Andra acis priekā iemirdzējās.
Pēteris paslepus paspieda drauga roku, kamēr komandants paņēma otru rakstu.
— Sis raksts būs tev domāts,— kapteinis paraudzījās uz Pēteri,— karodzniekam Pēterim Zviedrim.
— Karodzniekam?— Pēteris spēji piesarka.
— Jā, draugs! Tā teikts tavā patentē. Un, tā kā jums pavārdu nav, tad pats karalis abiem izraudzījies vienu vārdu: Zviedris. Tā arī citā zemē un dienastā jūsu varonīgās kara gaitas uzglabāsies vēl bērnu bērnos — pavārdā.
— A! Nu saprotu!— Pēteris attapās.
Kapteinis svinīgi paspieda abiem roku, apsveikdams ar paaugstinājumu, pasniedza rakstus. Tad atkal kjuva vienkāršs un vaļīgs.
— Un tagad, draugi, jūs variet iet. Es jau pieminēju, ka šodien mums priecīga diena. No Stokholmas pienācis līdz ar rakstiem prāvs naudas sūtījums — algām. Pēc tās būtu labāk atnākt rīt vai parīt. Tā. Nu zināt iemeslu, kādēļ liku jums arī pēc atlaišanas uzkavēties dzirnavās: gaidījām naudu un šo rakstu. Bijušais gubernators, viņa majestātes mantzinis Kaspars Krūze, slimības spiests, aizbraukdams uz Zviedriju, ieminējās, ka atspirdzis lūgšot karali neaizmirst jūsu uzticīgo un varonīgo kalpošanu. Nu viņš savu solījumu ir izpildījis… Tad vēl, kas attiecas uz jūsu laulībām: viss būs labi. Es esmu pārliecināts, ka drīz vien jums paziņos, ka varat iet pie altāra.
Priecīgā saviļņojumā puiši pateicās komandantam par viņa sirsnīgo līdzdalību abu priekos un bēdās. Tad atvadījās un kā vieglu spārnu nesti atstāja pili.
Pie vārtiem viņi pamanīja ar nosalušiem vaigiem un degunu Lēni.
— Ko tad tu te dari?— Andris jautāja.
— Rūpējos par jums,— meiča atbildēja.
— Ko tu te par mums vari rūpēties?— Pēteris pavīpsnāja.
— Ka dabūjat sievas!
— Ko tu saki?— Puiši brīnīdamies saskatījās un atkal paraudzījās meičā.
— Jā, draugi. Es panākšu, ka superintendents atļaus jums salaulāties. Pusceļā jau esmu. Gaidu viņu iznākam no pils. Tad turpināšu tālāk savu. Viņš piekāpsies.
Nu i Andris, i Pēteris atcerējās komandanta vārdus, ka kāds par viņiem rūpējoties. Tātad Lēne bija tā! Un arī kapteinis ir pārliecināts, ka viss būs labi, ka meičai izdosies viņas apņemšanās. Kas to būtu domājis no Lēnes!
Abi sirsnīgi pakratīja ķestera meitas roku un griezās iet.
— Tikai nenosaldē deguna galu!— smiedamies Andris sauca atpakaļ.
— Nē jau!— atsaucās Lēne.— Bet vienu lietu lieciet pie sirds: ne vārda Ērmanim par to, ko runājām!
Puiši nozuda aiz stūra. Lēne palika gaidot. Lai sasildītos, viņa lēkāja uz vienas kājas šurp un turp vārtu priekšā.
Pēc kāda laiciņa iznāca mācītājs Samsons. Tagad viņa seja vairs nebija smaidoša, kaut gan varēja vēl jaust iekšēju prieku. Kaut kas to apēnoja.
— Cienīgtēv!— Lēne atkal taisījās blakus savam upurim.— Es neatstāšos no jums, kamēr nepārliecināšu labāk domāt par krietnajiem, varonīgajiem un godīgajiem Rīgas aizstāvjiem un glābējiem. Iedomājaties …
— Jā jau, jā! Es visu iedomājos!— Samsons īgni pārtrauca meiču, rokām gaiņādamies no viņas runas plūdiem. — Atkāpies no manis! Liec reiz mani mierā!
— Nē, cienīgtēv!
— Vai tu ļausi man izrunāt!— visu pacietību zaudējis, nejauki iebļāvās mācītājs.
— Bet jā! Tikai sakiet, ka jūs vairs neliedzat Pēterim, Andrim un Ērmanim iet pie svētās laulības.
— Tad klausies tu, žagata! Es ļaušu! Es pats viņus salaulāšu! Svētā Pēterī! Lai taču reiz man būtu no tevis miers! Saki, lai tie nāk pieteikties!
Un, rokām mētādamies, raisīdamies vaļā no iegavilējošās meičas, kura taisījās klupt pie rokas skūpstīt, superinten- dents skriešus devās uz pilsētu.
Pārnākusi dzirnavās, Lēne krita ap kaklu Annai un Katei.
— Mīļās! Es visu nokārtoju. Piespiedu superintendentu. Viņš laulās mūs! Bet Ērmanim vēl ne vārda, ka es to esmu izdarījusi. Nu arī viņam pašam kaut kas jādara.
Ķestera meita brīnījās, kāpēc draudzenes, kaut gan viņu acīs iespīdējās prieks un tās no visa spēka spieda viņai rokas, tik nekustīgas un nedejo pa istabu nevaldāmās gavilēs. Pēkšņi viņa atskatījās un arī kļuva rāmāka. Kaktā sēdēja kāds svešs vīrs. Viena kamzoļa piedurkne tam vaļīgi nokarājās no pleca. Tas bija polu karaļa sūtnis Staņislavs Lugovskis. Jau no rīta te ieradies, viņš gaidīja atgriežamies no Rīgas Pēteri, Andri un Ermani.
Puiši pārradās tikai ap pievakari. Pētera un Andra sejas bija jautras un mazliet piesarkušas. Atceļā no pils iegriezušies krodziņā pie Ērmaņa, viņi tur bija brītiņu pasēdējuši pie alus kannām. Bet Ērmaniš pats saviebtu seju izskatījās vēl vairāk nošļucis kā no rīta. Pēc lieliem alus mēriem atkal viņu mocīja vēdergraizes, un tās neaizmirsās pat tad, kad Lugovskis viņa priekšā noskaitīja tūkstoti poļu karaļa sidraba guldeņu pēc norunas par izstāšanos no zviedru dienasta.
Pēteris un Andris līksmi iebāza kabatā Sigismunda ieteikšanas rakstus Kurzemes hercogam.
— Bet kā tas nāk, kaptein,— Pēteris pārdomājis iejautājās polim,— ka jūsu karalis tik lielu svaru piegriež mūsu aiziešanai no zviedru dienasta, ja pamiers ir noslēgts un gaidāms arī miera līgums?
— Miera nebūs,— Lugovskis teica drūmi.— Varbūt mēs būsim spiesti pamieru vēl pagarināt uz kādu gadu. Bet tad sagatavojušies sāksim īstu karu. Zviedrija nedrīkst izplesties šaipus jūras.
Tuvojās Ziemassvētki. Prieks un līksmība valdīja dzirnavās. Pēteris un Anna, Andris un Kate un paklusām arī Lēne gatavojās uz kāzām. Tikai Ermanis viens kā ēna klīda apkārt. Viņš tagad būtu bagāts vīrs — tūkstots spožu sidraba guldeņu glabājās zem viņa cisu maisa — bet sirds tam likās tumša un salta kā kaps. Kā savu skumju iemeslu viņš uzdeva draugiem to, ka uz vecuma pusi viņa dzelzs vēders sabojājies, pēc lielas ēšanas un dzeršanas vairs labi neveicot savu pienākumu. Bet patiesībā visu bēdu cēlonis sēdēja dziļāk: ne vēderā, bet sirdī.