārtotas mierīgā ceļā. Vislielākais apmierinājums tas bija Pēterim, kurš, lai cik grūt' un cik nejēdzīgi būtu stiept uz sārta rātskungus, to tomēr būtu darījis, ja Rāte izdarītu savu ietiepīgo neprātību, paļaudamās uz Pētera mīkstsirdību. Viņš bija apsvēris visu briesmīgo atbildību, kas tādā gadījumā viņam būtu jāuzņemas uz sevi, un atskārta, ka viņu nespēs glābt ne gubernators, rie kāds cits un tam nāksies bēgt no Rīgas. Bet vienalga …
Puiši apspriedās, ka Rēbusam būtu vislabāk apmesties dzirnavu augšstāva kambarī, kur agrāk mājoja nelaiķis Millers. Tur viņš jutīsies mazāk traucēts.
Anna, cieši pārliecināta, ka Pēteris būs pratis iedvest Rātei cienību pret sevi, jau klusībā bija uzposusi augšstāva kambari un sagatavojusi mīkstas cisas jaunajam iemītniekam. Kad ļaudis bija tur sanesuši maģistra kolbas, retortes, zāļu traukus un citu, Pēteris ar Andri uzveda augšā novārdzināto vīru, un Anna palika apkopt vājinieku. Pēc azaida Anna nonāca zemē un uzmeklēja Pēteri.
— Vecais maģistrs ir mazliet atspirdzis un vēlas ar tevi parunāt.
Pēteris uzkāpa un iegāja augšstāva kambarī. Te Anna bija visu iekārtojusi, cik labi nu prata, tā ka istaba gandrīz atgādināja Rēbusa darbnīcu Rīgas lielajā namā. Trūka tikai kamīna. Maģistrs sēdēja krēslā pie galda un stiepa pretim rokas savam glābējam, kurš tās saņēma un silti paspieda. Viņš piesēdās.
— Mana sirds ir pilna pateicības, krietnais vīrs,— Rēbuss teica mitrām acīm.— Tava vīrišķība un varonība mani dziļi aizkustina un liek man pašam sarkt par savu vājumu un gļēvumu.
— Kam, kungs, tu sevi tā nopel?— Pēteris, juzdamies neveikli sirmgalvja sirsnigā pateicībā un uzslavā klausoties, teica noraidoši.
— Ak, es esmu gļēvs!— vecais nopūtās.— Es, gribēdams kaut ko darīt Rīgas grūtajās dienās, neuzdrošinājos ar saviem mazajiem pakalpojumiem griezties tieši pie tevis un taviem biedriem, lai nesaceltu pret sevi Rātes aizdomas, un to darīju ar jaunavas Annas Angers starpniecību, tā nabaga meičai uzgriezdams raganu tiesnešu uzmanību. Pļāpīgās kaimiņienes bija novērojušas, ka meiča šad tad mani apciemo, un, kad pagājušo nedēļu man kādas gāzes izmēģinājumā pārsprāga retorte un dūmi plūda laukā pa logiem, tad tās nesa tenkas pa pilsētu, ka es esot daiļo sarkanmati sadedzinājis. Rātes tiesa sagrāba mani un iemeta Rātes cietumā. Tur, uz moku sola staipīts, es vaļsirdīgi pastāstīju, ka esmu devis jaunavai Annai biszāles priekš jums, ka jaunā meiča dzīvo še, dzirnavās, un ir dzīva. Ak, mans pienākums būtu izturēt mocības un neatdarīt muti, bet — esmu pārāk vājš un gļēvs. Tad raganu tiesneši mani apvainoja burvībās un, kā dzirdēju, likuši satvert arī Annu, lai no tās tāpat uz moku sola izspiestu atzīšanos sakaros ar Jauniem gariem un notiesātu reizē ar mani.
— Nemoki sevi šādiem pārmetumiem, kungs,— Pēteris līdzjūtīgi mierināja nelaimīgo maģistri.— Viss ir labi iznācis. Annu viņi nedabūja savos nagos, un tu esi atkal brīvs.
— Bet uz Rīgu es vairs negribētu atgriezties,— pēc brītiņa Rēbuss teica.— Un tur mani arī vairs neuzņems.
— Tu vari dzīvot še, dzirnavās.. . Protams, kamēr mēs paši vēl te būsim.
— Tu domā ar saviem ļaudīm atgriezties pilī?
— Nē. Mani prāti velk uz Kurzemi.
— Tad arī es došos uz to pusi. Varbūt būšu noderīgs Kurzemes hercogam. Un, ja ne, tad ceļošu tālāk uz savu dzimteni — tur nomirt.
— Tu esi no Vācijas?
— No Trieras kūrfirsta zemes.
Sarunas apklusa. Vecais dabas pētnieks raudzījās karakalpā. Viņa skats pētīja arī cilvēku.
— Tātad tu gribi doties uz Kurzemi?— pēc brītiņa viņš lēni teica.
— Jā,— ne visai līksmi skanēja Pētera atbilde, domīgi raugoties logā.
— Kopā ar līgavu?
Pētera galva asi pagriezās pret Rēbusu un noliecās mazliet uz leju.
— Man līgavas nav.