— Tu saki, tavi draugi domā atgriezties uz Kurzemi? — viņš no jauna uzsāka.
— Dzimtene velk.
— Un tu pats ko domā?
— Es palikšu.
Polis saprata, ka Ērmanis grib palikt zviedru dienastā. Viņam neienāca prātā, ka tas domā palikt te, Rīgā, pie savas mijās Daugavas — kā brīvs cilvēks.
— Tad uzklausi mani, draugs,— viņš teica nopietni un svarīgi.— Es tev piesolu poļu karaļa vārdā tūkstots sidraba guldeņu, ja tu atstāj karadienestu un kaut kur apmeties uz miera dzīvi.
Laivinieka acis iemirdzējās.
Vai vēl ko labāku viņa sirds varētu vēlēties? Sis Staņislavs Lugovskis bija kā paša Dieva sūtīts. Nu lieta viņam likās skaidra: poļu karaļa acīs visi trīs draugi bija ieguvuši tādu varonīgu karotāju slavu, ka Sigismunds, gudrā pātera Jana iespaidots, katrā ziņā gribēja izraut no zviedru dienasta Ermani, Pēteri un Andri. Ja neizdodas puišus pārvilkt savā pusē, tad vismaz tos atņemt zviedriem. Nu jābūt gudram un nav jānodod, ka visi trīs paši jau grib atstāt kareivja amatu. Ja Ērmanim tagad būtu tūkstots sidraba guldeņu, tad viņš uzceltu sev jaunu būdu uz savas zemes un bez bēdu dzīvotu pa mīļo Daugavu.
— Nu, kā tu domā?— Lugovskis, nenolaidis skata no laivinieka, pēc brītiņa jautāja.
— Es būtu ar mieru,— Ērmanis izdvesa, valdīdams prieku.
— Un tavi draugi?
— Tie naudu neņems! Nekad!
Polis pārdomāja.
— Bet tu teici, ka viņi arī gribot atstāt dienastu un ilgojoties pēc Kurzemes?
— Tur viņus ne sevišķi labi uzņems.
Lugovskis palocīja galvu.
— Es zinu. Kā pāters Jans ieminējās, tad tavi abi draugi ir Kurzemes hercoga dzimtcilvēki.
— Tā ir.
— Arī te būtu līdzams, ja viņi grib atstāt zviedru dienastu pirms pamiera laika notecēšanas.
— Kā to varētu?
— Kurzeme ir Polijas karaļa vasaļa valstiņa. Hercogs Fridriķis ir pakļauts viņa majestātei Sigismundam III. Taviem draugiem pietiktu ar vienu poļu karaļa rakstu, un hercogs Fridriķis viņus laipni uzņems kā brīvus karakalpus savā dienastā.
— Tā ir laba doma!— Ērmanis, priecīgs, ka tik jauki nokārtos draugu atgriešanos dzimtenē, iesita poļa plaukstā.— So piedāvājumu es pieņemu Pētera un Andra vārdā un apsolu, ka viņi būs ar mieru.
— Tātad norunāts?— Lugovskis paspieda laivinieka roku, arī apmierināts ar savas misijas panākumiem, un piecēlās.— Tu saņemsi tūkstots sidraba guldeņus un tavi draugi hercoga Fridriķa lēņu kunga karaļa Sigismunda ieteikšanas rakstu.
— Norunāts!— Ari Ērmanis piecēlās.
— Tad savu uzdevumu esmu veicis.— Karaļa sūtnis atvadījās.— Mēneša laikā es ceru būt atpakaļ, un tad nokārtosim mūsu lietu.
Polis gāja tālāk mežā.
Neraudzīdamies tam pakaļ, Ērmanis saskatīja aiz krūmāja staltu zirgu. Tas, kungam tuvojoties, iezviedzās, un karaļa sūtnis, veikli uzlēcis seglos, aizauļoja uz Bauskas ceļa pusi.
49. nodala
VISS NOKĀRTOJAS, KĀ NĀKAS
Jau novembra pirmajās dienās bija iestājusies stingra ziema. Māras ezera dzirnavas snauda, pa pusei sniegā ieputinātas. Apledojušais dzirnavrats stāvēja mierā. Varētu domāt, ka citkārt dzīvās mājas tagad izmirušas, ja dūmu strūkla, kas cēlās gaisā no namiņa dūmu vada, neliecinātu, ka te tomēr vēl piemīt iedzivotāji.
Maz gan bija viņu palicis. Stallī stāvēja vairs tikai trīs zirgi, jo pārējie līdz ar karakalpiem jau labu laiku atpakaļ bija pārvesti uz pils kazarmēm. Veco Rēbusu vēl pirms sala iestāšanās puiši pavadīja līdz Jelgavai, no kurienes tam vienam nācās braukt tālāk uz savu jauno dzīves vietu — Kurzemes hercoga galmu. Tagad dzirnavas apdzīvoja tikai trīs puiši, Anna, Kate un Lēne.
Patlaban — tas bija nedēļas divas pirms Ziemassvētkiem — dzirnavistabā, pūru darinot, sēdēja tikai Anna ar Kati. Lēne, agrāk tikai varbūt reizi nedēļā apciemodama tēvu, Svētā Pētera ķesteri, pēdējā laikā gandrīz ik dienas devās uz pilsētu. Pēteris, Andris un Ermanis bija aizgājuši uz pili pie komandanta.
Abas meičas, čakli šūdinādamas pūra veļu, nebūt neizskatījās tik priecīgas, kādām parasti līgavām vajadzētu būt. Darbi ritēja klusi, bez dziesmām, bez jokiem. Smagās domās.
Kate pirmā uzsāka sarunas nopūzdamās:
— Ak, Dievs! Dažreiz iešaujas sirdī nelaba doma, ka kāzas mums nemaz neiznāks.
— Ej nu!— Anna atteica. Bet arī viņas balsī nebij cieša pārliecība.
— Kā ne,— Kate turpināja.— Pēc lielas pierunāšanas Svētā Jāņa mācītājs apņēmās izdarīt laulāšanu. Bet Samsons, superintendents, noliedza. Izlaida visām draudzēm Vidzemē stingru aizliegumu: neviens lai neuzdrošinās laulāt vella kalpus.
— Bet varbūt Lēnei palaimējas bargo kungu atmīkstināt. Ik dienas viņa iet uz Rigu un cerē izdevīgā brīdī ko panākt.
— Es nesaprotu, kā viņa ar tādu neatlaidību un aizraušanos rūpējas par mums, ja pašai kāzas neiznāk.
— To nemaz nesaki. Gan viņa Ērmani apprecēs.
— Ermanis ne dzirdēt negrib par laulībām un precībām.
— Lēne esot pārliecināta, ka viņš gribēs, kad būs laiks. Tagad viņa par to ne vārdiņa nemin. Visu dara slepeni no
Ērmaņa, arī mums piekodinādama ne vārda viņam neteikt par tās gaitām. Lēnes apbrīnojamais spars man tomēr dažbrīd liek ticēt, ka viņa galu galā pierunās superinten- dentu. Viņas tēvs kā ķesteris arī stāv tuvu mācītājam.
— Saki, ko gribi, man tomēr nav cerības un sirds smaga.
— Neraizējies! Un, ja arī še neviens mūs nelaulās, tad brauksim uz Kurzemi.
— Andris saka, ka nebūšot labi atgriezties dzimtenē ar līgavām. Turp jādodoties salaulātiem. Ari Pēteris tā domājot.
— Tātad viņiem vēl cerības ir un mums nav jāraizējas.
— Tomēr tie arī paši ir dikti sadrūmuši.