Rama meita pirmā atžilba. Brīdi nesaprašanā tā raudzījās gan kalponē, gan tēvocī Hermani, tad, spēji sārtumam atgriežoties vaigos, pielēca no gultas kājās. Ari Cille atmodās.
Mācītājs sagrumbotu pieri raudzījās meitā, pārmetoši pagrozīja galvu, tad pakampa no galda grāmatu un zizli un gāja uz durvīm.
Te viņš apstājās un atgriezies teica stingri cietā balsī:
— Dzirdi, Raute: tā kā neviens ne pušplēsta vārdiņa no tavas mutes lai nedzird par šo gadījumu! Tu mani saproti?
— Saprotu, cienīgtēv. Kas man ko kādam stāstīt?
— Un jūs abas,— viņš pamāja, galvu pret Cilli un Elīzu,— pašas sapratisat, kādās briesmās ar savu vieglprātību varat iekļūt.
Viņš izgāja un devās uz virtuvi, iemeta bīstamo grāmatu pavardā, aplēja to ar eļļu un uzšķīla uguni. Tad, atkāpies attālāk un mezdams sev priekšā krusta zīmi, bailīgi vēroja, vai Sātana burvju zīmes un formulas uguns patiesi aprīs bez kādiem starpgadījumiem.
Un tā bij. Vecā šarteka sadega. Atlika tikai plēnes un pelni.
7. nodaļa bēgšana
Mūsu trīs draugi jau vairāk dienu dzirdēja klusu grabi- nāšanos vifs sava cietuma griestiem. No sākuma, domādami peli graužam sev jaunu eju, viņi nepiegrieza tam nekādas vērības, bet, troksnim ik dienas noteiktās stundās atkārtojoties un topot skaidrākam, cietumnieki ieklausījās vērīgāk.
— Tā nav pele,— teica Ērmanis.— Tāpat kā torņa sienas no akmeņa, tā ari virs kambara griestu koka spraišļiem ir akmens plāksnes. Mana auss dzird tā kā naglas kasīšanu mūra šuvē.
— Bet kas tad tur augšā ik dienas varētu tā darboties? — iejautājās Andris.
— Man liekas, tas būs kāds draugs, kas par mums labu domā.
— Draugs? Se, torni!
— Pareizāk sakot, draudzene.
Andris vēl neaptvēra Ērmaņa aizdomas, bet Pēteris pēkšņi visu saprata.
— Tā ir skaistā, sarkanmatainā torņinieka meita! Skaidra lieta! Ne par velti viņa tā par mums rūpējas, ik dienas nesdama ēdienu, lai mēs nenomirtu badā no tām maizes druskām, ko viņas tēvs mums atmet, ne par velti viņa atveda ārstu, kurš iztīrīja un apsēja mūsu brūces. Viņa cenšas mūs dabūt uz pekām, lai varētu atsvabināt no ši tumšā cauruma.
Andris priekā strauji rausās sēdus savā guļas vietā, bet, brūcei krūtis iesāpoties, klusi ievaidējies, atkal ' atslīga atpakaļ.
— Ja ari ta būtu, tad tomēr mēs tālu netiksim ar savu vārgumu.
— Tā jau ir,— bažījās Ērmanis.— Pēterim slimā kāja vēl skalos, un tu ari esi tik vārgs, ka nevari paiet. Ja ari izdotos iziet no torņa, kā mēs tiksim laukā no pilsētas? Cita lieta, ja visi butu pie pilniem spēkiem.
— Vienalga! Cerības nevajag zaudēt,— drošināja Pēteris biedrus.— Ja jau tā meiča kaut ko dara, tad viņa būs varbūt ari ko izdomājusi. Sievietes tam ziņā ir gudrākas par mums, ja iemīlas.
— Jā.— Ērmanis atkal nomierinājās.— Ko var zināt, kas tai prātā. Nudien, ar Andri kopā turēties ir laba lieta: kur mēs ar spēku nekā vairs nevaram, tur viņš ar savu sirdi uzveic grūtākos apstākļus. Kā, piemēram, baznīcā ar to ķestera meitu .. .
Cietumnieku sarunu pārtrauca pastiprinājies troksnis griestos; tur parādijās neliela plaisa, pa kuru tumšajā kambari nobira kaļķu gruži un paspīdēja mazliet gaismiņa. Tad uzreizi viss atkal kļuva tumšs un kluss.
Ērmanim, kurš pēdējā laikā bija kļuvis bažigaks kā agrāk, uznāca aizdomas, ka varbūt tur augšā netiek vis strādāts viņu labā, bet gan otrādi: grib gūstekņus novērot. Tomēr šīs domas viņš paturēja pie sevis; kam velti laupīt cerības biedriem.
Pagāja labs laiciņš. Pēc cietumnieku aprēķina, vajadzētu būt jau naktij, kad torņinieka meita parasti ieradas ar edienu, ko tā nesa slepus, kad tēvs jau bija nolicies dusēt. Viņi dzirdēja Svētā Pētera zvanu nositot desmit, vienpadsmit. Tikai pēc ilga laika atskanēja aiz durvīm klusie soļi, apgriežas liela atslēga, atspīdēja latarņa gaisma. Groza ar ēdienu šoreiz meičai nebij līdz, bet tā vietā viņa nesa zem rokas satītu drēbes gabalu. Viņa bija satraukta un uzmanīgāka kā citkārt.
Ērmanis piecēlies bij panācies pretim un ari nemierīgs jautājoši raudzījās viešņā.
— Se, velc šo mēteli mugurā!— Anna attina drēbes gabalu un sniedza to līdz ar cepuri puisim.— Jums jābēg, jo rit agri te nolikta tiesas sēde ar moku solu.
Ērmanis ātri vilka mugurā torņinieka mēteli, kurš ta spēcīgajos plecos gan bija mazliet par šauru un iebrikšķējās šuvēs, uzlika cepuri un griezās pret vārgajiem biedriem, taisīdamies ņemt Andri pirmo uz rokām.
— Pa kurieni mums jābēg?
— Pa lūku kambara griestos.
Ērmanis paraudzījās uz augšu.
— Un kur kāpnes?
— Nava. Mums te jānogaida pusnakts, kad sardze mainīsies. Jaunā maiņa nezinās, ka es esmu pie jums atnākusi. Tā tu tēva mēteli un cepurē varēsi iziet cauri priekšnamam. Tikai piesargi seju no latarņa gaismas; tad karakalpi tevi noturēs par torņinieku. Dodies pa kāpnēm uz augšu. Mans tēvs guļ cietā miegā, jo es piepilināju viņa vakara dzērienam dažus iemidzinošus pilienus. Ej droši tam garām uz mana kambarīša durvīm, kas atrodas taisni virs šī cietuma. Tur zem grīdas segas atradīsi akmens plāksni ar riņķiem. Es izkalu aizmūrētās malas. Mēģini plāksni pacelt un, ja tas izdosies, tad nolaid lejā virvi, ko atradīsi zem manas gultas. Ar to tev mūs visus jāuzvelk augšā.
— Brīnišķa iedoma!— Ērmanis gandrīz balsi iegavilējās.
— Klus! Klusu!— Anna iztrūkusies tam aizspieda muti. Tad, piegājusi pie durvīm, ieklausījās.— Patlaban mainās sardze .. . Pirmā aiziet. .. Nožvankst ārdurvju bulta . . . Tagad ņem latarnu! Ej! Nepiemirsti mūs ieslēgt un atslēgas pakar augšā pie stenderes, kur karājas citas.
Ērmanis, ierāvis galvu mēteļa apkaklē, uzvilcis cepuri pār acīm, izgāja un aizslēdza cietumu. Pēteris ar Andri gulēja, elpu aizturēdami. Anna piekļāvās pie durvīm un klausījās. Bet viņa nedzirdēja nekā cita kā tikai savu sirdi, kas uztraukumā dauzīja kā ar veseri krūtīs.