— Kāpēc?— Hince jautāja.— Labāk būtu, kad starp tiesnešiem sēdētu arī kāds katolis.
— Lai Dievs pasarg!— Rams uztraucās.— Velis tiesās vellu!
— Bet ka tad pierādījies, ka šie trīs apcietinātie patiesi ir vella kalpi?— Hince nerimās.
— Mūsu godajamais namatēvs viņus uzzīmēja baznīcā .. .
— Tā?— Hince paraudzījās jautājoši virsmācītājā.
Samsons mazliet apjuka. Pat viegls sārtums pārslīdēja
par viņa pieri. Viņš atbildēja: — Tas man uznāca iejūsmā, un es jau sāku šaubīties; bet tad izrādījās, ka šie trīs puiši patiesi ir no ļauna: viņi visu baznīcēnu priekšā pēkšņi ar vella burvju mākslu palīdzību pazuda no visu ļaužu acīm. Stāsta, ka tie izgaisuši pa ķestera mazo durvtiņu atslēgas caurumu.
— Brīnišķi!— ne bez šaubām nogrozīja galvu vecais Hince un, brītiņu padomājis, piebilda:— Bet tad viņi var tāpat izbēgt arī no torņa cietuma.
— Sai gadījumā esam nodrošinājušies,— Rams pasmaidīja.— Cietuma kambara atslēgas caurumam ir aizvāžamais. Tāpat torņa āra durvis, pie kurām nolikta sardze, ir bez šķirbām, drošas un cietas, tā ka vissmalkākais gars netiek no torņa laukā.
— Lai Dievs pasarg, ja šie vella puiši tiek ārā!— sacīja Rigemans.— Noteikti viņi mūsu pilsētai nodarīs ko Jaunu. Jā gan, mums jāpasteidz ar tiesāšanu, neraugoties uz viņu smagajiem ievainojumiem.
— Tikai tad, kad uz sārta atliksies viņu pelni, izgaisis vella burvības,— Rams teica, atkal noglāstījis savu pietū- kušo vaigu.— Arī mana tūska tikai tad izgaisīs.
— Kāds tad tai sakars ar vella burvībām?
— To viņi man piebūruši.
— Hm .. . izskatās pēc tā sauktās rozes.
— Nē. Tas ir no burvībām.
— Jā, kungi, mēs nedrīkstam kavēties,— vecais Eks ņēma vārdu.— Pēdējā laikā mēs esam kjuvuši pārāk vienaldzīgi un kūtri raganu un burvju svilināšanā. Ļaunie gari arvien vairāk ieperinās mūsu mīļajā pilsētā. Man gadījās dzirdēt pat no cienījamu pilsoņu mutes Nelabā vārdu, pie kam to piesauc pat ar labpatiku. Jau nākošā Rātes sēdē likšu priekšā nekavējoties sākt tiesu.
— Jo ātrāk, jo labāk!— piebalsoja rātskungi.
Tad sarunas turpinājās par ikdienišķām lietām.
6. nodala
MĀCĪTĀJĀ MEITA MEKLĒ SAKARUS AR VELLU
Kamēr rātskungi pārrunāja savus slepenos jautājumus, šīsdienas gavilniecei ar māsīcu Elizu bij ne mazāk svarīga sazvērestība. Abas meičas, atstājušas kafijas galdu, ieslēdzās Cecīlijas kambarītī.
Elīza uztraukta satvēra biedrenes roku.
— Vai patiesi, Cille, mēs redzēsim viņu?
— Jā.
— Tādu pat, kādu to skatījām baznīcā?
— Varbūt ne tik skaidru tēlu. Mēs varam izsaukt tikai viņa garu.
— Un varēsim ar to sarunāties?
— Gari atbild uz garureģa jautājumiem. Bet, vai viņi paši jautā, par to nekā neesmu lasījusi burvju grāmatā.
— Un tu gribi atzīties, ka mīli viņu?
— Es teikšu, ka viņa dēļ esmu ar mieru iestāties vella kalpībā.
Elīza nodrebēja. Bet arī viņas dzirkstošās acīs bij lasāms, ka tā labprāt ziedotu savu dvēseli skaistajam vella kalpam, kurš bija apbūris visas Rīgas meitas, kas tikai reizi viņu redzējušas. Viņa dziļi ievilka elpu un teica:
— Tad sāksim, Cille, Dieva vārdā!
— Tpi, tpi, tpi!— mācītājmeita nospļāvās.— Nemini dievvārda! Tā mēs visu varam samaitāt!
— Nē, nē,— Elīza apjukusi atjēdzās.— Es pārteicos.
Cecīlija piegāja pie savas gultas, pacēla pēli un no tā
apakšas izņēma biezu, vecu šarteku teļādas sējumā, vara trauku ar sausām, smaržojošām zālfm un mazu, melnu zizli. Noslēpumaini un svarīgi viņa šīs mantas nolika uz galda. Tad pēkšņi kaut ko iedomājās:
— Bet mēs nezinām viņa vārdu. Kā lai to piesaucam?
— Hm,— Elīza pārdomāja,— ja mēs sīki aprakstām viņa izskatu: skaistās acis, matus, apģērbu…
Cecīlija papurināja galvu.
— Rakstos ir teikts: eksorcists izsauc vellu, minot viņa vārdu. Bet mēs nezinām, kā sauc mūsējo .. . Vai zini, kas man ienāk prātā?
— Nu?
— Pasauksim mūsu kalponi. Visi latviešu zemnieki kopojoties ar ļauniem gariem. Ari Rautei vajag sīki zināt visas vellu būšanas.
Eliza uztraucās:—Tu domā, ka Raute, šis zemnieku skuķis, ir pazīstama ar jauno, skaisto vellu?
— Bez šaubām.
— Tad viņa ir ragana!
— Nu, kas par to?— Cille errojās par draudzenes it kā nosodoši uzsvērto vārdu.— Tā sauc visas sievietes, kurām ar ļauniem gariem darīšanas.
Viņa atslēdza kambarīša durvis un sauca ārā:
— Raute! Ei, Raute! Ienāc pie manis!
Ieradās kalpone.
Elīza ar nepārprotami greizsirdīgu skatu vēroja skaisto, gadus četrus piecus par sevi vecāko meiteni ar zelta dzeltenām bizēm un neaizmirsteļu zilām acīm un nodomāja:
«Nē, tādas acis velliem nevar patikt. Tad jau manas brūnās vai Cilles melnās acis drīzāk viņu valdzinas.»
— Panāc šurp, Raute!— kundzlgi un augstprātīgi Cecīlija aicināja kalponi dziļāk.— Mums ar tevi jāparunā.
Meitene aizvēra durvis un panācās līdz istabas vidum.
— Saki man,— mācītāja meita asi viņu uzlūkoja,— vai tu pielūdz vellus?
— Kā?— šis jautājums pārsteidza meiču.
— Nu, jūs, latvieši, taču esat nodevušies vella kalpībā?
— Nē, jaunava. Mēs kalpojam kungiem.
— Ne to es tev prasu. Es saku, ka jūs, zemnieki, labprāt neapmeklējat baznīcu.
— Kungi mūs apkrauj darbiem. Mēs varam iet baznīcā tikai lielos svētkos.